Mūziķis Arnis Mednis iemīlējies un saderinājies: "Jā, esmu dulls!"

Mūziķis vizuāli izskatās atkopies, ir enerģisks un dzīvesprieka pilns. Pārvietojas, balstīdamies uz spieķa, tomēr pat vairākus stāvus, lai arī palēnītēm, braši pieveic bez līdzcilvēku palīdzības. Un ar lepnumu stāsta par savu jaunāko radošo veikumu – sakomponēto mūziku multimediālajam patriotiskajam koncertuzvedumam "Tālavas taurētājs", kas tapis kā īpaša dāvana Latvijas simtgadē.

Pavada jauna dāma

Ierodoties Valda Zālīša sākumskolā, kur koristi jau iesildās, lai ieskaņotu Arņa Medņa komponētā topošā koncertuzveduma "Tālavas taurētājs" muzikālo materiālu, autoru pavada slaida, simpātiska sieviete. Izdzirdot jautājumu, vai Arnim nav nepieciešama palīdzība, lai tiktu uz trešo stāvu, dāma, steidzīgiem soļiem jau kāpdama augšup, sirsnīgā balsī pavēsta: „Te jau visi būtu gatavi Arni uz rokām nēsāt, bet viņš visu grib darīt pats!”

Sieviete neslēpj, ka pati nav dziedātāja un ar mūziku viņai vispār nav nekāda sakara. „Es vienkārši palīdzu. Nāku talkā Arnim ar praktiskām lietām,” viņa paskaidro. Spriežot gan pēc nepārprotamās iniciatīvas, kārtojot mūzikas tehniku, gan saliedētās kopdarbības ar Arni, kā arī savstarpēji raidītajiem mīļuma pilnajiem skatieniem, rodas iespaids, ka dāma ir kas vairāk par vienkāršu palīdzi. Ļoti ticams, ka tieši viņa ir Arņa Medņa mīļotā sieviete...

Šķiršanās ar sievu bija abpusējs lēmums

Arņa Medņa laulība ar ilggadējo dzīvesbiedri Ivetu Medni tika šķirta pirms pieciem gadiem. Tolaik Arnis neslēpa – attiecības gruvušas vairākus gadus. Abu mīlestība nav spējusi izturēt problēmas, pārdzīvojumus, tostarp bankas atņemto māju un tam sekojošo Arņa insultu. Iveta vīram bija līdzās gan tad, kad medikamentu izraisītā komā mūziķis divas nedēļas gulēja slimnīcā, gan smagajā atveseļošanās sākumā, kad Mednis bija uz gultas, no kuras ar laiku izcīnījās līdz ratiņkrēslam.

Fakts par pāra šķiršanos klajā nāca līdz ar Arņa atzīšanos, ka, izejot rehabilitāciju Vaivaru centrā, viņš sastapis kādu īpašu sievieti un uzsācis jaunas attiecības.

Toreiz radās iespaids, ka pēc divdesmit kopābūšanas gadiem no Ivetas Arnis ir šķīries tieši jaunuzplaukušo jūtu dēļ. Tomēr tagad mūziķis precizē: „Neviens nevienu nepameta. Lēmums izbeigt mūsu attiecības bija abpusējs. Īstenībā bija tā, ka tas posms, ko viņa dabūja iziet uzreiz pēc insulta, bija tik ļoti smags un grūts, ka savā ziņā mūsu attiecību izbeigšana viņai bija atvieglojums."

Atguvis ticību mīlestībai

„Pēc šķiršanās, neliegšos, biju zaudējis ticību mīlestībai. Bija arī posms, kad par šo tēmu vispār nedomāju. Veselības stāvoklis mani pie zemes spieda tik stipri, kad ne par ko citu nemaz nevarēju domāt, kā vien par ikdienišķu izdzīvošanu. Tagad jau ir daudz citādi – mīlestībai ticību esmu atguvis."

"Situācija ir mainījusies – ir cīņa par veselību, bet ne vairs par izdzīvošanu. Tomēr aizvien ir daudzas darbības, kas sagādā neaprakstāmas grūtības, par ko vesels cilvēks pat nevar iedomāties. Piemēram? Biju kreilis, bet, tā kā kreisā puse tika paralizēta, visu nācās iemācīties darīt ar labo roku. Piemēram, ja gribu atskrūvēt kečupa pudeles korķi, lai uzlietu kečupu uz makaroniem... Man tā ir vesela borģele. Ņemu pudeli, nolieku zemē, iespiežu starp kājām un griežu korķi. Un pudele sāk griezties līdzi, izrādās, ka nevaru to paveikt. Tad iespiežu pudeli starp sienu un kāju un griežu, tad tā pudele nokrīt zemē. Kas par pacietības skolu! Ir bijis pat tā, ka nevar vairs izturēt un pašam jāsit galva pret sienu... Tas ir tikai viens piemērs, bet tādu ir vēl bezgala daudz. Ir lietas, ko pat neuzsāku. Gaidu palīdzību, un viss,” atklāts ir mūziķis.

Vēlas apprecēties ar mīļoto

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Arnis Mednis godīgi atzīst, ka attiecības ar rehabilitācijas centra "Vaivari" darbinieci, ar kuru bija kopā vairākus gadus, tomēr izirušas un tagad viņam ir cita otrā pusīte. „Iepazināmies šogad, un pamazām veidojam attiecības. Jā, es esmu dulls! Esmu iemīlējies...” viņš atklāj.

„Mana otrā pusīte mani aizved uz baseinu un citur, kur nepieciešams. Mana atbalsta komanda, arī menedžmenta lietās, ir tieši viņa – vienā personā,” saka Mednis, kas arī sevi iegulda attiecībās, cik un kā vien spēdams. „Tagadējā izpratne par mīlestību atšķiras no tās, kāda tā bija kādreiz. Skaidrs ir viens, ka mīlestība ir kā ugunskurs, kuram visu laiku ir jāpieliek malka. Nevar tikai aizdedzināt un cerēt, ka uguns degs mūžīgi. Tā ir mana atziņa. Attiecībās siltumu un gaišumu vajag uzturēt, vajag rūpēties, lai neapdzistu,” viņš ir pārliecināts.

Par sievieti, ar kuru ir kopā, Arnis šobrīd neko stāstīt nevēlas, pat ne to, kur un kā abi iepazinušies. „Varu tikai atklāt, ka esmu viņai izteicis bildinājumu,” Mednis negaidīti paziņo. Mūziķis teic, ka viņam tas ir svarīgi. „Noformēt attiecības starp cilvēkiem šādā veidā ir pieklājīgi pret sabiedrību un vienam pret otru. Apprecoties tu sabiedrībai pasaki – es esmu kopā ar šo cilvēku, mēs esam pāris. Datums vēl nav nolikts, arī vietu izraudzījuši vēl neesam, bet gan jau tā diena pienāks, kad plānus precizēsim. Kādreiz bija zagsā jāklausās par komunistiskās partijas sasniegumiem, tagad ir baznīca, kurā attiecības var ļoti jauki noformēt,” teic Arnis Mednis.

Pirmais mazbērns aug Norvēģijā

Mūziķis priecājas, ka viņam ir sirsnīgas attiecības arī ar pieaugušajiem bērniem – meitu Diānu un dēlu Oskaru. „Dēls ar draudzeni dzīvo Tukumā. Viņš nodarbojas ar datorgudrībām. Tajā virzienā rok, ir biznesa iestrādnes, kuras attīstās. Malacis. Nav no tiem cilvēkiem, kas deviņos aiziet uz darbu un piecos atnāk mājās, viņš tādā ziņā ir līdzīgs man. Protams, dažreiz ir grūti, jo nav algas lodziņa. Bet katrā gadījumā tā var reāli dzīvot, nevis eksistēt,” pārliecināts ir Mednis, turpinot stāstīt, ka meita Diāna jau kādu laiku ar ģimeni dzīvo Norvēģijā.

„Meita vispirms Latvijas Mākslas akadēmijā ieguva bakalauru mākslas zinātnē, bet pēc tam studēja mākslas zinātni Nīderlandē, kur mācījās vienā no senākajām Eiropas universitātēm – Bleidenē. Ar savu dzīvesbiedru, kurš ir norvēģis, kuģubūves inženieris, viņa iepazinās Rīgā, kad reiz bija atbraukusi brīvlaikā no studijām. Tagad man ir arī pirmais mazbērns, mazmeitai Adelīnai pašlaik ir pusotrs gads. Meita ar mazmeitu mani jau vairākkārt ir apciemojušas, bet droši vien arī pats kaut kad aizbraukšu uz Norvēģiju paskatīties, kā tur manas atvases dzīvo. Norvēģija ir ļoti skaista zeme, iepriekš nekad neesmu bijis. Esmu skatījies visādus video rullīšus par to reģionu, kur viņi dzīvo. Ļoti gleznaina vieta,” stāsta Arnis.

Atbrīvojas no alkohola atkarības

Mūziķis neslēpj – aizvien izvērtē savu dzīvi, preparē savu personību un daudz domā par garīgām tēmām. Pārciestais insults, no kura Mednis faktiski augšāmcēlās, viņam ir devis pamatīgu mācību. „Lielākais ieguvums ir sapratne, ka Visuma Radītājs eksistē. Un ka ir daudzi ceļi, kā pie viņa iet un kā viņu saprast. Mūsu zemē un mūsu platuma grādos tas ir kristīgais ceļš. Pirms pieciem gadiem nokristījos Vecajā Ģertrūdes baznīcā. Bet tā jau būtībā ir formalitāte, svarīgākais ir tas, kā es domāju un kā attiecos pret visu sev apkārt, cenšoties saskatīt viņa norādes un sekot tām. Ja būtu šīs norādes sapratis pirms insulta, visticamāk, insultu būtu apgājis,” domā Arnis, atzīdams: „Līdz ar insultu izārstējos no alkohola lietošanas.”

Tagad viņš alkoholu vairs nedzer ne piles. „Pat virsū neskatos. Par Jaungada glāzi šampanieša vai kausu alus Jāņos pat nerunājot. Arī "Prozit" konfekti man nevar iemānīt. Esmu visstingrākais atturībnieks,” paziņo Mednis, paužot pārliecību un nožēlu, ka viņa paaudzes mūziķu vidū alkohola atkarība ir kā sērga.

"Daļa aizbrauc ciemos pie draugiem, kopā iemet, pasmejas, izārdās, bet es atnācu mājās. Biju nenormāli pārnervozējies, un iedzert man vajadzēja, lai nolaistu to drebuli. Uzskatu, ka tas mani ļoti, ļoti straujiem soļiem aizveda līdz reanimācijai. Dzēru konjaku, brendiju... Atnāku mājās trauksmains, drebuļains, attaisu pudelīti, ierauju – kļūst jau drusciņ labāk. Paskatos televīziju, paēdu vakariņas, parunājos ar mājiniekiem, atkal ierauju glāzīti.... Un tā visu vakaru pļackāju to pudeli. Tā vairākus gadus."

"Paņēmu pudeli un dzēru, līdz nomierinājos. Zināju dozu, lai otrā dienā nav paģiru. Doza, protams, visu laiku pieauga. Biju nomierinājies tā, ka varēju palasīt grāmatu, paķīķēt jūtūbē džeziņu... Un tas ir ļoti smags un bīstams alkoholisma paveids. Zinu pāris savu labu čomu, kuriem ir līdzīga situācija. Un esmu viņiem teicis: „Veči, skatās uz mani! Mācieties no citu kļūdām!”” caur nopūtu bilst Arnis Mednis.

Simtgadē dāvā dvēselisku koncertiestudējumu

Taču tagad Arņa Medņa uzmanība un enerģija tiek koncentrēta uz radošajām aktivitātēm. Viņš ir strikti noskaņojies atgriezties aktīvā muzikālajā apritē.

„Šobrīd dzīvoju ar "Tālavas taurētāja" sajūtu – ar to ceļos un eju gulēt. Rūdolfa Blaumaņa "Balāde par Tālavas taurētāju" mani ļoti aizkustināja jau pirms vairākiem gadiem. Manuprāt, latviešu literatūrā nav patriotiskāka sacerējuma par šo. Tālavas taurētājs būtībā savu dzīvību, visdārgāko, kas viņam ir, ziedo savas tautas, līdzbiedru dēļ. Viņš ir simbols visiem tiem, kas cīnījās par Latviju. Jau krietnu laiku mani urdīja domas, ka šo darbu vajadzētu kaut kā muzikāli uztaisīt. Negribēju, lai tas izskatītos pēc balagāna, tāpēc rokoperas variants atkrita. Izvēlējos tādu brīnišķīgu mūzikas formu kā koncertuzvedums,” ar degsmi stāsta Arnis Mednis.

Mūziķa jaunākais radošais veikums publikai tiks izrādīts Latvijas simtgades nedēļā Sv. Jāņa baznīcā, kurā ir brīnišķīga akustiska un, pēc Arņa sajūtām, arī īpašas kosmiskas vibrācijas. „Skanēs ģitāra, kokle, sintezatori, mežrags un citi instrumenti. Bet koncertuzvedumu ieskandinās koši zvani un gongs, kas noskaņos gan koristus, gan zāli uz Tālavas tumšajiem siliem. Iejusties noskaņā palīdzēs arī videoprojekcijas,” par iecerēto stāsta Mednis.

Šo projektu Arnis Mednis veido kopā ar saviem kādreizējiem klasesbiedriem no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas – diriģentiem Aldanu Milzarāju un Baibu Ozoliņu – un Ozoliņas vadīto jaukto kori "Salve".