Bārmenis Reizenbergs ar sievu apceļo Franciju un izbauda futbolu

Andris un Ginta jau janvārī izlēma – lai nebūtu Jāņos jāmokās ar izvēli, kur un kā nosvinēt, vislabāk būtu šajās brīvdienās, kad Latvijā parasti ir nelāgs laiks, doties kādā ceļojumā uz dienvidiem. Viņi izvēlējas Vidusjūras piekrasti Francijā, un, laicīgi iegādājās samērā lētas biļetes lidojumam uz Nicu.

“Tur noīrējām auto un devāmies jaukā piecu dienu izbraucienā. Sieva jau laikus bija sastādījusi maršrutu, tā, lai pa ceļam varētu apskatīt aizraujošākās vietas. Redzējām burvīgus, tūristu neapsēstus lauku ciematiņus, turienes kalnus, krāšņus lavanadas laukus, pabijām izslavētajā Santropēzas kūrortā, apskatījām Kannas, Montekarlo. Kannās gan biju vīlies, arī Montekarlo kazino neapmeklējām – lai tiktu tajā iekšā, bija jāstāv milzīgā rindā, turklāt jāmaksā arī ieejas biļete!!!” žurnālam “Kas Jauns” stāsta Andris Reizenbergs.

Toties viņš ar sievu visai necerēti tika pie pavisam citām biļetēm – uz Eiropas čempionāta astotdaļfināla spēli starp Anglijas un Islandes izlasi. Šī spēle iegāja sporta vēsturē ne tikai kā viena no aizraujošākajām cīņām šajā turnīrā, bet arī ar to, ka Eiropas čempionāta debitante Islande sarūpēja patiešām milzīgu sensāciju – uzvarēja un no cīņas par medaļām izstūma par vienu no turnīra favorītēm uzskatīto Angliju.

“Pēdējās dienas pavadījām Nicā. Zinājām, ka tieši tad tur notiek Eiropas futbola čempionāta astotdaļfināla spēle, tāpēc nolēmām izbaudīt arī futbola atmosfēru. Domājām aiziet vismaz līdz stadionam, jo biļetes nopirkt bija pārāk dārgs prieks – internetā oficiālajā piedāvājumā lētākās bija 140 eiro, un tik liels futbola fans es neesmu, lai tērētu tādu naudu,” stāsta Andris, kurš ir kaislīgs hokeja fans un bijis daudzos Pasaules hokeja čempionātos.

Tā nu viņš kopā ar sievu, ielikuši mugursomā aliņus, posās stadiona virzienā. “No vietējiem noskaidrojām, ka netālu no mūsu apmešanās vietas uz stadionu kursē speciāli fanu autobusi. Nopērc biļeti pa trīs eiro, un vari aizbraukt turp un atpakaļ. Jau pie stacijas redzēju, ka piedāvā biļetes uz spēli. Viens tirgonis prasīja 150 eiro. Es atteicu. Viņš vaicāja, kādu cenu es piedāvāju – atbildēju, ka 50 eiro! Šis sāka skaļi smieties. Bet, protams, es arī būtu smējies, ja man prasītu tik smieklīgi mazu cenu. Secinājām, ka biļetes nepirksim un devāmies uz autobusu. Tajā mūs ar aliņiem somā neielaida, tāpēc nācās turpat pie stacijas tos izmalkot. Tā nu mēs pieturā sēdējām stundu, dzērām aliņus, līdz straumēm jau sāka plūst angļu un islandiešu fani. Iekāpām busā – pilns ar angļiem, kuri bļauj, ārdās… Likās, ka dzīvi stadionu nesasniegsim. No autobusa galapunkta līdz pašam stadionam bija jāiet vēl kādi trīs kilometri un pa ceļam ik pa laikam piedāvāja biļetes - 150, eiro, 140, pat pa 110. Līdz jau pie paša stadiona pamanījām vienu franču onkuli ap gadiem 60, kurš nekādi neizskatījās pēc biļešu spekulanta. Piegājām pie viņa un šis rāda - re, biļešu cena 105 eiro, divi mani draugi netika, tāpēc atdodu pa 50! Biju šokā, vaicāju, vai nav viltotas, bet vīrs dievojās, ka nē. Viņam pašam ir tāda biļete, mēs sēdēsim tribīnēs blakus, un, ja netic, tad, lūk, viņa ID karte, ko varam nofotografēt un problēmu gadījumā tad vērsties policijā. Tā nu mēs tikām pie biļetēm pa 50 eiro!!!! Pilnīgi neticami, tas bija nereāla sapņa piepildījums, vārdos neizsakāma laimes sajūta” sajūsminās Andris Reizenbergs.

Protams, atmosfēra stadionā šajā spēlē bija neaizmirstama. Andris ar sievu sēdējuši Islandes fanu sektorā, labās vietās. Protams, blakus bija vīrs, kas pārdeva biļetes. “Nereāla sajūta, atrasties stadionā tādā spēlē. Redzēt, kā Anglijas izlases līderis Veins Rūnijs iesit pendeli. Redzēt, kā islandieši uzvar. Vienīgi alus bija ļoti dārgs – sešarpuseiro, turklāt tas pats – bezalkoholiskais,” pasmaida bārmenis.