Brāļi Reizenbergi Baku kļūst par TV zvaigznēm un ieskatās nāvei acīs
Vieni no pazīstamākajiem Latvijas bārmeņiem — dvīņubrāļi Andris un Inguss Reizenbergi — pirms kāda laiciņa iespaidiem pilni atgriezušies no Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku.
Brāļi Reizenbergi kopā ar restorāna „Kaļķu vārti” labākajiem pavāriem Latvijā Jāni Rozenbergu (2011. gada labākais pavārs Latvijā) un Raimondu Zommeru (divkārtējs „Latvijas gada pavārs”) bija iekļauti Latvijas Attīstības aģentūras delegācijā, kas pirms dažām nedēļām devās uz Azerbaidžānu, lai reklamētu Latviju. Brāļi šajā Kaukāza valstī bija pirmo reizi un gandrīz nedēļu ilgajā ceļojumā piedzīvoja daudz interesanta un nepierasta, redzēja, kā Azerbaidžānas galvaspilsēta gatavojas starptautiskajam dziesmu konkursam „Eirovīzija 2012”, kļuva par vietējo televīziju zvaigznēm un piedzīvoja sirdi stindzinošus mirkļus ceļā uz lidostu. Par to visu un dalību Latvijas dienās Azerbaidžānā žurnālam „Kas Jauns” nesen stāstīja viens no brāļiem — „B Bāra” bārmenis Andris Reizenbergs.
Kļūst par slavenībām
„Pirms došanās par Azerbaidžānu zināju vien to, ka nākamgad tur notiks Eirovīzija. Pirmie iespaidi bija jau no Baku lidostas — pavisam necila, kas nepiestāv valsts galvaspilsētai. Ielidojām naktī, un, braucot cauri pilsētai uz viesnīcu, šķita, ka esam nokļuvuši paradīzē — viss apgaismots, spīd un laistās, modernas ēkas mijās ar seno arhitektūru, reklāmas ugunis... No rīta gan ainava mainījās. Izrādījās, ka mūsu viesnīca atrodas ārpus Baku centra, un skats pa logu vairs nemaz nelīdzinājās tam, ko redzējām iepriekšējā naktī,” smej Andris.
Laikā, kas tika pavadīts Baku, Andrim un Ingusam daudz brīvu brīžu nebija, jo vajadzēja sagatavoties lielajam banketam par godu Latvijas dienām Azerbaidžānā — viņu pienākumos bija gatavot Melnā balzama kokteiļus 250 viesiem, kuru vidū bija Azerbaidžānas prominences, diplomāti, valsts darbinieki, uzņēmēji, kā arī Baku dzīvojošie pazīstamākie latvieši, piemēram, futbolisti Māris Verpakovskis, Deniss Ivanovs un treneris Aleksandrs Starkovs.
Brāļi Reizenbergi bija uzaicināti piedalīties arī Azerbaidžānas TV šovos! Viens no tiem bija populārs kulinārijas šovs, kur Andrim vajadzēja pagatavot kokteiļus no Melnā balzama, bet Ingusam nodemonstrēt savu pudeļu žonglēšanas mākslu. Pirms došanās uz TV puišiem gadījās kāds misēklis. Izrādās, viesnīcā apkopēja, labu gribēdama, no brāļu numuriņa bija izvākusi visas no Latvijas atvestās tukšās pudeles ar geizeriem (korķi, caur kuriem ielej dzērienu), kas speciāli bija sagatavotas Ingusa pudeļu mētāšanas šovam. „Oi, tas gan bija šoks. Paldies Dievam, ka viesnīcas restorānā atradām kaut cik līdzīga izmēra pudeles, bet man līdzi bija paņemti rezerves geizeri. Līdz ar to viss noritēja veiksmīgi, bet turpmākajās dienās viesnīcās dzīvojošo latviešu numuriņos tukšās pudeles vairs netika izvāktas. Arī tās, kuras nekādi nav izmantojamas žonglēšanas šovam,” smej Andris.
Nākamajā dienā bārmeņiem atkal bijis jādodas uz televīziju. Šoreiz uz citu, lai kopā ar slaveno režisoru Jāni Streiču piedalītos rīta raidījumā un stāstītu par Latviju. „Brālis atkal uztaisīja šovu ar pudeļu mētāšanu, es — pāris kokteiļu, un tad... Tad ieradās kāds slavens azerbaidžāņu dziedātājs, kurš dziedot mūs aicināja kopā ar viņu kāpt uz skatuves, kur viņš mums mācīja nacionālo deju. Bija jautri!” atceras Andris, sakot, ka pēc dalības šajos TV šovos viņi kļuvuši populāri. „Tur jau tā blondu cilvēku ir retums, kur nu vēl dvīņu brāļi! Mūs ievēroja un pēc parādīšanās televīzijā uz ielām atpazina. Vienu vakaru braucām ar taksometru, un mums blakus piebrauca kāds auto, un vīrs pa atvērto logu ar žestiem rādīja, ka tā pudeļu mētāšana bijusi forša!”
Brīvajā dienā brāļi Reizenbergi kopā ar pavāriem Raimondu un Jāni izstaigāja Baku vecpilsētu, pabija tirgū, aizbrauca arī līdz vietai, kur pavasarī notiks Eirovīzijas fināls. „Tur ir Eiropā lielākais karogs — 168 metru augstumā. Tikai nez kāpēc būvlaukumam nevienu nelaida klāt un neļāva fotografēt — slepens objekts, vai? Taksists zināja teikt, ka grandiozā Eirovīzijas skatuve tiek būvēta jūrā,” iespaidos dalās Andris, sakot, ka vismaz milzīgo karogu gan izdevies slepus nofotografēt.
Latvieši pabijuši arī Baku zoodārzā, kas gan, salīdzinājumā ar Rīgas zoodārzu, tāds niecīgs vien bijis, turklāt pavisam neapmeklēts. „Viens taksists mums izstāstīja, kāpēc vietējie neiet uz viņu zoodārzu. Tāpēc, ka tādus pašus „dzīvniekus” un ģīmjus varot katru dienu uz ielām redzēt! Nezinu, kāpēc viņš tā jokoja par tautiešiem, bet domāju, ka zoodārzs tur nav tik populārs tāpēc, ka tajā vienkārši nav ko redzēt.”
„Par pilsētu varu teikt tikai to labāko, tās attīstība piedzīvo sen neredzētus tempus. Tiek celta jauna lidosta, būvēti debesskrāpji, labotas ielas. Baku uzņem apgriezienus un nedomā apstāties. Zinot, ka Azerbaidžāna ir bagāta naftas valsts, tam nevajadzētu būt pārsteigumam,” spriež Reizenbergi, atzīstot, ka priekšstatu par lielisko pilsētu gan sabojāja vietējo komersantu alkatība.
Vispirms jau latviešus pamatīgi apšmaucis taksists, kurš par pāris minūšu gaidīšanu pieprasījis vairāk nekā desmit eiro (puiši, mazliet pastrīdējušies, mīļā miera labad tomēr samaksājuši skaitītājā uzrādīto summu), un vēl viņi bijuši šokēti par rēķinu restorānā. „Ja pirmajā vakarā kādā vietējā restorānā, kur vakariņot dodas pārsvarā vietējie, pa četriem samaksājām nepilnus 40 latus, tad pēdējā vakarā līdzīgā iestādījumā mums jau paprasīja mazliet vairāk par 100 latiem. Nepatīkama sajūta, ka esi apčakarēts, turklāt — ja tev vēl ar smaidu sejā prasa dzeramnaudu. Bet mēs taču visi četri strādājam restorānu biznesā un zinām, vai rēķins atbilst realitātei! Pilnīgi sabojāts vakars — sākot ar to negodīgo taksistu un beidzot ar restorānu,” atzīst Andris.
Šausmu brauciens
Ar to gan brāļu piedzīvojumi Baku nebeidzās. Brauciens naktī uz lidostu varējis būt pēdējais viņu mūžā.
„Izsaucām taksi no oficiālas taksometru firmas — tā pieder valstij, un visi tās taksometri ir vienādi, pēc Londonas modes. Kad mums naktī atbrauca pakaļ, mums jau uzreiz šoferis likās aizdomīgs. Tomēr nolēmām braukt — negribējās kavēt reisu, saucot citu taksometru. Vispirms šoferis sāka mazliet snauduļot, tad viņš iebrauca pēc cigaretēm, sakot, ka bez tām viņam galva vairs nestrādājot, bet tad viņš sāka braukt arvien ātrāk un ātrāk. Es gan neredzēju, kāds bija ātrums, jo sēdēju ar muguru pret vadītāju, bet tad pamanīju, ka brālis, kurš vēroja ceļu, pēkšņi sastinga šausmās. Sapratu, ka ziepes būs, — pagriezos pret šoferi un redzēju, ka mūsu auto lido tieši virsū pretimbraucošai mašīnai! Tikai dažus centimetrus pirms sadursmes šoferis laikam atjēdzās un strauji pagrieza stūri. Auto nolīgojās te uz vieniem sāniem, te uz otriem, gandrīz apgāzās, bet avārija nenotika. Izvairījāmies no nāves pa mata tiesu, bet šoferis vien noteica: „Viss kārtībā, brāļi!”,” piedzīvojumus Baku atceras Andris Reizenbergs.
Brāļi Reizenbergi Baku
Brāļi Reizenbergi Azerbaidžānas TV šovā
