25 gadus veca sieviete tērē 300 dolārus mēnesī par autiņbiksītēm un dzīvo kā pieaudzis zīdainis
Viņa katru mēnesi tērē prāvas naudas summas, lai nodrošinātu sev pieauguša zīdaiņa dzīvesveidu. Viņa ēd no pudelītes, lieto autiņbiksītes un dzīvo saviem izmēriem pielāgotā bērnistabā. Izrādās, ka daļai sabiedrības tas patīk, jo fani mīļuprāt finansē šīs 25 gadus vecās sievietes dzīvesveidu.
Iepazīsties ar Peidžiju – 25 gadus vecu sievieti no Amerikas Savienoto Valstu austrumu krasta. Viņas rīti pienāk, mostoties bērnu gultiņā. Tiesa, šī redeļu gultiņa gatavota pēc pasūtījuma, lai derētu pieaugušam cilvēkam, kurš izvēlējies būt zīdainis.
Peidžijai nav konstatēta garīga atpalicība, zīdaiņa dzīvesveids ir sievietes brīva izvēle. Fetišs. Pilna laika darbs.
Viņa nepārtop par bēbi tikai tāpēc, lai iepozētu dažām fotogrāfijām, ko atrādīt sociālajos tīklos. Peidžija ir “pilna darba laika zīdainis”. Visa viņas ikdiena paiet bērnistabā. Pēc tam, kad viņa ir pamodusies bērnu gultiņā, seko autiņbiksīšu maiņa. Pēc tam viņa rotaļājas ar savām spēļmantiņām un veido saturu blogam, kuru galvenokārt apmeklē cilvēki, kam ir līdzīgas intereses. Pasaulē eksistē pat pieaugušo zīdaiņu/autiņbiksīšu mīļotāju kopienas (ABDL = adult baby/diaper lover).
Peidžijas mērķis vienmēr bijis parādīt savu dzīvesveidu kā kaut ko normālu. Viņa pieaugušā zīdaiņa dzīvei pievērsās 2018. gada maijā. Sieviete cer, ka viņas piemērs palīdzēs arī citiem izjust mazāku kaunu par to, ja viņu intereses atšķiras no vispār pieņemtajām.
Peidžija savā mājaslapā izveidojusi arī maksas abonentu sadaļu. Sekotāju un materiālu atbalstītāju Peidžijai pietiek. Pieauguša zīdaiņa dzīvesveids ir visnotaļ dārgs, bet to viņai palīdz nodrošināt 426 maksas abonenti.
Peidžija tērē 300 ASV dolāru mēnesī tikai par autiņbiksītēm vien!
Jauno sievieti nebiedē negatīvi komentāri no cilvēkiem, kas neizprot viņas dzīvesveidu un apšauba viņas prāta spējas.
“Es vienmēr esmu kolekcionējusi rotaļlietas, un man piemitusi jaunākam cilvēkam raksturīga humora izjūta. Mani draugi un ģimene ir ļoti saprotoši,” par savu izvēli un tuvinieku reakciju atklāj Peidžija. “Ja tu pret to izturies kā pret kaut ko normālu un ikdienišķu, arī citi cilvēki uztver tāpat.”
Peidžija atklāj, ka pēc tam, kad sagaidījusi pilngadību, sākusi internetā meklēt informāciju, vai pasaulē ir vēl arī citi cilvēki, kam piemīt līdzīgas intereses. Tā viņa atradusi veselu kopienu, kur apvienojušies cilvēki ar tādām pašām interesēm. Turklāt viņu nav maz!
“Daži nesaprot, kāpēc pieaudzis cilvēks vēlas izturēties un dzīvot kā bērns. Taču šis ir stāsts par to, kā var priecāties par ikdienišķiem sīkumiem.”
“Mēs visi esam funkcionējoši pieaugušie. Mums jādara normālas pieaugušo lietas, piemēram, jāapmaksā rēķini. Mums ir arī atbildība, lai varētu uzturēt sev šādu dzīvesveidu.”
“Daudzi cilvēki apšauba manu inteliģenci. Viņi jautā, kāpēc normāls, inteliģents cilvēks izvēlas dzīvot šādi. Es neatbildu uz kritiku. Negatīvi izteikumi nav pavēle, kas prasa attaisnošanos. Taču man ļoti daudz ko nozīmē atbalsta vārdi. Parādot savu ikdienu, es nevienam neuzspiežu savu dzīvesveidu!”
Peidžija atzīmē, ka viņa prot uzvesties sabiedrībā. Kad viņa iziet no savas bērnistabas, viņa ģērbjas tāpat kā citi vienaudži un ir absolūti neuzkrītoša. Viņa sabiedrībā nedzer no pudelītes un nesūkā knupīti. Tad viņa ir pavisam parasta meitene.
