Edgars Pujāts vienā mirklī zaudējis 8 kg, un piecus mēnešus jau nedzer

Šovs “Izklausies redzēts” tev ir kā piedzīvojums?
Jā, tieši piedzīvojums! Gūstu gan pieredzi, gan plašāku atpazīstamību, viss kopā. Nav viegli, bet kurš teica, ka būs viegli?! Braukāšana diezgan liela.

Nupat savos 47 gados žiperīgi dejoji “Gangnam style”. Izskaties krietni slaidāks nekā šova sākumā. Cik kilogramu esi nolēkājis?
Pusotra mēneša laikā esmu nolēkājis kādus astoņus līdz desmit kilogramus. Iepriekš svēru 98 kilogramus. Man ir recepte novājēšanai...

Padalīsies?
Nu nav nekādas receptes! Tas uz nervu pamata. Kad ir intensīvs darbs, no stresa nokrītos svarā. Šī nav pirmā reize. Ir gan šovs, gan teātrī darāmais.

Kā ar apģērbu? Nu jau droši vien nav, ko vilkt.
Tieši labi. Iešu pirkt jaunas, stilīgas drēbes. Uz pavasara sezonu ir jauki pamainīt garderobi.

Joprojām dzīvo laukos?
Jā, es tagad visu laiku ārpus Liepājas dzīvoju. Nu jau kādus piecus gadus.

Tāpēc, ka jūties vislabāk, kad esi ārpus pilsētas?
Viennozīmīgi. Skat, tagad bērzu sulas! Man pie mājas ir lielisks bērzs, pie kura varu pieiet ar krūzīti, satecināt sulu un turpat padzerties. Man patīk tās mājas darīšanas – kārtošana, labiekārtošana, veidošana. Esmu apņēmies pats bērnam šūpoles uztaisīt. Saimnieciskie darbi man sagādā baudījumu un vienlaikus ir veids, kā aizmirsties un relaksēties. Un, kad darāmais sanāk, klāt vēl nāk arī tāds foršs gandarījums par rezultātu. Ja vēl cits to novērtē, tad vispār ir kaifs...

Pāris gadu ietvaros tava dzīve apmeta kūleni, un ir sācies pilnīgi jauns posms, jauna nodaļa. Laiks tagad tek tā rimti vai gluži pretēji – skrien ātrāk?
Jūtu, ka laika ir kļuvis vairāk. To esmu ievērojis tieši tagad, kad vairs nelietoju alkoholu. Mēnesi pirms Jaungada pats sev pateicu, ka nē.

Kāpēc tieši tad?
Uz gadumijas laiku bija daudz darba priekšā, negribēju paklupt un kaut ko sačakarēt.

Bet tā atkarība jau iekšā sēž...
Jā, to es zinu.

Atmetot meklēji arī mediķu palīdzību? 
Nē, iztiku bez dakteriem. Es pats. Man jau no tā alkohola dzeršanas paraduma bija palikusi tikai fizioloģija – tā nepārvaramā vajadzības sajūta. Un man tas vairs nebija interesanti. Ne varu parunāt, ne normāli turēt. Ātri noreibu un paliku zem galda guļam vai, kā saka, ar seju rasola bļodā. Nu kāds prieks no tādas iedzeršanas? Turklāt katra tāda reize aizgāja nekontrolējamos dzerstīšanās periodos, kas neapšaubāmi kaitē un bendē gan darba dzīvi, gan ģimenes dzīvi, gan reputāciju. Tāpēc arī sapratu – ir īstais brīdis mest mieru. Un man ir labi. Vienīgi reizēm pasākumos, kad kāds dzer aliņu vai ko citu, man jāuzvedas kā grūtniecei un jāatturas. Bet nekas, es paņemu kvasu, kas pēc izskata līdzīgs alum, glāze arī ir rokā, un vairs galīgi nejūtos kā nepiederīgs. Te jāpiebilst, ka patiesībā, kad dzēru, alus galīgi nebija manu iecienīto dzērienu sarakstā.

Esi liels veiksminieks tādā ziņā, ka ilggadējā bohēma nav nodarījusi kaitējumu izskatam.
Varētu būt, ka tie ir gēni.