Rūdolfs Plēpis jau vairāk nekā gadu dzīvo bez acu gaismas, taču optimismu nezaudē
Šonedēļ savu 71. dzimšanas dienu atzīmē aktieris Rūdolfs Plēpis. Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", aktieris jau gadu un trīs mēnešus dzīvo bez acu gaismas, taču Rūdim piemītošais optimisms ir kā jaunības eliksīrs: "Man ir septiņpadsmit, nevis septiņdesmit viens."
Plēpis žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis, ka viņa ikdiena jau gadu paiet Ķengaraga dzīvoklī pie meitas Viktorijas un mazmeitas Marijas: “Jūtos labi. Manī nav nevajadzīga satraukuma. Nejūtos vientuļš. Ikdienu pavadu mierīgā ritmā. Daudz klausos radio.”
Aktieris teic, ka viņam ir paveicies un savās vecumdienās viņš neesot pavisam viens. Liels atbalsts ir viņa meita Viktorija: “Bez viņas es šādu mierīgu ikdienas dzīvi nevarētu pavadīt. Meita man ir neizsakāmi liels atbalsts. Viktorija ne tikai sagādā, bet arī gatavo ēdienu, ved mani pastaigās un pie ārstiem. Viņa velta savu laiku man, cik nu var atļauties. Viktorija ir īsts eņģelis.”
Tikpat lepns un priecīgs viņš ir par savu mazmeitu Mariju. “Marija jau ir krietni paaugusies. Viņai tagad ir 14 gadu. Arī viņas ikdiena ir gana piepildīta. Mazmeitiņa iet skolā un mūzikas skolā. Mācās spēlēt saksofonu. Par to esmu priecīgs un lepns. Kad pie viņas atnāk draudzenes, dzirdu, meitenes runā angļu valodā. Nemaz latviski nesarunājas. Jaunieši tagad ir pavisam citādāki, daudz, daudz gudrāki par mums, kādi bijām savos padsmitnieku gados,” prāto Plēpis.
Taujāts, vai Rūdi apciemo arī viņa māsa un brālis, viņš paliek domīgs un saka: “Šad tad jau sazināmies, telefoniski. Parunājamies, bet ko tad viņi pie manis brauks? Pie slima, var teikt – neredzīga, cilvēka? Es viņus arī saprotu. Reiz Raimonds Pauls teica, ka nevajag tos aktierus tā glorificēt. Ir vēl lielākās nelaimēs cilvēki, pensionāri dzīvo nabadzībā, bez palīdzības. Ko man sūdzēties.”
Pirms gada žurnālam "Kas Jauns" Rūdolfs Plēpis stāstīja par zaudēto redzi: “Pats neko nenojautu. Nekādas pazīmes par to neliecināja, ja nu vienīgi, ka man pirms tam pusgadu regulāri reiba galva. Pamodos kādā rītā, un bija tumša bilde. Nākamajā dienā devos pie ārsta. Tika veikta operācija. Tagad ir mazliet labāk, jo, piemēram, caur miglu savus pirkstus redzu. Skatoties uz cilvēkiem, redzu tikai apveidus, kaut kādus siluetus.”
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
