"Mana sirdsapziņa ir tīra!" - Jānis Jurkāns skaidro, kāpēc nav atbraucis uz māsas bērēm
Atjaunotās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns (75) žurnālam "Kas Jauns" atklājis iemeslus, kāpēc nav ieradies uz māsas bērēm.
Aprīlī skumja ziņa pāršalca Jurkāna ģimeni, jo viņsaulē aizgāja viņa vecākā māsa Terēze.
Daudziem par brīnumu izvērtās fakts, ka no viņas atvadīties neieradās pašas brālis Jānis Jurkāns, kas jau gadu dzīvo saulainajā Spānijā. Tāpat zināms, ka īsi pēc bērēm tirgošanā nonācis Jāņa māsas vienistabas dzīvoklis Pārdaugavā, kuru Jurkāns viņai savulaik nopircis un piemērojis māsas vajadzībām.
Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Jānis Jurkāns pauž nožēlu par šādām runām dzimtenē. “Man ir četras māsas, Terēze bija vecākā. Viņa dzima kara laikā, kopš bērnības slimoja ar bērnu trieku. Kopš tēva nāves, kad man bija 27 gadi, biju uzņēmies rūpes gan par savu māti, gan māsām. Es rūpējos par viņām, iegādājos dzīvokli Terēzei, veicu visus ar to saistītos maksājumus,” paskaidro Jurkāns. Viņa māsas bērēs Latvijā ieradusies bija, piemēram, Jurkāna bijusī sieva Ilze Auzere. Viņa pat esot sarīkojusi bēru mielastu bijušā vīra radiem.
“Viņa grib būt līgava visās kāzās un līķis visās bērēs,” tā nosaka Jurkāns.
“Es vispār neatzīstu bēres, un pat manā testamentā stāv ierakstīts, ka man bēru nebūs. Tāpat tur norādīts, ka zārkā mani nevienam nav jāatrāda,” bilst Jurkāns, stāstot, ka par testamenta esamību ir informēta viņa mīļotā sieviete Linda Apse. “Linda zina, ka mani vajadzēs sadedzināt, bet pelniem nevajag rast konkrētu vietu. Lai liek kaut kādā “kopējā katlā”. Lai nav jāķēpājas. Kā citi šo visu dara, kur uzglabā tos pelnus – tīkliņā vai burkā –, tā ir viņu izvēle. Tāpat arī pēc savas aiziešanas nevēlos nekādus pieminekļus un kapavietas. Ko tur uz tā pieminekļa varētu uzrakstīt? “Ko lūri?”” Es negribētu ar savu kapavietu apgrūtināt savus tuvos, bērnus un mazbērnus, uzliekot viņiem par pienākumu šos kapus sakopt,” savu nostāju pauž Jurkāns.
“Lindai esmu pateicis, ka mana aiziešana lai ir bez ceremonijām. Lai Linda paaicina kafejnīcā cilvēkus, ja vēlas, bet bez kaut kādas sērošanas un apraudāšanas. Šāda attieksme pret bērēm un aiziešanu man radusies jau sen. Jaunībā, kad biju altāra zēns, kapi un bēres bija mana ikdiena. Tur tika redzēts un saprasts daudz… Bet tagad tā padarīšana nav man. Es neatzīstu bēres. Uzskatu, ka attieksme pret cilvēku jāpauž tad, kad viņš ir dzīvs, un to pret savu māsu Terēzi esmu darījis. Mana sirdsapziņa ir tīra. Arī uz savu pārējo māsu bērēm negrasos doties, ja tādas man vajadzēs piedzīvot.”
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
