"Cilvēcei nepieciešama attīrīšanās," - dziednieks Mairis Virsis par karu Ukrainā, dievu lēmumiem un situāciju pasaulē
"Jāapzinās, ka šobrīd ir tāds laiks, ka ne visi dievu lēmumi ir patīkami cilvēkiem, jo tie nav ļoti humāni. Notiek attīrīšana, un diemžēl ir cilvēki, kurus var mainīt tikai zārks," teic dziednieks Mairis Brīnums, vairāk pazīstams kā Mairis Virsis.
Sertificētais dziednieks, gaišreģis, mags, Ukrainas "Ekstrasensu cīņu" 19. sezonas finālists Ukrainā strādā jau vairāk nekā 12 gadu.
Sākumā viņš tur uzturējās ik pāris mēnešu, līdz nu beidzamajos gados Ukrainā apmeties uz dzīvi. Nupat viņš, lai nokārtotu dokumentus un sarūpētu humāno palīdzību karā plosītajai valstij, uz pāris dienām ieradās Latvijā, kur nebija bijis divus gadus. Žurnālam "Kas Jauns" Virsis pastāstījis par savu darbību Ukrainā, par to, kas cilvēci sagaida, un arī to, kur bieži vien nonāk Ukrainā ziedotā humānā palīdzība.
Viss melnā. Arī vistas melnas
Satiekoties ar Mairi Virsi, grūti viņu atpazīt – nepavisam ne tas vīrietis, kādu mēs zinājām no TV ekrāniem "Ekstrasensu cīņās" un no laikiem, kad viņš vēl bija Latvijā. Taču, ieraugot Mairi, uzreiz skaidrs – tas ir viņš! Gari melni mati, gara melna bārda, melnas drēbes un caururbjošs skatiens.
Ukrainā dziednieks uzturas vairākās vietās – Rivnes apgabalā un Karpatos Rietumukrainā. “Nav jau ko vienā vietā dzīvot, ik pa laikam nākas pabūt visur citur,” paskaidro Virsis, sakot gan, ka pamatā viņa saimniecība ir Rivnē. Bet pirms Krievijas uzsāktā plaša mēroga kara Ukrainā Virsis bija devies arī uz nu jau okupēto Hersonu, jo tikai tur varēja iegādāties melnas vistas. Kāpēc tieši melnas? Par tām ir īpašs stāsts!
“Tās ir īpašas savvaļas vistas, kas dzīvo Javas salā Indonēzijā. Tās ir viscaur melnas – asinis melnas, kauli melni, melnas olas, pat gaiļiem sekstes ir melnas. Melnās vistas man nepieciešamas profesionālajā darbībā, jo šo vistu olas ir ārstnieciskas, ar tām, piemēram, var ārstēt cukura diabētu. Paņēmām vairākus cāļus, taču daudzi neizdzīvoja, jo šī šķirne ir ļoti prasīga un grūti panes mūsu klimatiskos apstākļus. Tagad mums ir sešas vistas un četri gaiļi, bet viens labs gailis maksā ap 2000 dolāriem, savukārt vista ap tūkstoš dolāru,” skaidro Virsis, kura saimniecībā Rivnē ir arī kraukļi, pūces, vanagi, čūskas, trīs melni kaķi un divi melni vilki... Savukārt Karpatos Virsis saimnieko savā sanatorijā, kur pieņem un dziedē klientus, tur atpūsties atvaļinājumā no karadarbības dodas Ukrainas karavīri. Bet par klientu trūkumu dziednieks nesūdzas. “Man jau tie ir ne tikai Ukrainā. Es attālināti strādāju ar Latvijas cilvēkiem, man zvana arī ļaudis no visas pasaules,” paskaidro dziednieks.
Pārsteidza Ekstrasensu cīņās
Pirms trim gadiem Virsis kļuva zināms TV skatītājiem kā Ukrainas "Ekstrasensu cīņu" 19. sezonas finālists. Viņš gan šovu pameta fināla sākumā, un, kā tagad saka, redzot “virtuvi”, kā šāds šovs top, viņam nav īsti bijušas pieņemamas tādas aizkulišu intrigas.
“Tur ne viss notiek tīri un godīgi, un, lai cīnītos par pirmajām vietām, ar ekstrasensa spējām vien nepietiek. Turklāt, ja redzu vienu, bet šova producenti liek teikt pavisam citu, tad tas nav man. Es ko domāju, to arī runāju. Esmu patiess, mani nevar vadīt. Piemēram, man lika veikt rituālu, kāds vispār neatbilst patiesībai, ko dara pavisam citādi. Bet nē, viņiem vajag tieši tā! Nu, tad lai dara paši! Kā var specifisks rituāls iekļauties kaut kādās TV pieprasītās normās? Tas tā nestrādā, tas ir pavisam ārpus ikdienišķā. Protams, tur piedalījās patiešām spējīgi cilvēki, bet daudzi uz viņu spējām centās iegūt sev materiālu labumu. Savukārt es varēju atļauties visus pasūtīt vienu māju tālāk, jo esmu materiāli neatkarīgs. Man tas nav vajadzīgs. Iespringt, lai strādātu ar kaut kādu “mērkaķi”, kas grib uz mana rēķina iedzīvoties? Kam man tas?!” par "Ekstrasensu cīņās" pieredzēto stāsta Mairis.
Kad dievi modīsies
Tajā laikā Virsis arī vairākas reizes devies uz Ēģipti, kur ar savām spējām pat konsultējis arheologus. “Kādu brīdi pastrādāju Ēģiptē. Tas bija diezgan interesants laiks. Veicu rituālus piramīdās, starp piramīdām, pie Sfinksas. Biju vietās, kur nevienu nelaiž klāt,” stāsta Mairis un, vaicāts, vai tiešām šajās vietās ir spēcīga enerģētika, noskalda: “Tā ir pavisam cita pasaule. Līdz vienai robežai ir parastā pasaule, bet tālāk jau sākas pavisam cita.”
Kā tā izpaužas? Vai “parastie mirstīgie”, kuriem nav ekstrasensa dotību, to var sajust? “Viņi tur netiek klāt, cilvēkus tur nelaiž. Pirmkārt, uzturēšanās tur aizliegta ar likumu; otrkārt, šīs teritorijas apsargā. Piemēram, mani sargāja armija, kamēr es veicu rituālus,” skaidro Virsis un, vaicāts, kā tad viņš pats tur ticis pielaists, noslēpumaini atbild: “Ja tev ir piekļuve spēkiem, ja tev tur jābūt noteiktajā laikā un noteiktajā vietā, tad arī tu tur būsi! To grūti paskaidrot, bet ir lietas, kas ir ārpus cilvēciskās sapratnes. Piramīdas tomēr ir pārāk nopietna vieta, ne jau tikai tūrisma objekts, kā visi to uzskata. Ne velti daudziem piramīdās kļūst slikti ar pašsajūtu. Ne velti zinātnieki joprojām nav vienisprātis, kā piramīdas tika uzceltas, un joprojām neviena no viņu teorijām nav patiesa. Jo patiesa ir tā, ko glabā daži Ēģiptes ļaudis. Kāpēc tā vēl nav izpausta? Nav pienācis laiks, cilvēce nav tam vēl gatava.”
Virsis gan teic, ka cilvēce tiek gatavota šīm atklāsmēm, un viss būs atkarīgs no cilvēkiem pašiem, kad viņi līdz tām nonāks: “Vai tas būs pēc 50, 200 gadiem – tas ir atkarīgs no cilvēces. Bet tas, ka 2023. gadā modīsies dievi, lai atkal pārņemtu vadību pār Zemi, tas jau ir zināms, to teic daudzi, un tas atbilst patiesībai.”
Kā tas izpaudīsies? “Piemēram, kristietība. Lai kā es negribētu par to runāt, bet... Nu nedrīkst cilvēki pieņemt vienu dievu, bet pēc tam palaist viņu atvaļinājumā! Jau daudzus gadus kristiešu dievs ir atvaļinājumā. Jā, kādu laiku tas strādā, bet pienāks brīdis, kad tam jāpieliek punkts. Un šis brīdis ir ļoti tuvu. Katru simtgadi notiek planētas tīrīšana, un šis gadsimts nav izņēmums. Vispirms kovids tīrīja, tagad karš tīra, un priekšā tīrīšanas būs vēl un vēl...”
Ukrainas pastam iesūtītās skices: “Krievu karakuģi, ej nah*j!”
Ukrainas pasts “Ukrpošta” savos sociālajos tīklos rīkoja aptauju-konkursu, kurā visi interesenti varēja balsot par piemērotāko pirmās karastāvokļa markas “(“Krievu karakuģi, ...
Prognozēja karu Ukrainā
Pavisam ikdienišķi Mairis Virsis arī piemin, ka jau pirms vairākiem gadiem pateicis, kurās Ukrainas pilsētās notiks vispostošākā karadarbība. “Viss, ko toreiz teicu, tagad sakrīt simtprocentīgi. Ekstrasensu cīņās iepazinos ar vienu Ukrainas raganu, pēc tam kopā ar viņu strādājām, un viņai stāstīju visu, kas sagaida Ukrainu. Nesen viņai rakstīju – nu ko, atceries, ko toreiz teicu? Viņa atbildēja, ka dzīvo Zaporižjas apgabalā, un jautāja, vai viņu arī karš skars. Atbildēju, ka jā, un vēl kā skars! Bet tagad es pat nezinu, vai viņa vispār ir starp dzīvajiem. Jo vienā no mūsu pēdējām telefonsarunām bija dzirdams, kā viņa savam vīram kliedza: “Sergej, Sergej! Tanki brauc!” Un tagad viņa vairs nav sazvanāma,” stāsta dziednieks un pareģis.
Pirms gada viņš pat kartē novilcis līniju, cik tālu aizies Krievijas armija, un tagad tā pilnībā sakrītot ar realitāti. Un, zinot Maira spējas pareģot notikumus, ar viņu regulāri sazinoties dziedniekam pazīstami Ukrainas karavīri, prasot informāciju, kā varētu attīstīties konkrēti notikumi. Un kā tad karš Ukrainā izvērtīsies, painteresējas arī "Kas Jauns". “Šobrīd uz jautājuma zīmes ir tas, vai nenotiks vēl viens uzbrukums Kijivai. Tas nav simtprocentīgi skaidrs, bet pastāv tāda iespēja. Turklāt Krievija mēģina piespiest karadarbībā iesaistīties ne tikai Baltkrieviju, bet arī Turciju un Ķīnu. Taču nekas Krievijai nesanāks un to sasitīs. Un vienīgie, kas to var izdarīt, ir paši ukraiņi, bet ar visas pasaules atbalstu,” prognozē Virsis.
Kad tas viss notiks? “Varbūt tas izklausās skarbi, bet cilvēcei šī tīrīšana bija nepieciešama. Šiem maniem vārdiem var piekrist vai nepiekrist, bet diemžēl tāda ir spēku griba. Tas ir mūsu visu labā. Un šī, kā jau teicu, nav vienīgā tīrīšana. Latvijai gan briesmas nedraud, bet ar nosacījumu, ja Ukraina un arī Polija noturēs agresoru. Vairāk varētu skart Lietuvu, jo joprojām nav sasniegta nepieciešamā stabilitāte. Bet tas viss ir atkarīgs no politikas. Lai gan var skriet, var darīt ko gribi, tāpat notiks tā, kā spēki vēlas.”
Kā pašam Mairim ir ar dzīvošanu Ukrainā? “Mierīgi! Pagrabā esam gājuši tikai pēc konservētiem gurķiem. Jā, raķetes lido. Nu un? Stāvu uz balkona, pīpēju un redzu – atkal jau lido pāri. Nu, ja lido, tad lido. No sava likteņa neizbēgsi, nav jēgas iespringt. Kā spēki būs lēmuši, tā arī būs. Varbūt to grūti apzināties, bet fakti runā paši par sevi. Piemēram, mums Rivnes apgabalā šobrīd notiek ļoti daudz ceļu satiksmes negadījumu ar smagām sekām. Pasekoju šīm avārijām un novēroju, ka vairums avārijās cietušo ir autobusi, mikroautobusi, vieglie automobiļi ar cilvēkiem, kas bēg no kara Doneckas un Luhanskas apgabalos. Jā, viņi no turienes tika ārā, bet dzīve aprāvās te, atduroties pret degvielas vedēju... Labi, ja tas būtu viens tāds negadījums, bet tādu ir vairāki. Ikdienas avārijas, kur kāds vietējais dzērumā iemaucis grāvī, ir salīdzinoši mazāk. Spēki izlēmuši veikt tīrīšanu, un no tās neizbēgsi, lai kur atrastos. Diemžēl.”
Ne visi ziedojumi nonāk līdz adresātiem
Lai arī Mairis Virsis sarunā vairākkārt uzsver, ka pasaulē visu nosaka augstākie spēki, daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem pašiem. Un arī viņš dod savu artavu Ukrainas tautai, aktīvi nodarbojoties ar humānās palīdzības vākšanu un nodošanu karā cietušajiem, kā arī atbalstot karavīrus.
“Par mūsu SAIV atbalsta biedrībai saziedotajiem līdzekļiem iegādājamies visu nepieciešamo un nogādājam rokās tieši tiem, kam tas vajadzīgs. Palīdzam gan tiem bēgļiem, kas uz Rietumukrainu atbēguši no karadarbības zonas, gan karavīriem. Patiesībā mūsu biedrība ar labdarību nodarbojās jau pirms kara, sniedzot atbalstu bērniem, sociālajiem centriem, trūcīgām ģimenēm. Kad sākās plaša mēroga karš, mums noliktavās jau bija sarūpētas visdažādākās lietas, tāpēc kara pirmajās dienās ar diviem busiņiem devāmies uz Kijivu,” stāsta Mairis Virsis, piebilstot gan, ka viņu saorganizētie busiņi nokļuvuši apšaudē un neizticis bez upuriem – zaudēti gan abi transportlīdzekļi, gan cilvēku dzīvības.
Virsis uzsver, ka humānās palīdzības akcijās svarīgi ir personiskie kontakti, lai saziedotā palīdzība nonāktu pie adresāta, nevis tiktu uzkrāta noliktavās. Un šādi kontakti viņam ir. “Viss ir oficiāli, caur pieprasījumiem, caur apgabala administrāciju. Ko palūdz, to arī meklējam. Nesen kara hospitālis Harkivā paziņoja, ka akūti nepieciešamas vīriešu drēbes, kurās pārģērbt ievainotos karavīrus. Bet patiesībā vajadzīgs ir viss – drēbes, pārtika, bērnu gultiņas, militārais ekipējums. Administrācija atsūta nepieciešamo lietu sarakstu, tad šīs mantas meklējam Latvijā un visā pasaulē. Nupat hospitālim nogādājām veļasmašīnu, par ko māsiņas pat apraudājās. Teica, lai tikai neliekam noliktavā uz sadali, bet uzreiz nododam viņiem,” stāsta Mairis.
Virsis uzsver, ka, šādi sagādājot palīdzību, viņš vismaz pats redz, kur tas viss paliek. Taču, esot tajā visā iekšā, viņš saskāries arī ar negodīgu rīcību. “Šobrīd par konkrētiem piemēriem nerunāšu, tas lai paliek pēc kara. Bet ir lietas, par ko tiešām ir pamatīgas dusmas. Man ir pierādījumi, ka ziedotāji tiek čakarēti. Arī Latvijā. Jā, protams, humānās palīdzības vākšana un transportēšana prasa izdevumus, bet izdomāt uz to nopelnīt... To es nespēju pieņemt! Diemžēl ir tādi nelieši, kas iedomājas iedzīvoties uz citu nelaimes fona. Piemēram, nereti humānās palīdzības kravas nenonāk tur, kur tās paredzētas. Tiek uzkrātas noliktavās – cerībā, ka karš ātri beigsies un tad to visu varēs iztirgot. Tikmēr cilvēkiem karadarbības zonā, bēgļiem patiešām nav ko ēst, bet noliktavas pilnas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai palīdzība būtu noorganizēta oficiāli, lai tā nonāktu konkrētos bataljonos, konkrētās pašvaldību administrācijās. Pirms ziedojiet, pārbaudiet, kur jūsu ziedojumi nonāk!” aicina Maris Virsis, kas pats ir Rivnes apgabala administrācijas apstiprinātais brīvprātīgais palīgs.
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
