Dimiters nāk klajā ar balādi par īstām vēstulēm un "bakstīšanu iPad'ā"

Bēniņos kartona kārbās krātas

Guļ vēstules senas kā apglabātas.

Pa gadiem tur saliktas, aukliņām vītas,

Guļ bērnu un mazbērnu nelasītas.

Tajās mīt sapņi un jūtas tālas,

Vēl dzīvas kā miesa, ne virtuālas.

Kā dzīslas, kā nervi rokraksti vijas

No tolaiku esmes, no laimīgās Bijas.

Pa kluso jau reizēm bēniņos kāpu,

Kad pieskarties senajiem avotiem slāpu.

Turēju rokās, pat nelasīju -

Vienkārši kopā ar vēstulēm biju.

Pat lodeņu tinte - nu kur tie gadi -

Vēl tagad kā silti asinsvadi.

Plūst vienkārši vārdi kā asiņu plūsmas -

Par parastu dzīvi, bez tēlotas jūsmas.

Tā asara laikam - balts kleksis kā pēda,

Pat nelasu, zinu - guļ vēstulē bēda.

Un aploksne īpaša - krāsaina, glīta,

Ar saulainu sirdi paštaisīta.

Nu manas vēstules tīmeklī maldās.

Ciparos pārvēršas, baitos skaldās.

Cietņu un serveru džungļos tās krāju,

Bet tām vairs nav bēniņu, tām vairs nav māju.

Mīklaina ķibele nokaus ja cietni,

Ja hakeri izdzēsīs servera vietni,

Tūkstošiem vēstuļu zudīs kā migla,

Lai cik mana zibatmiņa ir žigla.

Šodienai pēdu nav, zūd viss un mainās.

Ko nepratām rakstīt, ierakstīts Dainās.

Pastnieka nav vairs, kam pretī teci.

Bēniņu pagātnē kāpju ar sveci.

Vai Tu, mazmeit, kāpsi, kad mūžībā tīšos?

Dzīvs vien caur dzīviem rokrakstiem vīšos.

Ai, tas vien joks. Šo tekstu, ko rakstu,

Pat nerakstu, mazmeit, bet iPad-ā bakstu.