Eksministre Petraviča Krievijas avīzei stāsta, kā raudājusi zeķbikšu dēļ un par ko viņu lamājis vīrs

Petraviča labklājības ministres amatīa bija no 2019. gada janvāra līdz šī gada jūnijam, bet tagad viņa ir tikai ierindas Saeimas deputāte. Karjeras kāpums viņai bija vērā ņemams – no maza lauku veikaliņa pārdevējas līdz ministres krēslam.

Pēc skolas beigšanas viņa pat nedomāja par iesaistīšanos politikā, bet gan prātoja kļūt par mediķi. Tomēr neizturēja iestājeksāmenus Medicīnas institūtā un izmācījās par ķīmiķi:

„Es nedomāju par politiku... Es domāju par Medicīnas institūtu, bet diemžēl neizturēju iestājpārbaudījumus. Bet tā kā man ļoti patika arī ķīmija, nolēmu izmēģināt spēkus šajā jomā un man paveicās. Iestājos Rīgas Politehniskajā institūta (tagad – Rīgas Tehniskā universitāte) Ķīmijas fakultātē, specializējoties “bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmiskajā tehnoloģijā”.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņa ar vīru dzīvojusi Dobelē un toreiz iztikšana bijusi visnotaļ spiedīga. Tādēļ viņi nolēma atklāt nelielu lauku veikaliņu – vīrs Aleksandrs gādāja preces, bet Ramona stāvēja aiz letes. Vēlāk viņi pārcēlās uz Saldus novadu, kur joprojām Petraviču ģimenes dibinātais uzņēmums „Monēta” nodarbojas ar lauku veikalu attīstību.

Pagrieziena punkts Petrevičas dzīvē iestājās tad, kad Saldus pusē tika slēgta skola, kurā mācījās Petravičas bērni – dēls un divas meitas. Tad viņa arī nolēma iesaistītes politikā un mainīt kaut ko sistēmā, kas Latvijas laukus bija novedusi līdz tik bēdīgam stāvoklim. Izšķiroša bija Petravičas draudzenes – manikīres ierosme: „Manikīra meistare man teica, ka tiek veidota jauna partija, kas meklē aktīvus cilvēkus”.

Tad viņa arī iesaistījās „Kaimiņa partijā” un kandidēja Saldus novada domes vēlēšanās. Tika ievēlēta, guva panākumus un vēlāk arī kļuva par Saeimas deputāti. Pirmie soļi politikā gan bija paslepus no ģimenes, par ko arī saņēmusi sutu no vīra:

„Es visu izdarīju „klusi”... Pat mans vīrs neko nezināja. Viņš mani redzēja televizorā un tad strostēja: „Kāpēc tev tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc politika?” Sāku risināt sava novada problēmas, es zinu Latvijas mazo pilsētu, ciematu, lauku dzīvi, zinu, ko cilvēki vēlas, ko domā. Sāku gūt panākumus un tad to visu vēlāk novērtēja arī mans vīrs”.

Tomēr politiķes ceļš nebija rozēm kaisīts, nācies nobirdināt arī kādu asaru. Vislielākais sarūgtinājums, bijis tad, kad pandēmijas dēļ veikalos aizliedza tirgot virkni preču:

„Es raudāju, kad tika pieņemts likums par ierobežojumiem veikalos! Iedomājieties cilvēku laukos, kurš dzīvo piecu desmit kilometru attālumā no veikala. Viņš ienāk veikalā, kur pat sērkociņus un sveces nevar nopirkt! Un, ja nu viņam mājās ir elektrības pārrāvums. Jāsēž aukstumā un tumsā? Es vienkārši kliedzu, valdības sēdē pārliecināju dažus politiķus, bet vairākums tomēr manī neieklausījās!
 
Atceros, ka toreiz nolēmu: tā kā zeķubikses nevar nopirkt, uz Ministru Kabinetu nākšu kleitā un apavos, bet bez zeķubiksēm. Labi, ka šis likums drīz vien tika atcelts”.

Petraviča pieskārās arī savam vizuālajam izskatam, kad viņa tika uzskatīta par skaistāko Latvijas ministri un sociālo tīklu lietotāji viņu gānīja par „nepiedienīgu izskatu” fotografējoties peldkostīmā, raksta „Argumenti Nedeļi”.

Tad Petraviča atbildēja, ka viņas tēls tiešām varētu neiederēties daudzu stereotipiskajos aizspriedumos, ka ministrei jābūt „omulīgai dāmai ar brošu pie kleitas”. Petraviča teica, ka viņa tāda nekad nebūs. Viņa ir viena no tām sievietēm, kas nevar pat miskasti iznest „bez kosmētikas”. Pat mājās eksministre priekšroku dod augstpapēžu kurpēm. Petraviča uzsver, ka viņa ļoti rūpīgi strādā pie sava tēla, lai viņas vēlme būt skaistai visur un vienmēr nekad nepieviltu.