"Skrējiens turpinās, tikai daudz lēnākā tempā," - kā karš Ukrainā ietekmējis aktiera Ivara Kalniņa dzīvi
Ne tikai Latvijā, bet arī Ukrainā, Krievijā un Polijā mīlētais un cienītais aktieris Ivars Kalniņš (73) žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis, kā karš Ukrainā ietekmējis viņa profesionālās darbības gaitas un kādas ir nākotnes prognozes. Tāpat viņš atklāj, ka ar Krievijas kolēģiem saskarsmes iespējas nemeklē, jo nevēlas piedzīvot vilšanos. Tos Krievijas cilvēkus, kurus nu neielaiž Latvijā, viņš ir izslēdzis no savas atmiņas.
Kā jums šobrīd klājas?
Nesūdzos! Jūtos labi un negaidu, ka man kāds ko dos. Dzīvoju ar brīvības sajūtu sirdī. Kā teicis Rainis: “Brīvs, kam dūša brīvam būt.”
Jūs esat devis nozīmīgu ieguldījumu ne tikai Latvijas teātrī un kino. Piemēram, Rīgas Kinostudijā ar jums tapuši vairāk nekā 20 kino projekti, bet Ukrainā pat vairāk kino un seriālu lomu ir nospēlēts, arī Krievijas un Polijas kino esat ieguldījis lielu artavu. Veidojot savu arhīvu, esat saskaitījis, ka aptuveni 120 lomas ir nospēlētas kino un seriālos. Esat mīlēts un cienīts aktieris šajās valstīs. Kā beidzamā laika notikumi Ukrainā ieviesuši korekcijas jūsu profesionālajā darbībā?
Protams, radošajās lietās ārpus Latvijas ir apstājies viss. Un princips – ja dzimtene tevi nebaro, brauc kaut kur citur peļņā – šobrīd īsti nedarbojas. Kaut kas varbūt kādreiz atsāksies, bet tas būs pavisam citos apstākļos.
No projektiem Krievijā esmu atteicies pilnībā un neredzu, kā un kad tur varētu kaut ko darīt.
Ukrainā šobrīd daudz kas nav iespējams tīri fiziski, bet, līdzko iestāsies miers, ko mēs visi tik ļoti gaidām, tiklīdz mani draugi un kolēģi šim karam vairs nebūs vajadzīgi,
Tik dažādais Ivars Kalniņš lomās un dzīvē
1. augustā savu 70. dzimšanas dienu svin aktieris Ivars Kalniņš.
Visu laiku esat bijis noslogots ar darbiem – kino un citiem radošajiem projektiem. Vai skrējiens arī šobrīd turpinās?
Skrējiens turpinās, tikai daudz lēnākā tempā. Ir iespēja apskatīties apkārt uz pasauli, pa kuru eju, uz sevi šajā pasaulē un ieskatīties sevī pašā. Galu galā bez pieminētajām zemēm ir arī cita ļoti skaista un neapgūta pasaule.
Kādas ir jūsu izjūtas – kad beidzot iestāsies miers Ukrainā?
Ja mēģinu kaut kādā hronoloģiskā secībā savā atmiņā sakārtot mūsu austrumos esošās kaimiņzemes dažādo politiķu runas un solījumus trīsdesmit gadu garumā, tad var ieraudzīt precīzu šodienas attēlu. Bieži vien šīs uzstāšanās likās murgainas un neiespējamie solījumi – absurdi, bet dzīve ir reāla...
Cerams, ka notikumi Ukrainā ir PSRS sabrukšanas pēdējais un pretīgākais gārdziens.
Un tāds tas arī paliks ļaužu atmiņās, ja mēs, pārējā pasaule, visi kopā par to parūpēsimies. Tikai tad arī iestāsies īsts miers. Šajā sakarā atceros kādu lekciju, ko klausījos 20. gadsimta 70. gados, kad mācījos Jāzepa Vītola konservatorijas teātra fakultātē. Lektors, filozofējot par dzīves jēgu, ieskatījās nākotnē un teica: “21. gadsimts būs garīguma, labestības un cilvēces Lielo darbu gadsimts – vai arī nebūs nemaz.” Tā laika statistika liecināja, ka gandrīz 100 gadu garumā pasaulē nav bijis dienas, kad kaut kur uz planētas nebūtu kāds militārs konflikts. No lektora puses tas bija aicinājums iet garīguma un labestības virzienā... Cik jauki un cik naivi…
Kas šobrīd notiek ar filmēšanos kino projektos Krievijā un Ukrainā? Ko dara jūsu kolēģi, aktieri?
Ar kolēģiem Ukrainā es sazinos, bet ar kolēģiem Krievijā, lai nebūtu jāpiedzīvo vilšanās, pats kontaktu nemeklēju. Sazinos tikai ar Andri Lielo, kas acīmredzot atgriezīsies Latvijā. Tos cilvēkus, kurus neielaiž Latvijā, esmu izslēdzis no savas atmiņas. Vēl 2021. gada nogalē – pirms visiem notikumiem Ukrainā – mēģināju dabūt Krievijas vīzu, naudu no manis paņēma, bet vīzu neiedeva.
Kā Ukrainas kolēģi redz kinematogrāfa un teātra nākotni, ko stāsta par šā brīža situāciju?
Cerams, ka karš nav sapostījis Odesas kinostudiju, kas atrodas jūras krastā, kur vairākkārt esmu spēlējis burvīgas lomas. 80. gados Odesas kinostudijas direktors bija rīdzinieks – Kravaļa kungs. Filmēšanas starplaikos viņš bieži vien nāca ar mani parunāties latviešu valodā. Viņš acīmredzot skuma pēc Rīgas, tas bija aizkustinoši.
Kijivā Dovženko studija, kur bija lielākais paviljons Eiropā, tika iztirgota jau 90. gados. Tās teritorijā ir uzbūvētas dzīvokļu mājas. Bet pilsētas pievārtē šī gadsimta sākumā tika uzcelta jauna studija ar trim paviljoniem paralēlam darbam. Domāju, līdzko konflikti beigsies, darbs sāksies ar pavisam jauniem sižetiem.
Kādos informācijas kanālos sekojat līdzi tam, kas notiek Ukrainā?
Cik iespējams, skatos visu pēc kārtas. Galvenokārt internetā. Tādā veidā atlasu to, kas mani interesē, un salīdzinu. Nevaru nobrīnīties, cik muļķīgs reizēm ir cilvēks, kurš melo, kurš pats tic saviem meliem, domādams, ka tie kļūs patiesība. Meli nekad nekļūst patiesība, nav svarīgi, cik reižu tos atkārto. Ja sākumā tie dod nelielu priekšrocību, tad pēcāk “pohmaļas” ir šaušalīgas, kauns un negods nāk ar iznīcību. Ukrainai es vēlu mieru un uzvaru, šai zemei jābūt apvienotai un plaukstošai.
Tāda bija Ukrainas galvaspilsēta skaistā Kijiva pirms Putina kara posta
Vai beidzamā laika notikumi jums nesuši kādas jaunas atziņas, izcēluši vai nostiprinājuši aizmirstas vērtības?
Ja Putina režīms apgalvo, ka ukraiņi kā tauta neeksistē, ka ukraiņi ir krievi, tad kāpēc šie apgalvotāji uz viņiem šauj un bombardē viņu mājas? Pat ja pieņemam, ka ir izveidojusies jauna tauta, kas tur slikts? “Lielā brāļa” uzdevums būtu palīdzēt attīstīties, nevis graut. Tāpat – kāda vaina ir mazām ekonomikām, mazām valstiņām un nelielām tautām? Šodienas Krievijas gadījumā, šķiet, ne vienmēr der kristīgais jēdziens – ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Ir aizdomas, ka to uztvers kā vājumu. Krievija ir liela teritorija Eirāzijā, tās vara ir ar savām impēriskajām ambīcijām un savu vērtību izpratni, to nekad nevajadzētu aizmirst.
Kādi ir jūsu šīs vasaras radošie plāni? Vai jūsu talantu varēs arī redzēt un baudīt uz kādas no Latvijas skatuvēm?
Manuprāt, šīs skatuves izbeidza ar mani sadarboties jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Būtu par vēlu kaut ko atkal uzsākt. Bet biju priecīgs pieņemt lietuviešu režisora Ričarda Vitkaiša piedāvājumu dalībai projektā "Rīgas vārti". Vēl notiek interesanta sadarbība ar Kultūras akadēmijas studentiem, man šķiet, tā ir goda lieta. Tā ka esmu atvērts piedāvājumiem.
Pats savām rokām esat uzbūvējis ģimenei māju, un pilnībā esat pārcēlušies uz dzīvi ārpus Rīgas?
Jā, kad pirms divdesmit diviem gadiem satiku savu sievu Lauru, manā dzīvē bija vērojama zināma augšupeja – ne tikai radošā, bet arī sadzīviskā nozīmē. 2002. gadā mums piedzima meita Luīze un es uzbūvēju māju Pierīgā. Kad iegādājos dzīvokli Rīgā, mums piedzima vēl viena meita – Vivjena, 2010. gadā. Tā nu ziemā, kad bērni iet skolā, vairāk uzturamies Rīgā, bet brīvajā un siltajā laikā – Pierīgā, tur mums ir viss nepieciešamais ērtībai un jautrībai. Mēs daudz ceļojam un vienmēr kopā ar bērniem, bieži vien pa dzimto Latviju. Cenšamies domāt zaļi un ēst veselīgu pārtiku.
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!
FOTO
“Prāgā, pārejot Kārļa tiltiņam, pirms ieiet karaļa pilī, uz vārtiem ir uzraksts: “Kas ar zobenu atnāks, tas no zobena mirs!”. Gribu novēlēt, lai mūsu aizsardzības zobens nekad nesarūs, lai vienmēr ir ass un lai to nekad nevajadzētu izmantot. Lai tas simbolizē mūsu brīvību un neatkarību, lai stimulē garīgu augšupeju un labklājību! Lai mūs vienmēr apciemo draugi un labvēļi, ar kuriem gribas un vajag sadarboties.”
Ivars Kalniņš ar kolēģi Mirdzu Martinsoni.
“Meli nekad nekļūst patiesība, nav svarīgi, cik reižu tos atkārto.”
