Magone beidzot atklāti pasaka visu, kas uz sirds par Venti Vītolu

„Tev nav miera plosīt mani? Man ir ko teikt. Tava vardarbīgā attieksme ir radījusi tādu situāciju, kāda tā ir ar manu bērnu. Tu viņu gribēji abortēt un sieviete to nekad nevar aizmirst! Nerunājot par visu to ārprātu, kas notika Kandavā, kad dzīvojām ar Robi pie tevis... kautiņi, lamas, rupjības, agresija.. man tev tas nav jāatgādina! Bet vai bērnam tas ir jādzird, jāredz un jāaug tādā psiholoģiski saspringtā vidē..? Nē, tā nav normāla dzīve!

Bērniem ir nepieciešama mīlestība. Bet šķiet, to nevar iedot cilvēks, kas pats nav ticis mīlēts un nepazīst īstu mīlestību. Mīlēt nozīmē dot daļu no sevis kādam, kuru tu mīli, un nav svarīgi- cik, ko, kurš, kāpēc..?, bet dot, NEKO negaidot par to atpakaļ, pretējā gadījumā, tā nav mīlestība, bet aprēķins vai kas cits. Tad tā/ tāda nav mīlestība, bet gan pašlabuma meklēšana un savu iegribu, vēlmju apmierināšana!

Tu visur zini vainot tikai mani, bet paskaties spogulī un sāc ar sevi, un beidzot esi godīgs pret sevi.

Tu mani gribi pakļaut sev un savām vēlmēm, bet tā nevar! Tā ir cilvēka psiholoģiskā, emocionālā vardarbība un ietekmēšana... Es to nevēlos, tāpēc visus strīdus šķirs tikai tiesas! Esmu dzīvs cilvēks un man ir svarīgi, kā jūtas bērni un, ja viņi baidās no tevis (ko ir atzinis arī psihologs), tad neviens nevar piespiest mums būt ar tevi divatā, tur ir un būs trešā persona, vienmēr, lai es un bērni justos droši un pasargāti... (Pie tam, mazais tevi nepazīst, tāpēc nemaz nav iespējams, ka svešs onkulis paliek divatā ar viņu, bērnam tas var būt šoks un psiholoģiska trauma).

Un pēc visa tā, ko esmu pārcietusi, pārdzīvojusi ar bērniem tevis/ tavas uzvedības, rīcības dēļ, (un kas daļēji turpinās arī vēl joprojām), nekas NEKAD NEBŪS VISS KĀ AGRĀK! Nekad, jo izlieto ūdeni atpakaļ nesasmelsi. Par to vajadzēja domāt tad, kad tev bija iespēja būt ar mani kopā, kad biju vēl grūtniece- mīlēt, rūpēties, cienīt, ne pazemot un gānīt.., bet tu šo iespēju neizmantoji un nu vilciens ir jau sen garām...

No tevis ar bērniem esmu saņēmusi tik vien kā emocionālās un fiziskās sāpes.... un nekas to visu notikušo nespēs atgriezt un padarīt par nebijušu.

Tad es klusēju- tevis iebiedēta, apsmieta, lamāta, pazemota, iekaustīta... bet nu vairs ne.

Dzīve iet uz priekšu un katrs dzīvo savu dzīvi tādu kādu ir izvēlējies. Es ļāvu tev iet, tad kad tu aprecēji Maritu. (Tu toreiz vēl nedēļu pirms laulībām ar Maritu man rakstīji- gribēji un gaidīji, ka es teikšu- neprec viņu, esi ar mani, jo vēlējies, domāji, cerēji būt ar mani...) Gribēji un domāji, ka kļūšu greizsirdīga... nē, nekļuvu.

Es tev atbildēju- dari, kā gribi; tava izvēle, tavs lēmums; nav mana dzīve un ne man to dzīvot.

Arī vēl dažas dienas pirms jūsu laulībām ar Maritu tu man rakstīji, -ka mums tas ,,grumbuļainais ceļš ir kopīgi ejams..,,.

Nē, tu kļūdies, mums tas ceļš nav kopīgi ejams, kuru tu vēlies man uzspiest.. Nav!

Tas bija tavs aprēķins, negodīgums un spekulācijas gan pret mani, gan pret to, kuru tu apprecēji. To apliecina arī fakts, ka drīz vien jūsu laulība izjuka un sākās krīze, radās milzīgi sarežģījumi... Tā lietas nerisina.

Tu izdarīji savu izvēli, es savu. Es aizgāju. Sen. Un ļauj man aiziet no tevis pavisam, tālu un uz visiem laikiem! Neatskatoties. Neturi mani (kā vampīrs...)! Pietiek. Atlaid mani un ej savu ceļu. Bet es savu. Katram ir tiesības būt laimīgam, arī man!

Tā ir tava, tāda maniakiāli savdabīgā ,,it kā,, mīlestība, bet manī ir tukšums un siena pret tevi, tādēļ nelolo veltas cerības, ka viss varbūt varētu būt tā kā agrāk un mēs kaut kad varētu būt un dzīvot kopā. Tas nav iespējams.

Jā, es savā izvēlē kļūdījos šova laikā, jo nav iespējams cilvēku iepazīt 3 dienās! Iespējams, mana dzīves lielākā kļūda, bet no kļūdām mācās. Tāpēc, es gribu dzīvot savu dzīvi, citādu dzīvi, ne tādu, ne to dzīvi, kuru tu man ,,parādīji,,..

Tagad mūs vairs saista/saistīs tikai un vienīgi bērns, un nekas vairāk. Bet caur to es neļaušu tev manipulēt ar sevi!

Es nelieku tev šķēršļus, lai bērnu satiktu, viss ir pateikts spriedumā un saskarsme ar bērnu ir noteikta tiesas spriedumā. Tā ka nemeklē atrunas un neizdomā pats savus noteikumus. Man ir noteikta atsevišķa aizgādība pār bērnu un dzīvojot UK, visos jautājumos, kas skar bērnu un viņa intereses, lēmumus pieņemu es, bet tev UK ir tiesības viņu tikai apciemot.

Tad lūk, jautājums- kāpēc tad tu nebrauc apciemot un tā arī neesi apciemojis viņu ne LV, ne UK???  Tiesā tu teici, ka vēlies 3 gadā braukt uz UK viņu apciemot (ko tiesa tev arī uzlika par pienākumu 3 gadā viņu apciemot UK), bet tagad tu man saki, ka nemāki biļetes lidmašīnai nopirkt un nemaz nemāki atlidot uz Lielbritāniju.. Ko gan es tur varu tev palīdzēt? :-)(Kā saka- mūžu dzīvo, mūžu mācies...). Tādēļ laikam tev vieglāk ir ,,uzbrukt,, un apvainot mani, ka es bērnu slēpju un it kā nepildu spriedumu...

Kopš 2015.g. maija mēs esam un dzīvojam UK, saki, cik reizes tu esi ieradies pie bērna uz UK, kad esam tevi aicinājuši nosūtot tev e-pastā vēstules???! (Man tiesas spriedumā nolikta ierašanās LV ir 2 reizes gadā, tāpēc neterorizē mani!)

Tā ka, būtu tu patiešām GRIBĒJIS, sen būtu saticis, apciemojis un iepazinis bērnu. (Nerunājot par alimentu nemaksāšanu jau gada garumā). Tu pats esi pretrunā ar sevi- kad bērnam jāmaksā alimenti, tad tev DNS vajagot, bet kad bērns jāsatiek, tad DNS nevajag, tad vari plēsties līdz kaulam..., tad lūk tu saki, ka es slēpjot, nerādu, it kā lieku šķēršļus... Kaut gan patiesībā tev trūkst drosmes un pats esi nobijies, kā mazs bērns, jo bail man un manam bērnam paskatīties acīs pēc visa tā, kas ir bijis no tavas puses. (Tāpat kā pirmajā tikšanās reizē ar bērnu, pēc viņa dzimšanas, kad tu pat nepaskatījies uz bērnu. Ieraugot mūs, neko nesakot, pusceļā pagriezies aizgāji uz citu pusi un man stundu pieturā bija jāgaida, kad un vai tu atnāksi atpakaļ pie bērna, jo bija 3 persona! Nobijies.)

Vai nav smieklīgi?! Nekas cits, kā tikai tavas neadekvātās atrunas, uzvedība un izvairīšanās...

Kurš tev liedz- ej, maksā un taisi to DNS, jo tā ir tava problēma un tavas šaubas... Tu man pārmet, ka es vasarā LV tikšanos nokavēju 10 minūtes??? Lūk, skaidroju, sievietei, īpaši mātei ir pieļaujams, ja arī mazliet kavē, jo bērna aprūpi nevar aprēķināt pa minūtei un ja tu būtu saprotošs, tu to saprastu- piem. ja bērns saka, -mamm, es gribu ēst,, -es nevaru teikt, -pagaidi Vītols nāk, ēdīsim vēlāk! Pirmā vietā ir bērna vajadzības, kas man jānodrošina. Normāls cilvēks to saprot, un tev no tam gabals nenokritīs, ja mazliet ir/būs nepieciešams pagaidīt, kas var gadīties mātei ar bērniem. Man jāpabaro, jāpārģērbj un tad varam iet.. un arī piekakātu pamperu neatstāšu bērnam, tas bez ierunām ir jāmaina, līdz ar to neliela kavēšana- tā nav traģēdija normālam saprotošam cilvēkam un tādēļ nav uzreiz ,,jātulko,, un jāmetas man virsū ar apvainojumiem, ka es nevēlos nākt (un tikai tādēļ apcirsties, apgriezties un aizbraukt (es teiktu- aizmukt) un paziņot- lūk, es biju, bet tevis nebija, nav vīrieša cienīga rīcība...). Un tev turpretī, kurš brauc viens bez apgrūtinājuma, ierasties ir daudz vienkāršāk. (Ja nu vienīgi pēc tava teiktā- aizkavēšanās mežā ar tualetes papīru.... :D)

Tāpēc sarunājoties ar bāriņtiesu par šādu situāciju un tavu uzvedību, visas nākamās tikšanās bija un būs norunātas tikai mājās, kur bērns atrodas/dzīvo, bērnam ierastā vidē un man nebūs jākavē ne minūte, lai tu varētu satikt bērnu... Jo tava uztvere, reakcija un uzvedība ir neadekvāta.

Un iegaumē vienu- arī mājās pie šīm tikšanām ir bijusi un būs vienmēr 3 persona, (ja nepieciešams, nolīgšu arī ārpus mājas apsardzi), kā arī uz tikšanām VIENA es ar bērnu neiešu, zinot tevi un tavas riebīgās izdarības... (ierakstīšana, filmēšana, fotografēšana, lamas, rupjības, aizvainošana, pazemošana, psiholoģiskais terors, spiediens-uzbrukums u.t.t.) Man tas nav vajadzīgs, tāpēc man blakus ir/ būs man un bērniem uzticama 3 persona- liecinieks! Un tas ir tas, no kā tu tik izmisīgi baidies, jo nevarēsi atļauties visu, ko vien vēlies...

Tu dzīvo pēc principa- ,,kā es tev- tā tu man,,! Tu esi pieradis, ka viss notiek pēc tava prāta un tu nevēlies ņemt vērā un respektēt bērna vajadzības, intereses un vēlmes. Bet tā nevar, tā nav mīlestība, un tāda nav mīlestība pret bērnu, bet gan aprēķins, spekulācija, manipulācija ar situāciju un paša milzīgais egocentrisms.

Tā ir otra cilvēka morālā kropļošana, emocionālā izvarošana, pakļaušana sev un savām vēlmēm. Tavs ,,ES,, un tavs EGO ir tik milzīgi liels, ka tu pats tam nespēj tikt pāri...

Un zini, nav svarīgi, kurš, cik, kāpēc?, kas pagājis- tas aizgājis. Tagad ir tā, kā ir, un nav iespējams notikušo pavērst par nenotikušu! Tāpēc pagātni nav jēgas nemitīgi pārcilāt, nav nozīmes rakties tajā, kaut ko vēl pierādīt, parādīt, skaidrot, jo tam vairs nav un nebūs NEKĀDAS nozīmes. Tas NEKO nemainīs un neizmainīs..

Viss ir izraudāts, izsāpēts un pagājis. Laiks dzīvot tālāk. Arī tev. Savu dzīvi.

Bet pienāks arī tā diena, kad katram pašam būs par savām izvēlēm, pieņemtiem lēmumiem un kļūdām jāatbild, un tad nevarēs savu daļu atbildības par visu uzvelt kādam citam un likt par to atbildēt. Tādēļ novēlu tev, lai vai kas notiktu, dzīvot un rīkoties tā, kas pēc tam pašam nebūtu jānožēlo...

Jo kā saka, ko sēsi, to pļausi!”