"Pirmo reizi atlaidu emocijas." Olena Zelenska atklātā intervijā pastāsta, kā šobrīd dzīvo

Es tagad dzīvoju tāpat kā citi ukraiņi. Mums visiem ir viena liela vēlme: redzēt pasauli. Bet es, tāpat kā ikviena māte un sieva, nemitīgi uztraucos par vīru un daru visu, lai mani bērni būtu drošībā.

[Man dod cerību] mana ģimene — kā jau katram ukrainim — un mani tautieši: neticami cilvēki, kas organizējušies, lai palīdzētu armijai un cits citam.

Apmēram nedēļu pēc kara sākuma sāku visiem zvanīt, cenšoties uzzināt, kur ir mani radinieki un vai viņi ir dzīvi. Un vienā brīdī sapratu, ka nezinu, vai viņus kādreiz vēl satikšu — tos, kurus mīlu, manus mīļos cilvēkus! Šī laikam bija pirmā reize, kad raudāju, pirmā reize, kad atlaidu savas emocijas. Es nespēju to izturēt.

Vienmēr atcerēšos savus paziņas un draugus, visus vīriešus un zēnus militārā formā. Es vienmēr atcerēšos, kādas man ir drosmīgas draudzenes! Pie kā šīs sievietes - trauslas un elegantas miera laikā - ir spējīgas, kad apkārt ir karš! Viņu stāsti mani iedvesmo. Es ar viņiem lepojos. Un es sapņoju viņus atkal redzēt.

Karš uzreiz savienoja personīgo un sabiedrisko. Un tā laikam ir fatāla tirāna kļūda, kurš mums uzbruka. Mēs visi vispirms esam ukraiņi, bet pēc tam viss pārējais. Viņš gribēja mūs sadalīt, sadrumstalot, izprovocēt iekšējo konfrontāciju, bet to nevar izdarīt ar ukraiņiem. 

Kad kādu no mums spīdzina, izvaro vai nogalina, mēs jūtam, ka mūs visus spīdzina, izvaro vai nogalina. Mums nav vajadzīga propaganda, lai būtu pilsoniskā apziņa un pretotos. 

Šīs dusmas un sāpes, ko mēs visi jūtam, momentāli aktivizēja alkas rīkoties, pretoties agresijai, aizstāvēt brīvību. Visi to dara, kā vien var: karavīri ar ieročiem rokās, skolotāji — turpinot mācīt, ārsti — veicot sarežģītas operācijas apšaudēs. 

Esmu redzējusi, kā mūsu bērnos mostas visdziļākās patriotiskās jūtas. Ne tikai maniem bērniem, visiem Ukrainas bērniem. Viņi izaugs par savas dzimtenes patriotiem un aizstāvjiem.