Ilze Jurkāne piedevusi pēc šķiršanās: "Sāku jaunu dzīvi"

Jurkāne neslēpj – elle, kurai izgājusi cauri, viņai devusi daudz vērtīgu atziņu. Bet tas, ar kādu pašpārliecinātību viņa rīkojās situācijā, kad pašai sirds vai lūza no vilšanās par mīļotā cilvēka neuzticību, kļuva par iedvesmas avotu daudzām Latvijas sievietēm. Ilze cēli izbeidza attiecības, un nu viņa arī juridiski ir brīva.

Kad patiesība nāk gaisā

Ilze Jurkāne uzskata, ka skandāls par vīra neuzticību bijis speciāli sarūpēts. „Uzradās cilvēki, kas gribēja man pavēstīt patiesību. Un nevis personīgi, bet publiski – tā, lai visi zina. Skaidrs, ka to organizēja cilvēks, kam bija personīga interese. Kāds mērķtiecīgi centās īstenot savu nodomu – panākt, lai mēs ar Jāni izšķirtos. Tas noteikti bija izplānots un sagatavots, jo citādi tas nebūtu noticis. Skaidrs, ka Jānim ērtāk būtu turpināt dubultu dzīvi, un mēs nešķirtos. Viss tika sagatavots...” intervijā žurnālam “Kas Jauns” pārliecināta saka Ilze.

Vaicāta, uz ko sākumā bija lielākas dusmas – uz neuzticīgo vīru vai uz tiem, kas parūpējās, lai Jurkāna sānsolis nāktu gaismā, Ilze strikti nosaka: „Abi labi! Bet par tiem meliem, kas nāca gaismā manā dzīvē, jūtos atvieglota. Lai arī cik sāpīgi tas būtu, es dodu priekšroku patiesībai. Tā man nāca par labu. Tas deva apstiprinājumu pašai par sevi, norādot, kur ir tās robežas, ko attiecībā uz sevi nepieļauju pārkāpt.”

Dievs deva spēku piedot

Laikā pēc šķiršanās Ilzi atbalstīja ne tikai pazīstami, bet arī sveši ļaudis. „Daudzi mani nereti uzrunāja vai atrakstīja kādu vēstuli, vēlot, lai esmu stipra, un pasakoties par to, ka esmu viņus iedvesmojusi. Svešas sievietes uz ielas nāca klāt un stāstīja, ka viņām ir bijis tāpat. Esmu pilnīgi šokā, cik daudz līdzīgu stāstu ir visriņķī. Šīm sievietēm parasti saku – tev ir jāsaprot, kāda ir tava vērtība!

Man ir ienācis prātā, ka varbūt ar šo dzīves pārbaudījumu Dievs man ir uzdevis izpildīt arī tādu mazu misiju. Manuprāt, mūsu dzīvi vada Dievs, liktenis un mēs paši. Un tā ir mijiedarbība. Kādreiz Dievs vairāk izdara tavā labā, kādreiz tu pats, bet citu reizi lomu nospēlē liktenis. Tie procenti var mainīties,” teic Ilze.

Būdama ticīgs cilvēks, spēku Jurkāne rada arī baznīcā, apmeklējot dievkalpojumus, lekcijas, seminārus un meditācijas Torņakalna baznīcā. „Neliekuļošu, šis periods nebija viegls. Bija virkne nepatīkamu emociju, ko nācās izdzīvot. Šoks mijās ar dusmām, aizvainojumu, apmulsumu. Tās bija vairākas fāzes – posmi, kam jāiziet cauri. Un nav iespējams kādu no tiem izlaist, ja vēlies nokļūt uz piedošanas ceļa. Reizēm dusmojos, kad cilvēki gudri mācīja: „Tev vajag piedot, un tad kļūs vieglāk.” Nu nevar tā piedot uzreiz, pēc pasūtījuma. Tikai beigās apzinies sevi šajā situācijā, sajūti, kā vēlies dzīvot tālāk savu nākamo dzīves posmu. Aptvert arī savas personības īpašības, kuras tev patīk, kuras savukārt gribētu mainīt. Dievs deva man spēku piedot, saprast un atrast tālāko ceļu,” atklāj Ilze Jurkāne.

„Teikšu Annas Brigaderes vārdiem – Dievs, daba, darbs - tas mani pasargāja un spēcināja. Arī darbs man palīdzēja tikt pāri negācijām. Esmu ļoti priecīga par projektu Gardezi.lv – Latvijas gardākie stāsti, ar ko braucu pa Latviju un taisu sižetus par mūsu uzņēmējiem. Šā projekta ietvaros daudz rakstu, lasu lekcijas. Un spēku smeļos pie dabas,” stāsta Ilze.

Paliks draugi uz mūžu

Tagad Ilze jūt – viņa Jānim ir piedevusi. „Man ir prieks, ka viss beidzās ar to, ka turpinām būt draugi. Un tādi paliksim uz visu mūžu. Tas, ka otram esi bijis tik tuvs, nevar pazust. Mēs bijām kopā svarīgākajos dzīves gados, jo īpaši viņam. Gados, kad Jānis bija ārlietu ministrs, Saeimas deputāts. Lai Dievs dod, ka abi esam veseli un turpinām dzīvot katrs savu dzīvi, ar patīkamām domām atminoties to kopīgo, kas bija kādreiz. Esam šķīrušies, un man nav grūti pieņemt domu, ka viņam ir vai būs citas sievietes. Savas dzīves labākos, skaistākos gadus Jānis jau ir pavadījis kopā ar mani,” teic Ilze.

„Jā, melu un nodevības dēļ jutos ļoti aptraipīta. Jutos nodota, turklāt publiski nodota un pazemota. Piedzīvoju izjūtas, ko noteikti nebiju pelnījusi. Tomēr dusmas par pāridarījumu ir dzisušas. Tagad man ir patīkami atskatīties uz mūsu labajiem gadiem. Būtu ļoti bēdīgi izdzēst labo... Un to nemaz nevar izdzēst. Tas varētu notikt, ja es būtu nikns, ļaunatminīgs cilvēks, bet tāda neesmu. Jā, man ir būtiska sava pašvērtība. Man ir savas robežas – nekad neesmu viņu pazemojusi, krāpusi, attiecībās vienmēr esmu bijusi ļoti godprātīga,” par savu sirdsapziņu pārliecināta ir Ilze.

Jurkāni mēdz regulāri kontaktēties. „Runājam vai sarakstāmies bieži. Jānis man var piezvanīt, kad vēlas ar mani parunāties. Tāpat kādreiz ir arī man. Tagad, pēc šķiršanās, esam kļuvuši daudz atklātāki viens pret otru. Runājam par lietām, par ko patiesībā runāt vajadzēja jau sen, kad vēl bijām kopā. Mēs labi saprotamies. Bet vai vairs ir iespējams uzticēties? Aprunāties varam par tēmām, kur nav nepieciešama simtprocentīga uzticēšanās. Tomēr domāju, ja man būtu kāda liela problēma, nešaubos, ka viņš mani glābtu. To viņš man ir teicis. Jā, bet īstas uzticēšanās jau vairs nav.”

Vajadzēja veidu, kā pašapliecināties

Ilze Jurkāne arī spriež, kāpēc viņas un vīra attiecībās iestājās krīze.

„Tam, ka bijām attālinājušies, ir saistība gan ar mūsu karjerām, gan dzīves līkločiem. Nenoliedzami, traucēja Jāņa mainītā politiskā nostāja, kas man nebija pieņemama. Par savstarpējām attiecībām runājot, tagad saprotu, ka man varbūt vajadzēja kļūt iejūtīgākai, saprotošākai... Šis ir piemērs, kad cilvēks neiztur pārbaudījumu ar naudu un varu. Kad sāk slīdēt lejup, sāk meklēt pašapliecināšanos. Tā tas notiek, kad nejūties gana stiprs sevī. Un tādos brīžos nelīdz ne rūpes, ne lutināšana. Es viņu lutināju. Acīmredzot par daudz. Domājams, ka daudzas sievietes cenšas izturēties līdzīgi un arī nošauj greizi,” pieļauj Ilze.

Ilze apzinās, ka garīgā ziņā bija pāraugusi dzīvesbiedru, kuram, kā izteicies pats Jānis Jurkāns, viņa bija kļuvusi par lielu, un viņš netika viņai līdzi. „Viņš vienmēr ir bijis ļoti gādīgs pret mani, tāpat kā es pret viņu. Mēs bijām līdzsvarā daudzus gadus, bet es taču nevaru pēc 60 gadu sasniegšanas pēkšņi kļūt par kaut kādu nevarīgu būtni. Cilvēks tomēr garīgi aug. Kādēļ gan lai es kāptos atpakaļ, jo vīrietim, redz, blakus ir vajadzīga vājā, trauslā sieviete?” jautā Jurkāne.

Ilze arī apzinās, ka laikus nav aptvērusi, ka Jānim kaut kā trūkst attiecībās. Viņa saprot, ka attiecību iziršanā ir arī viņas vaina.

Joprojām tic mīlestībai

Ilze teic, ka līdz ar laulības izjukšanu viņai tika sagrauta ilūzija par konkrēto cilvēku un attiecību nākotni, tomēr ticību mīlestībai viņa nav zaudējusi. „Mīlestībai joprojām ticu. Tādai, kas ir iespējama līdz mūža galam. Ar nosacījumu, ja cilvēki rūpīgi piestrādā pie savām attiecībām. Cilvēkiem savstarpēji ir jābūt atklātiem, jāspēj pateikt, kas traucē, kā pietrūkst. Domāju, ka attiecībās ar Jāni bieži biju pārāk pakļāvīga un paļāvīga. Arī pakalpīga. Biju gan baņķiere, gan uzņēmos sievišķīgos pienākumus – mājas dzīvi. Bieži vien bija, ka viņš vienkārši gulēja dīvānā un es viņu apkalpoju, un darīju to ar prieku,” neslēpj Ilze.

Viņa optimistiski piebilst: „Redzu apkārt daudz labu piemēru gan jauniešu, gan vecāku cilvēku vidū. Es ticu attiecībām, ticu, ka man kādreiz vēl būs labas attiecības. Dzīve turpinās.”

Divos gados sevi iepazīst tuvāk nekā visas dzīves garumā

Ilze teic, ka viņas jaunās dzīves galvenais komponents ir miers un harmonija visās sfērās. „Man ir būtiski, lai varu sakombinēt personiskās attiecības, darbu, kultūru, dzīves baudīšanu, ceļošanu un būt harmonijā ar visu. Vēlos, lai spētu arī sevi labāk izprast. Esmu visu mūžu centusies to darīt, bet, nenoliedzami, šajos pēdējos divos gados sevi esmu iepazinusi daudz tuvāk nekā visas dzīves laikā,” atzīst Jurkāne.

Ilze izskatās starojoša un dzīvespriecīga. 65. jubileju, kas būs šā gada nogalē, viņa gaida ar prieku. „Nebaidos, esmu lepna par saviem gadiem, novērtēju to, ko esmu piedzīvojusi. Kopju sevi, vingroju. Cenšos arī nekļūt vecišķa un veca. Muļķīgi ir, ja cilvēks neuzvedas atbilstoši saviem gadiem. Man nav pieņemamas divas izplatītas galējības: pirmā, kad sievietes cienījamā vecumā cenšas uzvesties un izskatīties kā divdesmit gadu jaunas meitenes, un otra – kad, pienākot konkrētam vecumam, pēkšņi pārtop par vecenītēm ar lakatiņu galvā. Trakākais, ka tādā veidā viņas arī reāli savecē, norok savu sievišķo būtību un pārtop par vecmāmiņām,” saka Ilze.

Jurkānes recepte, kā labi izskatīties, – būt priecīgam, jaukam, nemelot, būt iekšēji labestīgam. „Tas dara brīnumus sejai, ķermenim un arī garam. Tas, kas cilvēku padara skaistu un tur pie veselības, ir pozitīva attieksme. Un sevis neindēšana ar meliem. Nedrīkst melot!”