Spēlējot mācītāju, Lauris Reiniks domā par savu omīti

Lauris Reiniks ir īsts multimākslinieks – dziedātājs, dziesmu autors, TV raidījumu vadītājs un arī aktieris, turklāt šo profesiju slīpējis Amerikā. Andreja Ēķa jaunajā TV seriālā "Perfektās kāzas", kas klajā nāks šoruden un būs skatāms izklaides platformā "Tet+", Lauris iejūtas svētā tēva lomā, kam uzticēts vadīt laulības ceremoniju.

Pirmā šāda veida pieredze – būt par garīdznieku?

Esmu pirmo reizi mācītājs! Kad man piedāvāja lomu, bija divi varianti – vai nu spēlē Lauri Reiniku, vai kaut kādu tēlu. Negribēju būt Lauris Reiniks – tas jau esmu ikdienā. Taču mācītājs man šķita interesants varonis, un šis tēls man der ideāli!

Skat, kā no taksometra vadītāja filmā "Jaungada taksometrs" un sava, Latvijā viennozīmīgi populārākā varoņa – riteņbraucēja savā videoklipā "Es skrienu..." – esi nonācis līdz mācītājam! Atgādini, kādos tēlos vēl esi pabijis!

Biju bandīts, mašīnu zaglis Igors TV seriālā "Viņas melo labāk", bet pirmajā sezonā spēlēju maniaku. Vēl Arvīda Krieva filmā "Dancis pa trim" biju latviešu leģionārs, karavīrs. Man vispār patīk lomas, kurās ir formas tērpi. Amerikā spēlēju privātdetektīvu vienā īsfilmā, vēl tur spēlēju tādu “kukū” austriešu tūristu, bet tas tā, nekas nozīmīgs.

Starp citu, vai mēdz arī uzstāties kāzās kā muzikants?

Tādā standarta variantā kāzās muzicēt vispār atsakos – kad kā kāzu muzikants spēlēju kāzu valsi visu nakti, tā gan nesanāks. Man labāk patīk tā – parādīties un pazust. Piekrītu, ja kāzās mani noalgo kā pārsteigumu – tā ir uzstāšanās jaunajam pārim uz četrām, piecām dziesmām, kas viņiem ir vai nu mīļākās, vai, kurām skanot, viņi ir iepazinušies, vai tamlīdzīgi.

Taču, par mācītāja lomu runājot, tā man ir ļoti personiska. Mana omīte Maruta, mammas mamma, kas nomira pirms deviņiem gadiem, sen, sen, kad biju pavisam maziņš, teica: “Lauri, tikai nekad nekļūsti par mācītāju!” Ierodoties filmēšanā, šos vārdus atcerējos un tā arī nesaprotu, kādēļ viņa man to teica. Vai tāpēc, ka mācītājam ir jāievēro baigais svētais dzīvesveids, vai ko tādu... Domāju, žēl, ka viņa nav dzīva – varētu kopā pasmieties, ka tomēr neesmu viņu klausījis. Jā, spēlējot mācītāja ainu, domāju par savu omīti – kāda likteņa ironija.

Pats esi ticīgs cilvēks?

Esmu pret iesaistīšanos kādās reliģiskās organizācijās, bet Dievam ticu. Skaitos katolis, taču nekādus reliģiskos rituālus nepiekopju. Esmu vairāk tā iekšēji ticīgs, nevis uz āru izrādu savu pārliecību, kādam mēģinot ko pārmest un mācot, kā dzīvot. Ir jau īpaša sajūta, ieejot baznīcās. Jebkurā valstī atrodoties, vienmēr ieeju kādā baznīcā. Bet vairāk tomēr esmu tāds – sirdī ticīgs, nevis reliģiozs.

Bērnībā lūdzu Dievu un joprojām ik pa laikam to daru. Bet lieta tāda, ka Dieviņu jau lūdzam tikai tad, kad ir grūti un kad ir problēmas. Biežāk mēdzu Dievam pateikties. Būt pateicīgam – tas ir pats svarīgākais. Gan cilvēkiem, kas ir kopā un dod iespējas, gan augstākajiem spēkiem, kas atsūta šos cilvēkus un izdevības.

Jūlijā tev palika 42 gadi. Esi savā līdzšinējā mūžā piedzīvojis tādu lielo Dieva brīnumu – situāciju, kurā pilnīgi skaidri saproti, ka augstāks spēks ir stāvējis klāt?

Tas Dieva brīnums, par ko esmu pateicīgākais no visas sirds, ir gadījums pirms trim gadiem, kad Bali slīku okeānā. Toreiz tiešām notika brīnums. Saša (Aleksandra Kurusova) izdomāja, ka neies vis uz baseinu, bet aizies paskatīties, kur es esmu, un aizsūtīja glābēju, jo mani okeāna viļņos nekur neredzēja. Glābēji mani izvilka tādu puskomā ārā... Kad nācu atpakaļ pie samaņas, visi teica – tu vēl savus darbus uz šīs zemes nebiji izdarījis. Tas bija īsts Dieva brīnums.

Kopš tās liktenīgās izglābšanās nav tā, ka esi kļuvis dzīvē tik piesardzīgs, ka pašam riebjas?

Prātoju, ka šogad varbūt varētu sadūšoties Siguldā izlēkt ar gumiju, ko nekad mūžā neesmu darījis. Un ar izpletni. Juta Valdmane mani visu laiku sauc, lai eju lēkt, bet es tik neeju un neeju. Saku – tu esi traka, pati izmežģīji kāju; es negribu neko izmežģīt. Man ir bail! Jo kļūsti vecāks, jo vairāk biedē iedzīvošanās kādās traumās. Tas tā pavisam godīgi.

Kā tev šobrīd dzīvē visvairāk pietrūkst?

Esmu vakcinējies un ar nepacietību gaidu, kad atkal varēšu doties uz Ameriku. Pagājušogad pirmo reizi pa visiem šiem gadiem nebiju Amerikā. Rudeni parasti tur pavadu vasaras pagarināšanas nolūkā. Ceru, ka šīs vasaras beigās Amerikas durvis atvērsies. Šovasar jāfilmē raidījuma "Pasaki to skaļi" trešā sezona, jo prognozēju, ka rudenī, kad tas būs jārāda, manis te vairs nebūs, jo atradīšos jau otrpus okeānam. Jā, pēc ceļošanas vispār esmu visvairāk noilgojies.

Toties, kā noprotams, kovidlaiks Laurim Reinikam ir devis arī jaunu radošuma šķautni – esi sācis komponēt īpašu mūziku, pašiem mazākajiem!

Jā, taču šī iedvesma radīt dziesmas bērniem ir atraisījusies, pateicoties manas māsas Rūtas dēliņam Ričardam, kuram drīz būs jau pusotrs gads. Nu jau ir ierakstīts dziesmu albums bērniem par lācēnu Ričiju Rū un viņa draugiem mežā. Par šo visas mūsu ģimenes kopprojektu ļoti, ļoti priecājos un lepojos.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!