Arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam jubilejas laiks - 30 gadi bez TĀ

Tērpies mācītāja amata tērpā Zbigņevs Stankevičs ir biežs saviesīgu pasākumu viesis. Sastapt arhibīskapu civilajās drēbēs ir nereāli. „Sutana ir mana identitāte, tāpēc bez tās neizeju no mājas. Pat, ejot uz veikalu, ļoti reti esmu civilajā apģērbā. Es jau nekautrējos no tā, ka esmu bīskaps. Man nav, no kā slēpties. Lai gan jāatzīst, ka uz veikalu pats eju ļoti, ļoti reti – visu nepieciešamo mums, garīdzniekiem, kas dzīvo Metropolijas kūrijā, piegādā cilvēki no Garīgā semināra,” žurnālam „Kas Jauns” jubileju reizē stāsta arhibīskaps.

Viņš uzsver, ka ir pieticīgs cilvēks, un garšo viņam tas, pie kā pieradis studiju gados un padomju laikā, piemēram, skumbrija, cepti kartupeļi, kefīrs.... „Ar gaļu pārāk neaizraujos. Varbūt tāpēc, ka savulaik biju veģetārietis. Tagad pietiek ar gabaliņu gaļas pusdienās, lai būtu spēks,” ziņo Stankevičs.

Savulaik Zbigņevs nopietni aizrāvās ar sportu – bijis pat Latvijas vieglatlētikas izlasē un ieguvis 1. sporta klasi. Viņš nodarbojies arī ar karatē, un vaļasprieks bijusi kāpšana kalnos. „Tagad es no rītiem vingroju. Skriet gan vairs neskrienu,” bilst garīdznieks.

Runājot par dzīvošanu celibātā un bez ģimenes, Stankevičs uzsver: „Kļūstot par priesteri, cilvēks Dieva priekšā apņemas ievērot trīs likumus – nestāties laulībā, ik dienu lūgties „Stundu liturģiju” un būt paklausīgam bīskapam. Tā ir konkrēta cilvēka izvēle. Celibāta jēga ir atsacīšanās no seksualitātes, no attiecībām ar sievieti, taču tas nenozīmē, ka jāatsakās būt vīrietim, ka nedrīkst iemīlēties. Iemīlēšanās ir emocijas, jūtas, kā dēļ nav kā bullim jāskrien pakaļ. Un jūtas nav pretrunā ar celibātu. Pastāv taču arī tāda lieta kā platoniska mīlestība.”

Par priesteri Zbigņevs kļuva pirms 20 gadiem 16. jūnijā. „To, ka dzīvošu šādu dzīvi un kalpošu Dievam, izlēmu krietni agrāk. Pirms 30 gadiem. Tad sapratu, ka sludināt Dieva vārdus ir mans dzīves aicinājums. Bet pirms šiem 30 gadiem esmu bijis dzīvs un normāls cilvēks,” teic arhibīskaps-metropolīts.