Auzāns jaunākais. No apsarga Izraēlas vēstniecībā līdz dejotājam šovā

Tāpat kā vecākie brāļi Atis un Āris, arī Jānis dzimis un skolojies Līvānos. Tūlīt pēc vidusskolas dabūjis darbu Izraēlas vēstniecībā, kur nostrādājis astoņus gadus. To laikā no apsarga ticis līdz vēstniecības administratoram — šis amats Izraēlas vēstniecībā ir augstākais, uz kuru var pretendēt Latvijas pilsonis. „Ivritā gan nerunāju un arī Izraēlā nekad neesmu bijis, protams, ja neskaita, ka vēstniecība uzskatāma par mazu attiecīgās valsts daļu,” kliedējot Kas Jauns pieņēmumu par viņu kā ebreju kultūras speciālistu, precizē Jānis.

Šajā laikā Jānis gadu studējis angļu valodu Latvijas Universitātē, lai gan pirms tam apsvēris domu kļūt gan par grāmatvedi (kā Auzānu mamma), gan par aktieri. „Brāļi un vecāki mani atrunāja, sakot, ka, būdams aktieris, maizi nenopelnīšu. Tā aizgāju uz biznesa augstskolu Turība, kur apguvu uzņēmējdarbības pamatus,” stāsta Jānis, piebilstot, ka bizness un mārketings ir viņa lauciņš — vairākus gadus nostrādājot uzņēmumā Reaton, viņš kļuvis par durvju ražotnes direktoru. Taču, neraugoties uz panākumiem, kopā ar Ati sapņojis par savu biznesu — skaņu ierakstu studiju, ko līdz ar veiksmīgi uzrakstītu biznesa plānu arī realizējis — kā zināms, brāļi ir studijas Sound Systems īpašnieki.

Saprotams, ka Jāņa menedžera spējas Atis licis lietā, arī veidojot Daugavpils kori Koru kariem. Tūlīt pēc uzvaras šovā brāļu mamma presei neslēpa, ka tieši Jānis bijis kora „pelēkais kardināls”, kurš izdarījis visus organizatoriskos darbus, kamēr Atis domājis par mūziku. Jautāts, vai kopīgs darbs nekad nav licies kā dzīve slavenā brāļa ēnā, Jānis atzīst: lai arī pašam patīk gan dziedāt, gan dejot, viņš labprāt paliek maliņā, lai „rādītu un spodrinātu zvaigznes”.

„Pastāv uzskats, ka ar radiniekiem kopā biznesu netaisa. Taču mēs profesionāli pārstāvam katrs savu jomu, kas nav jādala. Apzinos, ka esmu spējīgs uzņēmējs un vadītājs. Jau 21 gada vecumā vadīju 15 cilvēku kolektīvu. Savukārt Atis ir mākslinieks, kuru ļoti cienu. Viņš iet pa gaisu, es — stāvu uz zemes. Tā kā korī visi ir mākslinieki, man uz zemes jāstāv ar vismaz 22 kājām,” savu lomu kopējā brāļu biznesā raksturo Jānis, atcerēdamies, ka bērnībā viņam ar brāļiem nemaz neesot bijušas tās labākās attiecības — lai arī skolā neviens viņu nav aizticis stiprās „aizmugures” dēļ, pats bieži no bračkām dabūjis „pa mizu”, jo, kā jau pastarītis, bijis līdz riebumam izlutināts…

Vaicāts par iepriekšēju pieredzi dejošanā, Jānis atzīst, ka, neraugoties uz vēlmi dziedāt un dejot, no visa darījis tikai pa druskai. „Divas nedēļas pagāju mūzikas skolā, trīs nedēļas — tautas dejās, bet nedēļu — modernajās dejās. Nekas negāja pie sirds, jo visur kāds teica priekšā, kas jādara; nebija nekādu izvēles iespēju,” par mākslā neizvērstu karjeru aizbildinās šova dejotājs. Bet ko darīs, ja Dejo ar zvaigzni 3 dažādu mācītāju un vērtētāju būs krietni vairāk nekā jebkurā skolas pulciņā? Vai tiešām Jāņa partnerei — dejotājai Zanei Prokofjevai — jau pēc pāris nedēļām nebūs jāpaliek vienai deju laukumā? Jānis atsmej, ka Zanei par to noteikti neesot jāuztraucas. „Zane ir brīnišķīga dejotāja, apveltīta ar lielisku humora izjūtu un pacietību. Mūsu mēģinājumi norit pozitīvā un nepiespiestā gaisotnē,” atklāj Jānis. Tiesa gan — pirmā šova koncerta pēcgaršu līdzīgi kā vairāki citi dejotāji žūrijas skarbo pārmetumu dēļ viņš nesauc par patīkamu. Taču tieši tā, lai cik tas būtu dīvaini, Jāni rosinājusi dejas mākslai pievērsties jo cītīgāk: „Pirmdienā uz mēģinājumu jau gāju ar citu apziņu — šai lietai jāpieiet patiešām nopietni, ja negribu līdzīgu kritiku dzirdēt otrreiz… Un patiesībā būt šajā šovā ir milzīgs prieks!”

Jāni deju šova laukumā vērtē arī viņa dēliņš Gustavs, kuram drīz būs četri gadi, kopā ar mammu — Jāņa bijušo sievu Aigu. Kaut arī pirms diviem gadiem izšķīries, Jānis arvien cenšas būt pats labākais tētis, ar dēlu ikdienā pavadot kopā maksimāli daudz laika. „Mēs esam saglabājuši brīnišķīgas attiecības, lai Gustavs justos kā pilnvērtīgā ģimenē. Ja bērns manā dzīvē ir galvenais, tad, loģiski, turpat blakus ir arī viņa mamma. Bērnam nepavisam nav jācieš, ja vecāki nespēj sadzīvot kopā,” ir pārliecināts Auzāns.