Andrim Kivičam bail no kopdzīves
Grupas „Z-Scars” līderis Andris Kivičs (33), pārdzīvojis dažādus attiecību līkločus, šobrīd vēlas baudīt brīva vīrieša statusu un nedomā mesties jaunās un nopietnās attiecībās.
Andrim Kivičam gan ir jauna meitene, ar kuru populārais mūziķis kopīgi apmeklē gan pasākumus, gan ceļo pa Eiropu, bet... Bet, runājot par attiecībām ar draudzeni Agnesi Karpoviču (21), kura spēlē saksofonu ansamblī „The Green Land”, Andris ir piesardzīgs. Viņš nav iemīlējies un tuvāko gadu laikā nevēlas arī bērnus. Taču joprojām ir līdz sirds dziļumiem atklāts un stāsta žurnālam Kas Jauns par savām šābrīža izjūtām, attiecībām ar sievietēm, mīlestību, sportu un mūziku.
Pamatīgi apdedzinājies
Aiz muguras Andrim ir trīs nopietnas attiecības ar bijušo basketbolisti Ilzi Ieviņu, stilisti Danu Dombrovsku un modeli Elīnu Straumi, no kuras šķiroties mūziķis pat devās peļņā uz ārzemēm, lai pārdzīvotu dvēseles sāpes.
„Man ir ļoti mokoši nebūt atklātam, taču, ja esmu atklāts, momentā mana rīcība tiek interpretēta. Attiecības ar Agnesi varu klasificēt kā brīvas un nepiespiestas, jo kā nekā esmu bijis divas reizes precējies. Man liekas, ka nenormāli liela vērtība cilvēku dzīvē ir vienkārši labi justies kopā. Tas nenozīmē, ka gribu tikai pamīlēties un pēc tam uzreiz notīties. Taču absolūti totāli būt kopā es pagaidām arī nevēlos. Novērtēju to, ka ar otru cilvēku kopā jūtos labi. Tas nenozīmē, ka neuzņemos atbildību, uzņemos gan par draudzeni, gan par draugiem. Es vienmēr esmu uzņēmies atbildību, un uz mani var droši paļauties, bet... Tagad dzīvi tveru vieglāk,” sāk runāt Andris.
Viņš neslēpj, ka attiecībās ir daudz pieredzējis. Un uzskata, ka galvenais attiecībās ir palīdzēt otram šajā dzīvē justies labi. „Tas ir amorāli, ja cilvēki kādreiz skatījušies viens otram acīs kā visskaistākajiem un kolosālākajiem cilvēkiem pasaulē, bijuši iemīlējušies, bet vienā brīdī sāk kliegt un viens otru grūstīt, dauzīt vāzes un šķīvjus tā, ka mājās paliek tikai viens zupas šķīvis. To vairs negribu piedzīvot. Man svarīgi, lai attiecībās vairs nav negatīvu emociju. Tas nav normāli, ka cilvēki ir greizsirdīgi, kliedz un bļauj. Visas šīs negatīvās attiecību izpausmes savā dzīvē vairs nevēlos un domāju, ka tas arī būs iespējams. Gribu dvēselē mieru,” atzīstas Kivičs.
Dziedātājs neslēpj, ka šobrīd vēlas padzīvot kā brīvs vīrietis. „Ja man piezvana kāda pazīstama meitene un aicina, vai es negribu atnākt līdzi viņai uz klubu iedzert alu un patusēt, es varu mierīgi iet — mājās man nebūs greizsirdīgas draudzenes. Tāpat arī Agnesīte var iet un brīvi patusēties.”
Kivičs ir laimīgs, ka viņam ir tādi labi draugi kā Igors Linga un Andžejs Grauds, kā arī draudzene Agnese. Turklāt arī ar dēlu, kuram jau pieci gadi, Andrim tagad ir superīgas attiecības. „Mēs pusi nedēļas varam dzīvot kopā manas mammas mājā, bet otru pusi Kristofers pavada pie mammas Danas. Es ļoti mīlu savu dēlu. Viņš ir tas cilvēciņš, kura dēļ es varētu iet nāvē. Dēlam ir forši, jo viņam ir trīs mājas ar trim dažādām dekorācijām. Viņu visi mīl, un dēls to nedaudz izmanto. Visās mājās viņu sagaida atplestām rokām. Taču, ja mēs nebūtu ar Danu izšķīrušies, iespējams, dzīvotu kopā un kasītos, jo esam nenormāli atšķirīgi cilvēki, un tad dēlēns būtu liecinieks ļoti daudziem konfliktiem. Tagad konfliktu nav, mazajam tikai mainās mājas, un visi viņu mīl.
Man vienmēr šķiršanās gadījumos bijusi taisnība. Arī tad, kad šķīrāmies ar Ilzi, visi saķēra galvas un teica — kā tā var? Beigās viņai viss nokārtojās — Ilzei ir superīgs čalis un bērniņš. Arī Danai un Elīnai viss ir nokārtojies. Visiem beigās ir labi, un man ir bijusi taisnība, ka neturpinājām mocīties, dzīvojot kopā. Es nezinu, vai esmu vismonogāmākais džeks pasaulē, jo, tiklīdz sākas spiediens, pārmetumi un greizsirdības scēnas, momentā man ir skaidrs, ka šīs attiecības nav īstās. Vairāk par pusgadu es tādu atmosfēru izturēt nevaru. Tā ir liekulība, ja partneris jau sen besī, tomēr abi turpina dzīvot kopā. Man ir dota viena dzīve, un, ja jūtu, ka šis cilvēks nav tā vērts, es daļu savas dzīves nepavadīšu drausmīgā atmosfērā,” pārdomās dalās Andris Kivičs.
Andris Kivičs un viņa meitenes
Stāsts par draudzeni Agnesi
Andris nedzīvo kopā ar savu draudzeni Agnesi, ar kuru satuvinājās pēc atgriešanās no Džersijas salas. Mūziķis ir biežs viesis draudzenes vecāku mājās Aizkrauklē, kur šoruden Andris ar Agneses ģimeni devies gan sēņot, gan makšķerēt.
„Kā aizbraucam uz Aizkraukli un ieejam vietējā veikalā, visas vecenes skatās uz mums un sačukstas. Agnese ir superīga meitene. Viņa ir ļoti labi audzināta, Agnesei ir gudri vecāki. Es ļoti augstu vērtēju, ka viņa dod man brīvību, saprot mani un neko neuzspiež. Viņa ir labsirdīga un mīļa. Mums ir 12 gadu vecuma starpība,” skaidro Andris, kurš arī atzīst, ka ar Agnesi abi ir vizuāli saderīgs pāris.
„Ar Elīnu pēc bildēm varēja redzēt, ka mums ir enerģētiskais konflikts. Jo vecāks kļūstu, jo sāku mazāk sevi mānīt. Vispār man ir ļoti spēcīga intuīcija, man cilvēki ir teikuši, ka es varētu būt dziednieks un ekstrasenss. Man ir baigais čuiņiks, un es jūtu, kad attiecības ir nolemtas neveiksmei. Ja attiecībās viens sāk skatīties apkārt, tad viss — ir jāšķiras. Agnese varbūt man ir par mierīgu, bet, nē — laikam esmu sevi nobloķējis, ka nevēlos šobrīd būt ar kādu kopā, pat ne ar Pēnelopi Krusu vai Mis Pasauli. Savā dzīvē vados pēc iekšējām sajūtām, paralēli uzņemoties atbildību par dēlu un mammu. Dažreiz satiekos arī ar fāteri, daudz runājamies. Un jūtos ļoti apmierināts, ka ar mani ir cilvēks, ar kuru jūtos labi, taču nevaru pagaidām skaļi kliegt, ka Agnese man ir īstais cilvēks. Pagaidām negribu neko sarežģīt, man tagad ir pilna galva ar mūziku, ir jāpelna kaut kāda nauda, un tagad nevaru ciklēties uz attiecībām. Esmu pietiekami daudz sāls pudu ar Elīnu izēdis, tāpēc domāju, ka gan man, gan Elīnai ir kaut kāda psiholoģiska trauma pēc tā visa,” spriež Andris.
Mūziķis apgalvo, ka reizēm tomēr spēj būt arī romantisks. Vienā no ceļojumiem, kad Andris ar Agnesi nakšņoja Varšavā, Kivičs iznesis uz balkona gultu un abi ar draudzeni, satuntulējušies segās, malkojuši sarkanvīnu un skatījušies uz Varšavas panorāmu. „Man arī ļoti patīk, ka Agnese dzer aliņu un skatās hoķi. Mums kopā ir jautri un smieklīgi,” viņš piebilst.
Tā par sevi saka Andris Kivičs. „Sevi kā skandalozu vai huligānu nejūtu. Man kaitina uzmācība un negodīga rīcība. Nesen braucu ar vilcienu no Jelgavas uz Rīgu. Apsēžas viens džeks vagonā, attaisa laptopu un uzgriež uz visskaļāko savu iecienīto mūziku, lai viss vagons klausās. Visi sēž un burkšķ, un neko nevar pateikt. Es vienīgais piecēlos kājās un palūdzu, lai viņš momentā izslēdz to mūziku. Līdz kautiņam trūka pavisam mazliet, un taptu atkal dzeltenajā presē raksts, ka Andris Kivičs piekauj vilciena pasažieri,” smejas Andris.
„Es zinu, ka šobrīd ir izlikšanās un tēlošanas laikmets un cilvēkiem nākas iet uz kompromisiem, lai izdzīvotu un nopelnītu naudu, bet man vienmēr ir nenormāli grūti izlikties, runāt to, ko negribu, darīt to, ko nevēlos. Esot Džersijas salā, kur darīju darbu, kas man nepatīk, sapratu, ka varu piespiesties un izdarīt to sakostiem zobiem. Man ir grūti melot attiecībās. Protams, teiciens „Paliksim tikai draugi” ir stulbs, jo sākotnēji liekas, ka tas nav iespējams, bet beigās attiecības pāriet tādā līmenī, kā tad, kad cilvēkiem ir izdevusies laulība. Izdevušās laulības pamatā ir divas lietas — kopīgas intereses un dziļa draudzība. Kaisle pazūd, bērni lieli, bet paliek dziļa cieņa un kopīgas intereses. To es vērtēju visaugstāk. Ir jāpasaka godīgi, kā ir. Mēs varam kaut kur kopīgi aiziet, izdzert pudeli vīna, bet ko lai dara, ja es to sievieti vairs nemīlu. Protams, cilvēkam ir nepatīkami dzirdēt, ka viņš netiek mīlēts.”
„Tagad saprotu, ka man tā Džersija bija jāpiedzīvo, lai izšķirtos no Elīnas, pārdzīvotu enerģētiku un sāktu dzīvot citā dimensijā, jo Latvijā mēs, iespējams, nebūtu izšķīrušies. Kad atgriezos mājās Latvijā, jutos attīrījies. Džersijā bija nauda, bet nebija dzīves; te ir mazāk naudas un jāpiedomā pie tēriņiem, bet te ir draugi, Latvijas maize, alus un desa, ” piebilst mūziķis.
Nevar nepamanīt, ka Kivičam ir jauna frizūra, bet pats mūziķis neslēpj, ka pēc atgriešanās no Džersijas pieņēmies svarā par pieciem kilogramiem un nu sver 91 kilogramu. „Baigi daudz neesmu pieņēmies svarā, jo spēlēju basketbolu amatierlīgas komandā A7 ar zēniem — žurnālistu Dīvu Reiznieku, Reini Kazāku no grupas „Finx”, drīzumā mums pievienosies arī žurnālists Sandijs Semjonovs. Jāatzīst, ka amatierlīgā ir grūtāk spēlēt nekā Latvijas Basketbola līgā, goda vārds. Spēlējot līgā, ir sistēma uzbrukumā un aizsardzībā, bet amatierlīgā nav nekādas sistēmas — visi skrien un krīt čupā. Kopā esam baigi foršie zēni. Padriblēt jau varu, bet bumbas izjūta man kapitāli pazudusi, septiņus gadus nebiju spēlējis,” par jauno aizraušanos stāsta Kivičs, kas piecus gadus spēlējis Latvijas Basketbola līgā, bet basketbolu pametis pēc vairākām smagām traumām.
„Sarāvu ceļgala krusteniskās un sānu saites un vēl norāvu gabaliņu meniska un muskuļu. Pēc operācijas pusgadu biju rehabilitācijā, un, kad atgriezos, vēlreiz sabeidzu to pašu un vēl arī otru celi. Basketbolam bija jāpieliek punkts. Tad arī pievērsos mūzikai, man jau bija sava grupiņa, spēlēju ģitāru. Braucot no basketbola spēles, komandas autobuss mani pieveda pie naktskluba „Depo”, es ar sporta somu izlecu no autobusa, ieskrēju bāriņā pēc 100 gramiem balzama ar upeņu sulu, pēc tam steidzu uz ģērbtuvēm, nometu sporta somu, uzvilku kaut kādu krekliņu ar kniedēm, paņēmu rokās ģitāru un: „Labvakar, dāmas un kungi!” Šādi, kad no basketbola laukuma pa taisno skrēju uz klubu, bija regulāri,” atceras Kivičs, piebilstot, ka nekaunas no tā, ka savulaik pamēģinājis arī apreibinošas vielas, bet tagad no tām atturas, jo baidās kļūt atkarīgs.
Nespētu dzīvot mietpilsoņa dzīvi
Runājot par popularitāti, Kivičs filozofē: „Ja mūzikā esi sacerējis kaut vienu vai divas labas dziesmas, tauta atceras un mīl tās dziesmas, bet sportā neviens vairs neatceras, kas bija vakar, jo šodien ir jauna spēle. Īstenībā, kad biju mazs puika, man bija divas lietas, kuras savā dzīvē visvairāk gribēju, — kļūt par profesionālu sportistu vai par dziedātāju. Dabūju abas. Tik raiba un intensīva dzīve, kāda ir profesionālajā sportā un mūzikā, nav nevienā citā profesijā. Tās ir ļoti, ļoti sakāpinātas emocijas, nenormālākais adrenalīns,” viņš stāsta.
Mūziķis prāto, ka cilvēki viņu vairāk atminas nevis kā dziedātāju, bet kā skandalozu personību. „Nu, nevar no Lindas Leen, Ellas vai Andra Kiviča gribēt, lai viņi uz skatuves izliek sirdi un dvēseli un tajā pašā laikā reālajā dzīvē ir mietpilsoņi. Man izklaides robežas ir pavisam citas. Neviens nesapratīs, kā var uz dullo iekāpt mašīnā un „aiz nav ko darīt” aizbraukt uz Prāgu. Tas ir tas īstais piedzīvojumu gars. Tad vēl par labām cenām labu draugu kompānijā — ar Andžeju Graudu no „Gain Fast” un viņa draudzenīti, kā arī ar Agnesi — devāmies ar kuģīti uz Zviedriju,” viņš stāsta.
Grupai Z-Scars desmit gadu jubileja
Izrādās, Kivičs arī atjaunojis savu grupu „Z-Scars”, kurai gan pilnībā mainījies sastāv. „Nākamā gada 3. februārī svinēsim „Z-Scars”, jubileju. No sākotnējā grupas sastāva esmu palicis vienīgais. Jubilejai par godu tiek gatavota „Z-Scars”, labāko dziesmu izlase, un tad sekos koncertturneja visās iespējamajās Latvijas pilsētās. Grupai ir bijusi divu gadu pauze, tāpēc ar jaunu sparu atgriezīsimies uz skatuves. Pats esmu kļuvis arī par grupas tūres menedžeri. Man nav grūti apvienot grupas radošo darbību — muzicēšanu un dziesmu rakstīšanu — ar menedžēšanu. Laikā, kad dzīvoju Džersijas salā, biju sarakstījis 15 dziesmas, kuras devu noklausīties draugiem, kas atzina, ka desmit no tām varētu kļūt par potenciāliem hitiem. Vienu no Džersijā sarakstītajām dziesmām „Šodien būs skaista diena” aizvadītajā nedēļā noguldīju Latvijas Radio 2 „Muzikālajā bankā 2010”. Man ir nojausma, ka mūzikā man būs labākie sasniegumi pēc diviem gadiem, kad man būs 35 gadi, bet jauna ģimene varētu būt ap 38 gadiem,” prognozē Andris Kivičs. Vai viņa vārdi piepildīsies, laiks rādīs!
