Pandēmijas laiks kā iespēja - basketbola leģendas Raimonda Miglinieka sieva Andžela tikusi pie omulīgas bodītes

Tie, kam gadījies pabūt uz Avotu ielas, kur aiz kāzu tērpu salonu rindas iekārtots vintage veikaliņš "Buķete", jūsmo, ka šīs vietas gaisotne atgādina Londonas, Amsterdamas un Parīzes mājīgos un stilīgos lietoto mājaspreču, veclietu un apģērbu veikaliņus. Turklāt īpašo auru bagātina Andželas viesmīlība – viņa gan katru pircēju gatava pacienāt ar kafiju, zemenēm, kūciņām, gan ar savu stilistes ķērienu dažu minūšu laikā klientus sapoš no galvas līdz kājām, kā no žurnāla vāka. Un tik lēti, ka prieks, jo "Buķete" draudzīga cenu ziņā – tās ir no viena līdz 20 eiro robežās. Šo izdevību novērtē pat stilīgākās Rīgas modes dāmas, no kurām daudzas jau ieminušas taciņu uz nesen atvērto Andželas bodīti.

Pateicīga draudzenei, kas “iespēra”

Stāsts par to, kā viss sākās un tapa, ir patiesi iedvesmojošs. Andžela atzīst, ka šī vieta ir uzskatāms pandēmijas seku piespiedu dīkstāves un risinājuma rašanas piemērs.

Migliniece līdz šim strādājusi skaistumkopšanas jomā, bet beidzamos divus gadus darbojās tūrisma nozarē. “Tur viss bija ļoti aktīvi, gāja tikai uz augšu. Līdz pandēmijai un pirmajai ārkārtējās situācijas pasludināšanai pagājušā gada pavasarī. Tad, kā atceramies, valsts robežas tika slēgtas un tūrisma sfēra pilnībā apstādināta,” stāsta Andžela, neslēpjot: “Tas bija apmulsuma laiks, kad nesapratu, uz kuru pusi iet, ko darīt un kā dzīvot tālāk.”

Garastāvokli nositis arī tas, ka slēgto robežu dēļ uz nenoteiktu laiku nācies atlikt vecākā dēla Toma uzaicinājumu kopīgi aizbraukt kādā tālākā ceļojumā, kura galamērķi pieaugušais dēls bija piedāvājis izvēlēties mammai. Vairs ne darba, ne peļņas iespēju, ne kārotā ceļojuma! Andželu kreņķos atbalstījusi kā ģimene, tā draugi. Bet liktenīgs bijis draudzenes Lāsmas skarbais uzmundrinājums. Viņa Andželai teikusi, ka nu viņai beidzot ir laiks un iespēja ķerties klāt senajam sapnim par savu veikaliņu. “Ko tu ņuņņājies! Re, kur tavs mūža sapnis! Taisi, dari, un būsi savā vietā!” vēl tagad draudzenes vārdi un sapurinošais tonis atmiņā ir Andželai.

“Tieši tajā brīdī man vacapā raksta dēls Tomiņš, kurš strādā jūrā par zvejnieku, vaicādams: “Kā tev, mammīt, iet? Ko tagad darīsi?” Atbildu, ka īsti nezinu, bet ka Lāsmiņa mudina mani piepildīt savu sapni – atvērt vintage bodīti. Man šāda vēlme bija dzimusi jau pirms nepilniem 20 gadiem, tikai nekad nebija laika un iespēju to īstenot. Un ko Toms?! “Es piedalos!” viņš paziņo, solot atbalstīt manas idejas finansiālo pusi. Tas notika uzreiz!” aizrautīgi stāsta Andžela Migliniece, kurai īsā laikā izdevies gan atrast bodītei telpas, gan veikt remontu, gan salasīt iekārtošanai nepieciešamās mēbeles, gan arīdzan atrast sadarbības partnerus un preces piegādātājus.

Prasme ievilkt kā melnajā caurumā

“Uz Ziemassvētkiem veikaliņš bija gatavs, bet tieši tad pandēmijas dēļ visu slēdza. Taču es nebūt nejutos kā pie sasistas siles. Bail nebija ne mirkli. Sajutu, ka tas nudien ir mans pareizais virziens, un tad jau šaubām nav vietas. Liels atbalsts bija arī no ēkas saimnieka, kurš, izprotot situāciju, nāca pretī, kā vien spēdams.

Nu jau otro mēnesi esam atvērti, un klientu atsaucība un pozitīvās atsauksmes tiešām spārno un ceļ. Man ir klientes, kas smejas: “Kā te ienāk, tā netiek ārā. Kā no melnā cauruma! Tu ievelc šai savā pasaulītē. Kā tāds putekļsūcējs!” Jā, tā ir mana koncepcija – lai bodītes apmeklējums ir skaists dienas notikums un piedzīvojums, lai tie ir svētki, nevis ikdienišķa ieskriešana veikalā.

Un attieksme ir obligāta! Ikvienu aicinu pasēdēt, cienāju ar kafiju, esam arī dzīvniekiem draudzīga vieta. Tāpat kā ar cenu politiku – vadījos pēc tā, it kā pati būtu pircēja. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tā vajadzētu būt – ka apģērbs un vispār lietas, kas dzīvo otro dzīvi, ir iegādājamas par demokrātiskām cenām. Pati būtu priecīga, ja varētu ekonomiski iepirkties,” teic Andžela.