Nauris Brikmanis bailēs no burlakiem joprojām vairās no parkiem un mežiem

TV šova "Izklausies redzēts" uzvarētājs atklāj, ka ir rīdzinieks un, domājams, tāds arī paliks. Pēc dzīves nomaļā lauku sētā, piedevām vēl meža tuvumā, Nauris nepavisam nealkst. „Tad jau labāk apsargātā pilsētas dzīvokļu ēkā aiz šlagbauma!” viņš pasmaida un skaidro – tas viņa baiļu dēļ.

Kāvies tikai reizi dzīvē

„Pēc koncertiem mājās nāku pārsvarā naktīs. Kad ir korporatīvie pasākumi vai kāzas, no darba atgriežos laikaposmā no trijiem līdz pieciem rītā. Nereti sanāk nākt mājās arī tad, kad visi dīvaiņi pie pilnmēness ir pamodušies, un pat šermuļi pār kauliem pārskrien, redzot, cik daudz viņu uz ielas – kāds bļaustās, kāds kaujas. Un tad ir tik laba sajūta, ka tu iebrauc aiz tā šlagbauma, pamāj ar roku apsargam un ieej mājās,” atzīst Nauris, žurnālam "Kas Jauns" atklādams, ka pats kāvies esot tikai vienreiz dzīvē.

„Tas notika, kad mācījos piektajā vai sestajā klasē. Principiāli esmu pret fiziska spēka lietošanu, manuprāt, tas ir viens no zemākajiem inteliģences rādītājiem – censties kaut ko atrisināt ar dūri. Esmu pārliecināts, ka it visu var izrunāt,” uzskata Nauris.

Burlaki regulāri iekaustīja un aptīrīja

Nekāda runāšana mūziķim gan nelīdzēja, kad viņš vēl bija puika, kam nācās stāties pretī pieaugušiem bandītiem. Izrādās, Naurim ir psiholoģiska bērnības trauma, kuras dēļ viņš, kļūdams pieaudzis, vairās gan no neapsargātām vārtrūmēm, gan parkiem, gan mežiem.

„Šim stāstam sākums meklējams Ziedoņdārzā. Bērnībā katru reizi, kad gāju uz orķestri, kur nodarbības sākās septiņos no rīta, mani gandrīz katru rītu apzaga. Tolaik mācījos 5., 6. klasē, biju 10, 11 gadus vecs puika. Tā saucamie urlas – un nevis jaunieši, bet vīrieši tā ap 40 – regulāri atņēma man kabatas naudu. Kad negribēju dot, viņi iekaustīja, iesitot ar kulaku pa vēderu, un tāpat to naudiņu – divus latus, kas bija iedoti uz vairākām dienām, – savāca. Sāpīgākais bija, kad atņēma pirmajā dienā. Mainīju maršrutu, ejot gar parku vai pa ielas otru pusi, bet tāpat ne vienmēr izdevās izsprukt sveikā. Noveicās vienīgi tajos tumšajos rītos, kad sanāca satikt kādus draugus. Kad gājām bariņā, mūs neviens neaiztika."

"Bija doma, ka jāapgūst pašaizsardzība, bet nebija tam laika. Gāju teātra pulciņā, uz basketbola treniņiem, divreiz nedēļā bija orķestris vakaros, plus vēl orķestris četras dienas nedēļā pirms skolas,” atminas populārais mūziķis, kurš tagad, izvēloties dzīvesvietu, kategoriski atsakās apmesties apkārtnē, kur pavadījis bērnību.

„Protams, tagad vairs nebaidos, tomēr joprojām tādās vietās jūtos neomulīgi. Nu jau pats esmu smags čalis un nepieciešamības gadījumā varētu arī kādu aizstāvēt. Vienkārši tie 90. gadi, nenoliedzami, ir iesējuši tādu papildu piesardzību, un tās psiholoģiskās sekas jau nekur nepaliek,” stāsta Nauris, atzīdamies: „Ļoti labprāt gribētu pāridarītājus satikt tagad. Interesanti būtu redzēt, kādi viņi izskatās un kā uzvedas. Tagad man no viņiem absolūti nav bail.”

Priekšā stāvēja vīri ar rungām

Nauris atklāj, ka pēdējā reize, kad līdz šausmām pārbijies, bijusi aptuveni pirms 12 gadiem, kad viņam bija 18. „Ar draugiem gājām izlūkos skatīties, kas ir pamestajās mājās VEF teritorijā. Staigājam, kāpelējam un pēkšņi augšstāvā, otrā gaiteņa galā, ieraugām – stāv draudīga paskata vīrieši ar rungām. Neatceros, ko viņi mums uzkliedza, bet jebkurā gadījumā tas nebija nekāds „čau!” Viņi uzbļāva ko tādu, ka bija skaidrs – ja netīsimies prom, tūlīt „dabūsim iekšās”. Nekad līdz tai reizei nebiju burtiski lidojis pa trepēm. Kā mēs bijām nobijušies! Un kā pēc tam pārsmējušies! Nav ne jausmas, kas tie bija par večiem. Varbūt pat apsargi. Bet, kas zina, varbūt mēs izjaucām kādu slepkavību,” smej Brikmanis.