Riskēsim pasmieties par Trešo reihu. Filmas "Trusis Džodžo" recenzija

Neveiklais un vienaudžu atstumtais desmitgadīgais vācu puisēns Džodžo cenšas atrast savu vietu viņam tik neierastajā pasaulē. Lai kompensētu pazudušā tēva un draugu neesamību, viņš rada sev iedomu draugu - Ādolfu Hitleru. Mazais puisēns arī ir varen fanātisks ārietis – par to vien sapņo, kā par iespēju doties karā, tāpēc kopā ar vienaudžiem metas apgūt cīņas, šaušanas un slaktēšanas māku.

Taču Džodžo ir tikai desmit gadu vecs, tāpēc nacistu pavēlēm pierādīt savu gatavību nogalināt jauku un pūkainu trusīti viņš nav gatavs. Un tāpēc tiek pie iesaukas Trusis Džodžo. Pēc negadījuma izrādās arī vairs armijai nederīgs, tāpēc norīkots pie ikdienišķākiem darbiem – uzsaukumu izlīmēšanas un metāllūžņu vākšanas. Un pavisam negaidīti tiek arī pie jauna sarunu biedra – no nacistiem paslēpušās ebreju meitenes…

Kad bītli dzied vāciski

Uzreiz jāpiebilst – varenas asins izliešanas, nežēlību un drūmu skatu filmā nav. Toties joku par nacistu režīmu netrūkst. To uzskatāmi demonstrē filmas galvenā varoņa iedomu draugs – pats fīrers Ādolfs Hitlers, kas nebūt nav nežēlīgs monstrs (lai gan filmas laikā pamanās pamieloties ar šmorētu vienradzi), bet drīzāk atgādina kaut ko tikpat dumju kā Džima Kerija reiz tēloto zvēru detektīvu Eisu Venturu.

Filmas «Trusis Džodžo» režisors Taika Vaititi Hitleru nolēma tēlot pats. «Kādu nu vēl lielāku «fuck you» Hitleram varētu parādīt kā to, ka viņu atveido pa pusei ebrejs?» sajūsminās Vaititi. Vārdi «ebrejs» un «Heil Hitler» filmā atskan tik bieži, ka teju ausīs džinkst. Un, protams, tas viss tāpēc, lai parādītu nacistu birokrātijas bezjēdzību. Tāpat to, ka filma nav nekāda drūma kara drāma, pierāda jau tās pats sākums – ja režisors spēj sarūpēt tiesības savā filmā skandināt «The Beatles» vāciski izpildīto dziesmas «I Want to Hold Your Hand» versiju, ko pavada nacistu salūtā paceltu roku jūra, kļūst skaidrs, ka tam puisim galva strādā pavisam ekstravagantā virzienā.

Pierunā pat Johansoni

Visticamāk, ka filmai, kurā tik nopietna un delikāta tēma kā Otrais pasaules karš, nacisti un ebreji «atšķaidīta» ar lērumu jokiem; kurā Ādolfs Hitlers ir bērnu draugs un vispār viss šķiet pavisam nenopietni, bija grūti atrast aktierus, kas vēlētos riskēt un šādā darbā piedalīties. Visticamāk, viegli atrast nebija arī kinostudiju, kas šādas filmas uzņemšanu gribētu sponsorēt.

Taču, pateicoties jaunzēlandieša Vaititi dīvaiņa slavai (viņa pseidodokumentālā vampīrkomēdija «Kas notiek krēslā» šajā žanrā ienesa pavisam svaigas asinis) un iekarotai Holivudai pēc sēšanās supervaroņu filmas «Tors: Ragnarjoks» režisora krēslā, pie naudas viņš tika. Un arī pie itin krāšņas aktieru buķetes – «Trusi Džodžo» grezno gan A līmeņa zvaigzne Skārleta Johansone, gan Holivudā atzītais Sems Rokvels, gan omulīgā austrāliešu jautrule Rebela Vilsone. Un visiem viņiem filmā ir tik spīdošas epizodes, par kurām gribas sajūsmināties vēl un vēl.

Puikas pieaugšanas stāsts

Lai gan filma sākas kā absurda komēdija, kā satīra par nacistu laiku, pārpilna ar jokiem un izcilām asprātībām, tad ar laiku režisors ievilina tajā stāstā, ko tad īsti ir gribējis mums pateikt. Un izrādās, ka šī filma, protams, ir par mīlestību. Gan par mātes mīlestību, gan par pusaudža pirmo iemīlēšanos un pirmajiem tauriņiem vēderā. Jo Džodžo, protams, ir tikai mazs puika. «Tu neesi nekāds nacists, tu esi desmitgadīgs zēns, kam patīk ģērbties uniformā un būt vienam no bariņa,” tā viņam trāpīgi norāda jauniegūtā biedrene. Tā nu sākas pieaugšanas stāsts – mazajam Džodžo jāsaprot, vai nu viņš vēlas turpināt būt viens no bariņa un fanātiski sekot pavēlēm, vai mēģināt saprast šo pasauli pašam, šķetināt tās piedāvātos noslēpumus un beidzot iemācīties pašam sašņorēt savas kurpju saites.

«Trusis Džodžo» («Jojo Rabbit»)

Melnā komēdija, ASV

Režisors Taika Vaititi.

Lomās: Romāns Grifins Deiviss, Tomasina Makkenzija, Sems Rokvels, Skārleta Johansone, Taika Vaikiki, Rebela Vilsone.