Demakova savu kucīti ņem līdzi pat uz izstādēm. FOTO

Džekija Helēnai Demakovai ir jau piecus gadus. “2009. gadā man bija veselības problēmas, un ārsts ieteica katru dienu obligāti nostaigāt vismaz septiņus kilometrus. Taču pati tā vienkārši neiešu pastaigāties. Man vajadzēja kompanjonu. Sāku meklēt vissmukāko suni – salizturīgu gargabalnieku. Šogad aprīlī dēla draudzene Laura zvanīja no suņu izstādes Ķīpsalā – atradusi tieši tādu. Pēc nedēļas no audzētavas atvedām Džekiju. Tas ir mūsu suns, es ar Lauru un dēlu dalāmies ar viņu,” 2011. gada nogalē laikrakstam “Diena” stāstīja Demakova.

Viņa ar Džekiju, ko mīļi sauc par Čipatu, vienmēr ir kopā – arī kafejnīcās, kurās Demakova labprāt strādā, un saviesīgos pasākumos. Izņēmums vien ir teātris un opera. “Mēs gandrīz vienmēr esam kopā. Es bieži strādāju kafejnīcās, un Čipata allaž ir man blakus. Vienmēr gan pajautāju, vai drīkstu uzturēties kafejnīcā ar suni? Kad atnākam “Ozirisā”, mums prasa – vai Čipatai to pašu, ko vienmēr? – un viņa dabū kartupeli ar biezpienu un olas dzeltenumu. Faktiski viņa ēd visu, arī burkānus, gurķus, ābolus, gaļu un sauso barību. Mārtiņš Sirmais mūs vienmēr laipni uzņem. Blakus mājā kafejnīcā Antonio arī Čipatu pazīst. Mums dota atļauja uzturēties Jāņa Jendža kafejnīcās. Berga bazārā Satori grāmatnīcā drīz būs uzraksts pie durvīm – dog friendly – suņiem draudzīgi. Kopā ejam uz banku, bet es allaž paprasu apsargam atļauju. Arī lekcijas lasot Mākslas akadēmijā, esam kopā. Čipata grauž savu lielo koku, pēc tam kādam guļ klēpī. Viņa ir maziņa, sver tikai piecarpus kilogramus,” pirms pieciem gadiem laikrakstam “Diena” stāstīja Helēna Demakova.

Viņa joprojām pasākumus apmeklē kopā ar savu kucīti Džekiju. Piemēram, aizvadītajā nedēļā, kad Mūkusalas Mākslas galerijā notika izstādes “Olimpiskais ķermenis” atklāšana, Džekija bija starp svinīga pasākuma viesiem.