Šodien “Paradīze ’89” pirmizrāde! Režisore atklāj pārsteidzošās aizkulises

Latvijas valsts simtgades filma “Paradīze ’89”, kas pirmizrādi piedzīvos 22. februārī, ir patiess stāsts par četrām meitenēm, kuras 1989. gadā laukos pavada savu skolas brīvlaiku un līdzās aušīgām nerātnībām izdzīvo emocijām apvīto tautas atmodu. Žurnālam “Kas Jauns” režisore stāsta par filmas idejas rašanos, emocionālākajiem brīžiem uzņemšanā, kā arī ieskicē to, ko viņa ar šo stāstu vēlas nodot skatītājiem.

No atmiņām līdz filmai

„Viss sākās ar vienu kopīgu vakaru pirms trim gadiem Rīgā, kad satikos ar māsu un abām māsīcām. Tad vēl nebija radusies ideja par filmu un scenārija rakstīšanu. Mēs smējāmies, atcerējāmies bērnības notikumus. Atklājās daudz notikumu, kas bija aizmirsušies, un izrādījās, ka mana māsa, kurai tolaik bija septiņi gadi, no tā laika vispār neko neatceras. Pēc šā vakara radās sajūta, ka ir daudz laba materiāla, no kā varētu taisīt filmu,” stāsta režisore Madara Dišlere.
Viņas māsa Laura un māsīcas Sigita un Linda, ar kurām kopā 1989. gada vasara tika pavadīta Cēsīs, ar nepacietību gaida Madaras veikumu, jo filmas varonēm piedēvētas viņas radinieču spilgtākās raksturīpašības un daļa no notikumiem filmā būs viņu bērnības atmiņu atspoguļojums.

Emocionālākais brīdis – Baltijas ceļš

Īpaši emocionāls posms filmas uzņemšanā režisorei bija Baltijas ceļa filmēšana. Ja 1989. gadā Baltijas ceļā rokās sadevās ap diviem miljoniem latviešu, lietuviešu un igauņu, tad filmā šajos skatos redzami vairāk nekā 700 brīvprātīgo dalībnieku, kas ir jauns Latvijas rekords masu skatu uzņemšanā. Turklāt visi masu skatu dalībnieki ģērbušies pagājušā gadsimta 80. gadiem raksturīgā apģērbā. „Filmēšana ik pa laikam izsauca manas atmiņas no 1989. gada vasaras. Pārsvarā tas notika vakaros, pārdomājot dienas notikumus, jo režisores darbs prasa lielu atbildību un koncentrēšanos. Visvairāk mani saviļņoja Baltijas ceļa filmēšana. Kad ieraudzīju cilvēku masas, kas bija gatavi vēlreiz izdzīvot šo notikumu, tas mani ļoti aizkustināja,” atceras režisore.

Arī filmēšanai izvēlētā diena bija labvēlīga laikapstākļu ziņā – spīdēja saule. Baltijas ceļa filmēšana notika Cēsu apkaimē. Netālu no Cēsīm arī 1989. gada 23. augustā Madara ar vecāko māsīcu Sigitu, kurai tolaik bija 12 gadu, nonāca cilvēku ķēdē, kas savienoja Igauniju, Latviju un Lietuvu. „Mēs divatā piedzīvojām šo notikumu. Tolaik apjautām tikai to, ka notiek kaut kas liels un nozīmīgs. Vēlāk, apzinīgākā vecumā, varējām to izanalizēt un pielikt klāt vēsturisko vērtību,” tā Madara.

Īvāns atkārto runu

Filmēšanas laikā atklājās, ka nav saglabāta Daiņa Īvāna runa, ko cilvēki klausījās Baltijas ceļa laikā. Drošības apsvērumu dēļ tā esot izdzēsta. „Dainis piekrita palīdzēt, ierunāt šo tautai svarīgo tekstu vēlreiz. Filmā no runas ir neliels gabaliņš, tāds, kas, manuprāt, ir ļoti būtisks mūsdienu cilvēkam šodien. Lai arī runa rakstīta 1989. gadā, aktualitāte, par ko runā Īvāns, varbūt pat šobrīd ir vēl svarīgāka nekā tolaik,” aizdomājas filmas režisore un scenārija autore.

Madara vēlas, lai mūsdienu bērni ar šīs filmas palīdzību ielūkotos laikā, kurā dzīvoja viņu vecāki. Lai saredz to, kādas viņiem bija problēmas, domas, kāda pasaule bija apkārt. „Ļoti priecāšos, ja pēc filmas noskatīšanās ģimenē raisīsies dialogs par vērtībām, par brīvību, atkarību... Kāda bija tās cena, vai to tagad novērtējam? Nepieciešams radīt sajūtu, ka mēs – brāļu tautas – varam sadoties rokās un pastāvēt par savām interesēm,” saka režisore un turpina: „Īsais vēstījums, ko ar šo filmu vēlējos pateikt, ir ļoti vienkāršs – lai kas pasaulē notiktu, vissvarīgākā ir ģimene un brīvība. Tās ir tēmas, kuras man ir nozīmīgas.”

Meitai laimīgākā vasara

Arī Madaras bērni – meita Paulīne (9) un dēls Gustavs (15) – bija klāt filmēšanas procesā. Gustavs palīdzēja veikt dažādus mazos darbiņus filmēšanas laikā, bet Paulīne mammai atzinās, ka 2016. gada vasara, kad notika filmēšana Cēsīs, bija viņas laimīgākā, kāda līdz šim bijusi, jo sajūta par brīvību ielauzās arī viņā. „Meita laiku pavadīja kopā ar māsīcu. Meitenes no rīta nesteidzīgi cēlās, veda pastaigā suni, pusdienlaikā atnāca pie manis uz filmēšanas laukumu, apskatījās, kas notiek, un pēc tam dzīvoja savu neatkarīgu dzīvi, sadraudzējās ar Cēsu bērniem. Viņas izbaudīja to pašu, ko mēs Cēsīs, tikai caur šo kino notikumu,” teic režisore.

Kaķēns paliek mazāks

Protams, “Paradīzes ’89” uzņemšanas laikā neiztika arī bez pārpratumiem, smieklu un humora pilniem brīžiem. Vasarā, kad notika filmēšana, laikapstākļi Latvijā bija diezgan neparedzami, tādēļ, lai uzfilmētu saulainas vasaras epizodes, bieži nācās mainīt filmēšanas plānu. „Līdz ar to sanāca, ka kaķītis, kas piederēja lietuviešu puisim Jonasam pirmajā epizodē, kur piedalījās, bija vislielākais, bet pēdējā – vismazākais. Kaķītis aug neatkarīgi no mūsu plāniem. Acīgs skatītājs varbūt to ieraudzīs!” pasmaida filmas režisore.