"Dueta Sandra" līderis Andris Brīnums savai jaunajai mīļotajai liek justies kā karalienei
Andra Brīnuma (62) izredzētā Oksana Ozoliņa (45), kurā mūziķis ieskatījās pāris mēnešu pēc sievas Sandras nāves, žurnālam "Kas Jauns" atklāj, kā sadzīvo ar pagātni un kā nonākusi līdz attiecībām, kurās jūtas laimīga un piepildīta.
Bet sākums nebūt nebija vienkāršs un viegls… „Randiņu perioda mums praktiski nebija, jutos kā pārlikta no punkta A uz B... Man bija tāda sajūta, ka nemaz nav variantu. Tīri cilvēcīgi. Viss sākās ar vēstules uzrakstīšanu Draugiem.lv. Nekad nebūtu to darījusi, ja vien šo situāciju neuztvertu personīgi. Mans brālis, kas nu jau aizsaulē, arī bija muzikants. Ļoti labi atceros, kā viņš pārdzīvoja, kad izgaisa karjera. Un es līdzpārdzīvoju arī Andrim, lai gan neko par viņu nezināju. Apsēdos un kaut kādās mātišķās emocijās nolēmu uzrakstīt vēstuli – atbalstīt, lai dara un nepadodas. Nekad nebiju domājusi, ka var izvērsties tāds turpinājums…” atceras Oksana.
Jau sākotnējās sarunās Andris ļoti daudz viņai atklājies, stāstot par pagātnes dzīvi. Un tad Oksana apjautusi: nu zina jau tik daudz, ka vienkārši vairs nevarētu aiziet. „Cilvēks man uzticējies, sirdi izkratījis – ja es pagrieztos, viņam tas būtu jāstāsta atkal kādai citai…” jokojot Andrim piebiksta Oksana.
Viņa sevi raksturo kā nosvērtu cilvēku, kas ir emocionāla, bet spēj pieņemt lietas, ko nevar mainīt. „Es biju kā sūklītis Andra emocijām, ļāvu paraudāt un izrunāties par savu pagātni. Tā visa pagātne arī caur sāpēm ļoti mani ieinteresēja. Viņš bija kā stāstnieks, un es tam visam dzīvoju līdzi…” turpina Oksana.
Viņa atklāj, ka divus gadus pirms tikšanās ar Andri izjutusi, kā tas ir – būt vienai. „Šajā ziņā paļāvos uz augstākiem spēkiem – gan jau arī man būs tas īstais. Man pat bija skaitāmpantiņš: „Ticu brīnumiem, kas necerēti nāks…” Skaitīju, uz un no darba ejot. Un, re, dabūju Brīnumu!” smej Oksana, iesakot arī citām vientuļām sievietēm savās cerībās nemest plinti krūmos.
Kad citas sievietes neizpratnē jautā, kas viņu piesaistījis zaudējuma nomāktam vīrietim, Oksana spriež – viņā pa vientulības gadiem droši vien sakrājies tik daudz līdzjūtības, siltuma un mīlestības, ka bijusi laimīga kādam to dot. Un Andrī, iespējams, viņa saskatījusi zaudēto tēvu un brāli.
Man bija grūti pārdzīvot, kā Andris pārdzīvo, redzēt asaras, to neizsakāmo tukšumu.
"Bet es neteicu – nomierinies… Plūdu kaut kā līdzi, paraudāju līdzi. Arī man viņa sāpes emocionāli sāpēja. Radniecīgi ļoti sapratām viens otru. Es nedomāju – kāpēc viņš raud par citu sievieti. Pirmais, ko sapratu, – tās ir sāpes pēc cilvēka, pēc lietām, pēc visa kopuma. Es zinu, kā tas ir. Tobrīd jutos, ka esam tā vienkārši sabīdīti. Gājām pa takām, kur viņš ar Sandru gājis. Es ļāvos tam. Tas prasīja no manis milzīgu spēku, bet tā ir tā iecietība, pacietība. Brīžos, kad viņš stāsta, neiejaukties… Es ļāvu izrunāties,” par to, kas satuvinājis, spriež Oksana. Viņu mīlestība ir uzticēšanās, cieņa vienam pret otru, siltums, devīgums, atbalsts, sapratne – viss kopums.
