Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš skaidro, kā mainīsies publiskie iepirkumi pēc gaidāmā Saeimas lēmuma

Sākotnēji bija paredzēts, ka publisko iepirkumu reforma stāsies spēkā 1. janvārī, taču Saeima vēl nav pieņēmusi grozījumus Publisko iepirkumu likumā. Vai tagad tiek gaidīts Saeimas lēmums, vai arī kaut kas no reformas jau tiek realizēts pēc valdības lēmuma par atbalstu tai?

Jā, ir lietas, kuras mēs jau esam sākuši. Piemēram, Ministru kabinets jau pieņēma lēmumu par Elektronisko iepirkumu sistēmas (EIS) pārņemšanu IUB pārziņā. Šis pārņemšanas process ir sākts, bet vēl ir detaļas, kuras jāsaskaņo ar Valsts digitālās attīstības aģentūru (VDAA). Šī sistēma tomēr ir jau 10-15 gadus veca, un nav tik vienkārši pārnest visus procesus.

Nākotnes redzējums ir, ka mēs šo sistēmu pārbūvējam, lai procesus vienkāršotu, apvienotu un padarītu lietotājiem ērtākus, bet šobrīd mums ir jānodrošina tās darbības nepārtrauktību. Es ceru, ka janvārī, vēlākais februārī, mēs ar VDAA par visu vienosimies.

Tālāk jau strādājam pie projekta, lai piesaistītu finansējumu iepirkumu platformas attīstībai un lai nebūtu vairs divas - IUB un EIS platformas, bet viena sistēma iepirkumu izsludināšanai. Līdzšinējie mēģinājumi veidot saskarsmes abām vēsturiskajām sistēmām parādīja, ka tas ir gan dārgi, gan neefektīvi un ar problēmām tālākajā uzturēšanā. Bet, protams, attīstība būs pakāpeniska. Tas ir saistīts gan ar finansējuma pieejamību, gan, un tas ir kritiskākais, sistēmas arhitektūras izveidi. Lai sistēma būtu jēgpilna, tiem, kas atbild par procesiem, ir jāieguldās katrā lietā. No IT puses jau platformu var uzbūvēt, bet, ja tā būs nedraudzīga lietotājam, tad tā nekalpos izvirzītajam mērķim. Pie tā mēs strādājam.

Reformas kontekstā vēl jāmin arī tas, ka būs fokusa maiņa uzraudzībā, pārejot uz kopīgu jomas pārraudzību, nekoncentrējoties uz katru individuālo iepirkumu, bet uz veiktspēju kopumā. Tostarp līdz februāra beigām publiski būs pieejami pasūtītāju reitingi, kas būs balstīti uz datiem par riskiem, pasūtītāja rīcības praksi utt. Mērķis nav kādu kritizēt vai sodīt, bet mēs gribam parādīt aspektus, kas katram konkrētajam pasūtītājam strādā labi, un aspektus, kas būtu jāuzlabo.

Tāpat tiks vērtēti būtiskie snieguma rādītāji (KPI). Arī tie būs redzami gan pasūtītājiem, gan sabiedrībai. Mēs jau redzam, ka ir pasūtītāji, kuri zināmas lietas savā darbībā nebija pamanījuši un jau sāk mainīt savu darbības praksi, lai to uzlabotu. Domāju, ka publiski KPI būs pieejami martā aprīļa sākumā.

Savukārt tas, kad mainīsies publisko iepirkumu izsludināšanas sliekšņi, būs datums, kuru tagad Saeima noteiks, pieņemot grozījumus Publisko iepirkumu likumā?

Jā. Varētu būt diskusija, vai viss stājas spēkā vienā laikā vai arī pakāpeniski. Ideālais variants, lai dati būtu salīdzināmi, ir normu stāšanās spēkā kalendārā gada sākumā. Vienlaikus ir skaidrs, ka šī Saeima likumprojektu pieņems, vēlākais, vasarā. Tādēļ dažas normas, iespējams, stāsies spēkā ātrāk, dažas vēlāk.

Mums lielāks izaicinājums un neatbildētie jautājumi, kam mēs meklējam risinājumus, ir saistīti ar paredzēto ziņošanas kārtību par noslēgtajiem līgumiem no pirmā eiro. Pašlaik ir risinājums ziņošanai par līgumiem, kuriem iepirkumi ir jāizsludina līdzšinējā kārtībā. Bet, ja tas ir jādara par līgumiem no pirmā eiro, tad nepieciešami papildinājumi. Nianse ir tajā, ka pašlaik pasūtītājiem dati ir jāievada manuāli. Mēs arī redzam no Saeimā iesniegtajiem priekšlikumiem, ka tieši par šo sadaļu ir lielākie iebildumi. Viens no virzieniem, uz kuriem pašlaik skatāmies un runājam ar Valsts ieņēmumu dienestu un VDAA, ir par e-rēķinu izmantošanu. Tas ir informācijas nesējs, no kā datus varētu iegūt automātiski, bet arī šajā gadījumā ir virkne izaicinājumu, kas būtu jāatrisina, lai savukārt pārāk daudz manuālā darba nevajadzētu komersantiem, e-rēķinus izrakstot. Līdz ar to risinājumu atrast var, bet līdz tam ir jānonāk, un tas arī kaut ko maksās.

Tāpat te atkal ir jāatgriežas pie tā, ka ir nepieciešama sistēmas pārbūve kopumā, jo, ja mēs nodrošinām izsludināšanas, pieteikumu iesniegšanas un vērtēšanas procesu vienā sistēmā, tad no tās daudz vienkāršāk var iegūt arī datus tālākai analīzei, netērējot lieki ne savus, ne pasūtītāju, ne piegādātāju resursus.

Tātad ideālais variants ir tagad esošo IUB un EIS platformu sapludināšana?

Kā minimums. Pēc būtības vajadzētu būt tā, ka par visiem iepirkumiem informācija jau pašlaik ir IUB mājaslapā, bet vēsturiski ir izveidojies tā, ka iepirkumiem IUB un EIS platformās ir atšķirīga detalizācijas pakāpe. Tādēļ gan mums, šobrīd pārņemot abas sistēmas, gan lietotājiem būtu ērtāk, ja platforma būtu viena. Tā ir problēma, kas ir jāatrisina vienreiz par visām reizēm, nodrošinot ērtu sistēmu gan pasūtītājiem, gan piegādātājiem, un beigās arī viegli analizējamus datus par iepirkumiem.

Finanšu ministrija reformas rezultātā ir prognozējusi ietaupījumu līdz 4% no publisko iepirkumu kopējā apjoma, kas varētu būt vairāk nekā 200 miljoni eiro. Varbūt varat izstāstīt no jūsu pieredzes, kā šis ietaupījums varētu veidoties?

Te ir jāskatās uz vairākām lietām. Ministru kabinets ir lēmis, ka informācija par ietaupījumiem būs jāsniedz 2027. gada budžeta sagatavošanas procesā, tādēļ datus mēs ieraudzīsim gada beigās, bet ir gan tiešie ietaupījumi, gan netiešie.

Ja skatāmies uz netiešajiem ietaupījumiem, tad tas ir daudz ātrāks process gan pasūtītājam, gan piegādātājam. Ir tomēr inflācija, kas var palielināt izmaksas, un jo ilgāk velkas līguma noslēgšanas process, jo ir lielāka varbūtība, ka izmaksas būs lielākas, nekā tika lēsts sākotnēji. Otra lieta, kas ir sāpīgs jautājums publiskajos iepirkumos, ir saistīta ar konkurenci. Konkurence ir jāmēģina palielināt. Eiropas Komisija ir aplēsusi, ka katrs nākamais piedāvājums, ko saņem iepirkumā, var nodrošināt 2,5% izmaksu samazinājumu līguma izpildes laikā. Taču ar to ir saistīta arī sarežģītākā lieta – domāšanas maiņa. Pasūtītājs ir tas, kurš definē prasības, kurš pieņem lēmumu, vērtē ekonomisko lietderību, un pasūtītājam par šīm lietām būs jādomā arvien vairāk. Arī pašlaik daudziem ir samazināts budžets, un lielāka konkurence ir vienīgā pareizā atbilde, kā mazināt izmaksas iepirkumos. Risinājums jau nav neasfaltēt ceļus vai nepirkt higiēnas preces pansionātos. Mums ir jāspēj nopirkt visu nepieciešamo, bet kur vien var, samazināt izmaksas.

Tāpat mēs redzam, ka no pasūtītāja uz pasūtītāju ļoti variē iepirkumu prakse, izmaksas. Viena iespēja ir ar references cenām parādīt, cik maksā līdzīgi līgumi. Arī tā ir iespēja. Mēs līdzšinējā praksē tomēr redzam, ka prece ir vajadzīga, arī iepirkuma prasības ir loģiskas, bet parādās kāda viena nianse, kas atsevišķos gadījumos izraisa līguma cenas kāpumu. Tādēļ ir iecere caur reformu šos aspektus identificēt un dot iespēju no tiem atteikties, līdz ar to samazinot arī iepirkuma kopējās izmaksas.

Tādēļ arī nav tādas vienas lietas, kuru izmainot, tiks panākts šis iecerētais efekts. Tas ir pasākumu kopums.

Mēs varam salīdzināt arī 2024. un 2025. gada datus, un tie liecina, ka ir audzis gan iepirkumu apjoms, gan noslēgto līgumu skaits un arī to vērtība. Līgumu vērtība 2024. gadā, neskaitot lielos "Rail Baltica" līgumus, bija 5,4 miljardi eiro, bet 2025. gadā tā ir pieaugusi līdz 6,22 miljardiem eiro. Vērtību audzē gan inflācija, gan tas, ka budžeta apjoms aug, pieaugumu sekmēs arī izdevumi aizsardzībai. Divas lielās pozīcijas, uz kurām jāskatās iepirkumos, ir būvniecība un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT). Analizēsim, kur ir iespējams ietaupījums, jādomā vairāk par efektivitāti.

Tomēr vai te atkal nenonāksim pretrunā ar vēlmi ietaupīt un zemāko cenu pret efektivitāti? Vai, pērkot lētāk, beigās nerīkojamies nesaimnieciski?

Arī minimālo kvalitātes līmeni nosaka pasūtītājs. Un vēl viena lieta - arī tad, kad esam noslēguši līgumu, vēl ir jānodrošina uzraudzība, lai pārliecinātos, vai patiešām tiek uzbūvēts tas, kas apsolīts.

Es ļoti labi zinu šo diskusiju par zemāko cenu un saimniecisko izdevīgumu. Atkal atsaukšos uz Eiropas Komisijas apkopotajiem datiem, kuri liecina, ka mēs kopā ar Igauniju starp citām ES dalībvalstīm esam pa vidu tajā, kas vairāk tiek vērtēts - saimnieciskais izdevīgums vai zemākā cena. Turklāt uz šo jautājumu nav vienas pareizās atbildes, bet kritiski svarīgais elements te ir minimālo kvalitātes prasību definēšana un uzraudzība, lai tās tiek ievērotas. Tas ir katra pasūtītāja kā atbildīga saimnieka uzdevums.

Kuras biežāk sastopamās problēmas ar reformu varētu risināt? Vai tā ir iepirkuma mākslīga sadalīšana daļās, lai samazinātu vērtību un varētu piemērot vienkāršākas procedūras?

Šobrīd mums ir vairāku pakāpju sistēma atkarībā no paredzamās līguma cenas. Pēc reformas ieviešanas būs iepirkumi, kas būs zem ES direktīvās noteiktā sliekšņa, uz kuriem attieksies nacionālais regulējums un attiecīgi lielāka elastība, un iepirkumi virs šī sliekšņa, uz kuriem attieksies ES līmeņa prasības.

Es gan negribētu teikt, ka pašlaik lielākā problēma ir pieminētā iepirkumu sadalīšana. Pamata problēma ir konkurence iepirkumos. Piemēram, ja mēs rēķinām ES līmenī izsludinātos iepirkumus pret IKP, tad Latvija ir pat pirmajā vietā. Vai tāpēc mēs redzam vairāk ārvalstu piegādātāju nekā vidēji ES? Nē. It kā mēs nodrošinām ļoti augstu iepirkumu atklātību, bet mēs nesasniedzam rezultātu, un tas ir pamata izaicinājums.

Te arī var atcerēties, ka ES līmenī pēdējās izmaiņas iepirkumu regulējumā bija 2014. gadā, un lai gan mērķi bija lielāka atklātība, patiesībā regulējums kļuva smagāks un arī Eiropas Revīzijas palāta ir atzinusi, ka konkurence iepirkumos ES ir gājusi uz leju, konkurences līmenis ir samazinājies divas reizes. To redzam arī mēs, jo, salīdzinot 2024. un 2025. gada datus, atkal par vienu procentpunktu ir pieaudzis to iepirkumu īpatsvars, kuros ir tikai viens pretendents.

Ar ko jūs to skaidrojat?

Manuprāt, tā ir dilemma ES kopumā. Ir likts liels uzsvars uz stratēģiskajiem mērķiem - zaļie iepirkumi, inovācijas utt. Tās ir pietiekami augstas prasības, bet konkurence vienmēr ir lielāka un cenas zemākas, ja mēs pērkam vienveidīgu produktu, kuru ražo un nodrošina daudzi. Tikko ir augstas vai specifiskas prasības, lai arī tām ir labs mērķis, piedāvājums kļūst ierobežotāks. Uzņēmēji var pietiekami labi strādāt un nopelnīt arī ārpus publiskā sektora iepirkumiem. Protams, ka situāciju ir ietekmējusi arī pandēmija un karš.

Taču te ir izšķiršanās, kuras publiskajos iepirkumos ir jāizdara, - ātrums pret atklātību, konkurence pret efektivitāti utt. Tie ir pretēji poli, starp kuriem ir jāmāk būt līdzsvarā. Nosliekšanās pa labi vai pa kreisi nozīmē, ka kāda lieta cietīs vairāk.

Pēc tam, kad Saeima pieņems grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kā praktiski notiks iepirkuma izsludināšana, piemēram, 20 000 eiro vērtībā, kas nu jau atradīsies zem sliekšņa, kurā jāievēro noteiktas ES prasības?

Jāsāk ar to, ka pasūtītājam būs pienākums plānot iepirkumus un plāns, kurā būs iekļauti visi iepirkumi, sākot no viena eiro, būs publisks.

Kur šie plāni parādīsies?

Plāni centralizēti būs pieejami IUB tīmekļa vietnē.

Taču tālāk pasūtītājam ir dota izšķiršanās brīvība. Atkarībā no iepirkuma priekšmeta varēs iepirkumu izsludināt, veikt sarunas ar potenciālajiem piegādātājiem utt. Pašlaik ir redzams, ka tiek izsludināti iepirkumi pat 500 eiro vērtībā, un jautājums ir, vai to vienmēr vajag darīt? Līdzšinējā prakse viennozīmīgi parāda, ka to, cik pretendentu pieteiksies, nosaka līguma vērtība. Jo mazāka līguma vērtība, jo mazāka interese pieteikties pretendentiem. Piemēram, ja iestādei vajag nopirkt slotas vai kādus citus saimniecības priekšmetus, protams, var izsludināt iepirkumu, bet daudz efektīvāk būs apstaigāt vairākus saimniecības preču veikalus un šīs slotas vienkārši nopirkt tur, nekā mēnesi gaidīt pieteikumus, tad tos vērtēt utt. Tāpat ir preces un pakalpojumi, kurus Latvijas uzņēmumi nemaz nepiedāvā, piemēram, reitingu aģentūru pakalpojumi. Šādus iepirkumus nav jēgas izsludināt, ir jāiet un jārunā ar konkrētajiem piegādātājiem.

Te uzsvars ir uz to, ka pasūtītājam ir jāgrib izvēlēties racionālākais ceļš. Tagad mēs šad un tad dzirdam atrunas, ka to vai citu rīcību prasa likums. Nu tagad tas tiks noņemts nost, un tiek dota iespēja atrast labāko veidu, kā nonākt līdz rezultātam. Savukārt rezultātu varēs vērtēt, ņemot vērā gan ātrumu, gan izmaksas. Ja beigās mēs nonākam līdz saprātīgām izmaksām, tad rezultāts ir sasniegts un sabiedrības nauda ir izmantota efektīvi.

Tomēr vai līdz ar šo daudz lielāko brīvību nebūs tā, ka iepirkumu izsludināšana kļūs tik sadrumstalota, ka uzņēmumi, kas varētu tajos piedalīties, pusi nemaz neatradīs, palaidīs garām?

Protams, es to nevaru izslēgt. Mēs arī, skatoties uz līdzšinējo praksi, neatbalstām to, ka pasūtītāji iepirkumus slēpj kaut kur dziļumā savās mājas lapās. Tie it kā ir publicēti, bet faktiski par tiem ir grūti uzzināt. Tieši tādēļ ir iespēja tos publicēt gan pie mums, gan iepirkumu portālos.

Mums reizi gadā ir jāsniedz ziņojums Ministru kabinetam, un mēs vērtēsim, kādas ir izmaiņas pasūtītāju praksēs. Ja šīs prakses ies neceļos, tad būs vajadzīgi koriģējoši pasākumi.

Bet līdz šim, runājot ar pasūtītājiem, man drīzāk bažas bija par pretējo, ka ar iekšējām kārtībām ir vēlme izveidot vēl stingrāku rāmi, nekā to prasa likums, un pazaudēt efektivitātes iespēju. Mani tiešām mulsina situācijas, ka 1000 eiro vērtam iepirkumam ir izveidota daudz smagnējāka kārtība, nekā to paredz regulējums. Te mēs jau atkal atgriežamies pie jautājuma par domāšanas maiņu. Tas laiks, kad jebkurā iepirkumā vismaz kāds pieteicās, ir beidzies. Šobrīd, kā jau minēju, jo mazāka ir summa, jo piegādātājiem iepirkums ir neinteresantāks. Tādēļ pasūtītājiem ir jāsāk uz saviem iepirkumiem skatīties arī ar tirgus dalībnieku acīm un jādomā, kā tos padarīt interesantākus.

Vēl viens jautājums, par ko noteikti vēl būs diskusijas arī Saeimā, ir par iepirkumu centralizāciju. Ir noteiktas jomas vai preču grupas, kuras ir jāiepērk centralizēti vai ar centralizētām prasībām. Piemēram, slimnīcas jau ir pamēģinājušas veikt zāļu iepirkumus kopā, un ir sapratušas, ka rodas ietaupījums. Arī pašvaldībās varam skatīties, piemēram, uz Liepāju, kur iepirkumi ir centralizēti un ir gan adekvātas izmaksas, gan labs ātrums. Tajā pašā laikā ir pasūtītāji, kuriem līdz tam vēl ir tāls ceļš ejams. Taču pieejamais finansējums dzīs efektivitātes virzienā, citu variantu nebūs. Un vēl viens faktors ir darba tirgus, jo iepirkumu speciālistu ir tik, cik ir, un pasūtītājiem tas ir izaicinājums.

No otras puses, ja runājam par centralizāciju, tad ir jābūt arī piedāvājumam, kā to nodrošināt, un tādēļ Publisko iepirkumu likumā ir paredzēti kompetences centri. Pašlaik tādi ir divi - viens ir Zemkopības ministrijā attiecībā uz skolēnu ēdināšanu un otrs ir VDAA un nodrošina elektroniskos katalogus IT produktiem un pakalpojumiem. Tas var pasūtītājam pašam sev likt uzdot jautājumu, kādēļ man pašam mocīties, ja es varu izmantot jau iestrādātu sistēmu, kā sasniegt rezultātu.

Proti, šī sistēma nozīmē, ka katru reizi nav jāsludina iepirkums, bet ir lietas vai pakalpojumi, ko var izvēlēties no pieminētajiem e-katalogiem?

Katrs iepirkums kaut ko maksā. Eiropas Komisijas aplēses ir, ka pati iepirkuma procedūra maksā aptuveni 1% no iepirkuma līguma vērtības. Latvijā šādas izpētes nav bijis, bet šī aplēse varētu būt atbilstoša arī mūsu situācijai. Nu tad mēs varam parēķināt, vai tiešām katru reizi tas ir vajadzīgs?

Tāpat ir iepirkumi, kuri nenotiek bieži - piemēram, reti kura iestāde ēku remontu veic biežāk nekā reizi desmit gados. Tas nozīmē, ka patiesībā pasūtītājs tirgu nepārzina un bieži vien pieļauj visas iespējamās kļūdas. Taču ir institūcijas, kuras ar to nodarbojas regulāri, ļoti labi pārzina ikvienu pozīciju un spēj identificēt ikvienu neadekvātu piedāvājumu. Problēma ļoti bieži ir tajā, ka pasūtītājs savās zināšanās nav līdzvērtīgs piegādātājiem. No vienas puses, pasūtītājam ir dota vara noteikt savus noteikumus. No otras puses, sarunās par līgumu slēgšanu pasūtītāja kompetence pārsvarā gadījumu ir zemāka nekā piegādātājam, kurš konkrētajā jomā strādā ikdienā. Tādēļ centralizācija un kompetences centri ir veids, kā šo problēmu risināt. Jau minēju, ka pašlaik ir divi kompetences centri, un mēs meklēsim nākamās jomas, kurās tādus veidot, jo tas ir ātrāk un izmaksu ziņā efektīvāk.

Kas attiecas tieši uz katalogiem, tad tie ļoti labi strādā, ja runa ir par standarta precēm, kur nav īpaši lielu variāciju. Taču te ir jārisina jautājums, ko darīt, ja, piemēram, tiek prasīts dators ar īpašām funkcijām vai parametriem, kāda šajā katalogā nav.

Parasti, tad var meklēt to tirgū, bet pamata jautājums vienmēr ir - vai tiešām šādas funkcijas un parametri ir vajadzīgi? Protams, tirgus var apmierināt ikvienu iegribu, bet, pirmkārt, es pārmaksāšu par šo datoru, otrkārt, par procesu. Par to arī ir jāaizdomājas. Ir tomēr jābūt domāšanai, ka "standarta" ierēdnim ir vajadzīgs "standarta" dators, kuru var iegādāties centralizēti. Protams, neviens no augšas nevar iziet cauri visam iepirkumu sarakstam un pateikt, ka šo jums nevajag, to var izdarīt tikai pats pasūtītājs, un pasūtītājam ir jābūt vēlmei kritiski paskatīties uz savām funkcijām.

Kritikā, kas ir izskanējusi par iepirkumu reformu no uzņēmēju puses, visbiežāk ir minēts, ka tā padarīs procesu ātrāku, bet tajā pašā laikā neveicinās konkurenci un būs ierobežotas piegādātāju iespējas savu tiesību aizsardzībā. Piemēram, pasūtītājs uz sarunām varēs uzaicināt noteiktu skaitu potenciālo piegādātāju, un citiem par to nemaz nebūs zināms. Izstrādājot reformu, tas tika ņemts vērā?

Es sākšu ar pozitīvo - uzņēmēji ļoti novērtē to, ka iepirkumu procedūras notiks ātrāk, un uzņēmējdarbībā ātrumam ir nozīme. Jā, te būs jārod līdzsvars. Taču no otras puses desmit gadus mums ir bijusi pēc būtības nemainīga iepirkumu sistēma, un konkurences rādītāji ir gājuši lejup. Mums ir šis salīdzinoši smagnējais regulējums, kurš mērķi nesasniedz. Turpinot, kā līdz šim, mums nav pamata sagaidīt, ka konkurences rādītāji uzlabosies.

Piemēram, pašlaik ir ļoti stingri noteikumi izslēgšanai no iepirkuma - ja ir 151 eiro nodokļu parāds, dalībnieks no iepirkuma tiek izslēgts. Turpmāk būs iespēja dot laiku parādu nomaksāt. Tas nozīmē, ka mazāk tiks izslēgti piegādātāji novēršamu iemeslu dēļ. Protams, noteikti būs arī tādi, kas parādus nomaksāt nespēs, jo ar viņu uzņēmējdarbību viss ir slikti, un viņi tiks izslēgti.

Tāpat iepirkumos zem ES sliekšņiem būs lielāka elastība un brīvība rīkot sarunas. Piemēram, ja piesakās viens vai divi, bet piedāvātās cenas pasūtītāju īpaši neapmierina, tad var pieaicināt vēl kādu piegādātāju. Proti, pasūtītājs var ieņemt aktīvāku pozīciju.

Tas, ka ir bažas… Tādas, protams, ir pie jebkurām pārmaiņām. Mēs arī neesam ar "rozā brillēm" uz acīm, pasūtītāju ir daudz, un gan jau būs kāds, kurš rīkosies ne ar tām labākajām metodēm. Gan jau tas izgaismosies, bet mūsu uzdevums pašlaik ir paskatīties uz sistēmu kopumā.

Pašlaik zem ES sliekšņiem varētu būt 70% vai pat vairāk iepirkumu. Savukārt, ja mēs skatāmies uz līgumu vērtību, tad tas būs mazāk nekā 10%. Lielie iepirkumi būs virs ES sliekšņiem, un, lai gan to pēc skaita ir mazāk, tie ir ar lielāko ietekmi uz tautsaimniecību. Bet, jā, būs jāskatās līdzi, kāda ir jaunā prakse, un, ja mēs redzēsim, ka ir jomas, kur kaut kas neiet, kā vajadzētu, tad par to lemsim. Mēs arī arvien vairāk skatāmies uz apmaiņu ar datiem ar Konkurences padomi, ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB), citām institūcijām, lai tiešām varētu analizēt norises tirgū un saprastu, kur ir problēmas, kur tām ir lielāka ietekme, un šajā virzienā strādātu.

Kā es noprotu, tad uzņēmēju bažas par savu interešu aizsardzību pamatā ir saistītas ar iespējām iepirkumu rezultātus pārsūdzēt, ja, viņuprāt, kaut kas nebūs noticis tā, kā vajag.

Ir divas pasūtītāju grupas, un viņu situācija ir atšķirīga. Tie, kas piemēro Publisko iepirkumu likumu, pārsvarā ir dažādas iestādes, valsts dotētas kapitālsabiedrības un atsevišķi sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, un viņi lielākoties veic iepirkumus atbilstoši ES sliekšņu prasībām. Jā, tur ir bijuši arī skandāli, bet lielākoties viņi ir atraduši labāko veidu, kā sasniegt rezultātu. Piemēram, kapitālsabiedrībām ir peļņas vai pakalpojumu standarta mērķi, kas jāsasniedz, un tas stimulē pēc iespējas racionālāk rīkot arī iepirkumus.

Savukārt tā saucamajiem mazajiem iepirkumiem - līdz 10 000 eiro vai citiem sliekšņiem atkarībā no nozares - pašlaik strīdu izskatīšanas iespēja ir tiesā. Pēdējā gada laikā tiesās nav nonākušas vairāk par kādām piecām prasībām. Pret kopējo iepirkumu skaitu pieci pieteikumi tiesā nav daudz.

Konkrētāk mēs varam analizēt IUB apstrīdētos iepirkumus. 2024. gadā līdz ES sliekšņa iepirkumos mums bija 50 sūdzības, virs ES sliekšņu iepirkumos - 250. Te ir jāuzsver, ka virs ES sliekšņiem iepirkumu ir mazāk, bet tie ir daudz lielāki. Te var redzēt atšķirību, un tas sasaucas ar to, ka uzņēmēju interese daudz lielāka ir par lielajiem līgumiem.

Latvijā gadu no gada situācija, protams, nedaudz atšķiras, bet vidēji gadā ir apmēram 15 iepirkumu līgumi un apmēram 15 vispārīgās vienošanās ar vērtību virs 20 miljoniem eiro. Savukārt kopējais publisko iepirkumu skaits gadā pārsniedz 20 000. Līdz ar to ir virkne nozaru, kurās nemaz nav šo lielo līgumu, piemēram, mēbeļu iepirkumos.

Šādos mazākos iepirkumos līdz ar to mēs varēsim tikt prom no aizbildinājuma "bet mēs piemērojām likumu" vai "likums mums traucēja darīt citādāk", kas daudz kur ir iesakņojies. Šobrīd pasūtītājiem rokas būs krietni brīvākas, lai iepirkumi notiktu efektīvāk.

Piemēram, mobilo sakaru operatori "Bite" un "Tele2" jau labu laiku sūdzas, ka publiskajos iepirkumos valda favorītisms un priekšroka tiekot dota viņu konkurentam LMT, kas ir daļēji valstij piederošs uzņēmums. Vai iepirkumu reforma ļaus noņemt šādas aizdomas?

Arī mobilo sakaru pakalpojumu iepirkumi nekvalificējas līdz ES noteiktajiem sliekšņiem. Redzēsim, kā būs. Minēto operatoru ierosinājums bija izveidot e-katalogu, no kura ikviens mobilo sakaru pakalpojumus var vienkāršoti pasūtīt. Katalogs ir izveidots, un redzēsim, kā tas šogad strādās. Tiesa, šajā katalogā savukārt nepiedalījās LMT, un katalogā attiecīgi ir "Tele2" un "Bite" piedāvājums. Mēs savukārt vērtēsim izmaksas. Par rezultātiem spriest vēl ir pāragri.

Ir jāapzinās, ka viena metode neder visam un laika gaitā metodes var arī mainīties. Mums ir jāpielāgojas tirgus situācijai, un, tikai izsludinot atklātu konkursu, mēs līdz labākajiem piedāvājumiem nonākt nevaram.

Pagājušā gada nogalē publicētajā KNAB analīzē bija secināts, ka visaugstākā korupcijas risku un zemas konkurences iepirkumu skaita koncentrācija ir vērojama pašvaldību un to iestāžu izsludinātajos iepirkumos. Vai reforma situāciju nepadarīs vēl sliktāku? Proti, vai lielākā elastība nebeigsies ar to, ka pašvaldības N vadītājs tagad bez lielām bažām līgumus nodos "sievas brāļa" firmai utt.?

Iepirkumi, kuros mēdz saskarties dažādas intereses un ir iesaistīta nauda, vienmēr būs pakļauti korupcijas riskiem. Šādi riski būs. Es atkal atsaukšos uz Eiropas Komisijas pētījumu, kurš liecina, ka trešdaļa pretendentu, kuri iepirkumos nav uzvarējuši, uzskata, ka tas ir noticis korupcijas dēļ. Taču te vienmēr ir jautājums, cik bieži ir notikusi korupcija un cik bieži tā vienkārši ir dažādu attaisnojumu meklēšana, kādēļ iepirkumā ir uzvarējis kāds cits.

Naudas izteiksmē lielākos iepirkumus veic valsts kapitālsabiedrības, pašvaldības, un to iestādes ir nākamās. Pašvaldību specifika ir tā, ka ir skaitliski daudz mazu iepirkumu. Protams, ka aiz katra izstāvēt nav iespējams, un tādēļ mums nav pamata nepiekrist KNAB novērtējumam. Taču šis ir novērtējums, kas ir tapis jau esošajā sistēmā, un tādēļ mēs varam neko nemainīt, bet riski jau tādēļ nepazustu. Riski ir jāvada.

Mēs ar KNAB arī esam diskutējuši, un ir jāuzsver, ka ir te ir divas daļas. Viens ir korupcijas risks klasiskajā nozīmē, kad kāds dod kukuli. Otrs ir tad, ja tu starp diviem identiskiem piedāvājumiem izvēlies to "sievas brāli". No otras puses - neviens nav atcēlis interešu konflikta novēršanas regulējumu, un vienmēr būs jautājums par ieinteresētības izvērtējumu, kas ir KNAB redzeslokā.

Ir gan redzamas arī situācijas, kur mēs nevaram runāt ne par kādu privāto ieinteresētību, bet gluži vienkārši ir sadarbības partneris, ar kuru pasūtītājs sadarbojas jau labu laiku, viens otram ir pieslīpējušies, saprot procesus, un pasūtītājs ne vienmēr ir ieinteresēts kaut ko mainīt pret nezināmo, jo varbūt iegūs laimi, bet varbūt nelaimi. Vienmēr ir šis jautājums - ja man labi sniedz pakalpojumu, kādēļ man kaut ko mainīt? Diemžēl daudz lēnāk nāk izpratne par to, ka konkurence kopumā ir daudz labāka nekā tās trūkums. Jo tirgū ir mazāk dalībnieku, un uz to mēs šobrīd jau ejam, jo palikušie varēs vairāk diktēt noteikumus pasūtītājam, un tad diezin vai viņš būs laimīgs.

Noteikti, ka svarīgi ir konkrēti gadījumi, konkrēti piemēri, un es domāju gan KNAB, gan Konkurences padome, gan mēs sekosim procesiem, un iespēja analizēt datus ar katru gadu uzlabo arī iespējas ieraudzīt jomas, kurās ir problēmas. Visus pārmest pār vienu kārti noteikti nevar, jo ir gan labi, gan slikti piemēri. Bet, kā jau es minēju, spēja ieraudzīt problēmas uzlabojas, un tās pat ir veselas nozares, kurās problēmas ir, un tas ir tāds iepriekšējo desmitgažu rezultāts.

Kuras nozares?

Ja mēs skatāmies uz apjomiem, tad būvniecības nozarē konkurence vienmēr ir bijusi augsta un piedāvājumu skaits katrā piedāvājumā ir gana liels. Jā, tieši šajā nozarē tika atklāts arī kartelis, bet nozare ir tik liela, ka pati arī spēja problēmas identificēt. Cits jautājums, protams, ir, vai tās ātri var atrisināt, bet vismaz tās ir izgaismotas.

Tajā pašā laikā regulāri izskan jautājumi par automašīnu iepirkumiem. Publiski gan vairāk parasti runā par to, kādas ekstras dažos iepirkumos citreiz tiek prasītas, bet kopumā šie ir iepirkumi, kur regulāri ir viens piedāvājums. Turklāt pārējie tirgus dalībnieki par to nesūdzas - mums nav šādu iesniegumu. Izņēmums ir tikai ļoti lieli iepirkumi, kad, piemēram, Valsts policija uzreiz pērk simts automašīnas.

Lai gan farmācija ir pietiekami specifiska nozare, kur nereti konkrētam preparātam arī ir tikai viens ražotājs, taču arī šeit ir jautājumi par piedāvājumu skaitu.

Neviendabīga situācija ir arī IT iepirkumos. Tur, kur tiek pasūtīta jaunu sistēmu izstrāde, konkurence ir pietiekama. Tur, kur ir iepirkumi par jau esošu sistēmu uzturēšanu, ir redzams, ka neviens cits bez šīs sistēmas izstrādātāja pat nemaz negrib īpaši startēt, jo šī sistēma ir jāpārzina un jaunam pretendentam pat nav zināms, kādas problēmas viņš potenciāli mantojumā saņems.

Tāpat ir redzams, ka atšķiras pasūtītāju prakse. Mēs varam redzēt blakus esošas pašvaldības, kur vienai ir labi rādītāji, otrai - ne pārāk. Un te galīgi nav runa par pašvaldības atrašanās vietu un turību. Mums ir pašvaldības, kuras atrodas tālāk no centra, un tur ir labāki rādītāji nekā dažai labai pašvaldībai, kas atrodas tuvāk valsts ekonomiskajam centram.

Jūs jau minējāt, ka publiski būs pieejami arī pasūtītāju reitingi. Tas būs vairāk pašu un citu ziņkārības apmierināšanai, vai arī tiem pasūtītājiem, kuru iepirkumu rīkošanas prakse būs atzīta par ne pārāk veiksmīgu, būs jārēķinās ar sekām?

Gan, gan. Ja pasūtītājam ir ļoti labi rādītāji, tad tas ir signāls gan mums, gan citiem, ka viņu var lieki neapgrūtināt. Ja rādītāji nav īpaši labi, tad, pirmkārt, secinājumi ir jāizdara pašam pasūtītājam, un lielākoties tieši tā tas arī notiek. Acīmredzamākās lietas pasūtītāji mēģina uzlabot. Bet, protams, šos rādītājus redzam arī mēs, tos redz KNAB, tos redz Konkurences padome, tos redz kapitāldaļu turētāji, galu galā tos redz sabiedrība un mediji, kas var uzdot atbilstošus jautājumus.

Bieži vien amatpersonas uz iepirkumiem skatās kā uz administratīvu procesu, kura rezultātā ir jānoslēdz līgums. Taču iepirkums vienmēr ir daļa no kopējā projekta. Ja ar projektu jau sākumā kaut kas ir aizgājis greizi, tad nevajag cerēt, ka iepirkums tur kaut ko varēs glābt. Otra lieta - tas, kāda ir iepirkumu kvalitāte, ir vadības jautājums, nevis iepirkuma speciālista jautājums. Kopējā aina ir jāierauga vadības līmenī. Tas ir arī mūsu nākamo periodu uzdevums, kā caur analītiku, caur datu pieejamību vairāk šajā procesā iesaistīt pasūtītāju vadību.

Liela problēma, par kuru vienmēr runā iepirkumu kontekstā, ir pārlieka balstīšanās uz zemākās cenas principu, kad vēlāk izrādās, ka tādēļ ir neapmierinoša kvalitāte vai arī pasūtījumu nav iespējams veikt un procesa gaitā pasūtītājam ir jāpiemaksā, lai darbs vispār tiktu izdarīts līdz galam. Vai tas mainās un vai iepirkumu veicēji labāk spēj atrast līdzsvaru starp cenu un kvalitātes kritērijiem?

Ļoti dažādi. Ir pasūtītāji, kuri ļoti skatās līdzi un analizē, vai piedāvājumi nav nepamatoti lēti, arī vai tie nav nepamatoti dārgi. Taču ir arī piemēri, kad vienkārši atplēš aploksnes un, ja nauda ir, tad līgumu slēdz un īpaši par neko nedomā. Tomēr mēs jau paši zinām, ka, aizejot uz veikalu un nopērkot visdārgāko kādas kategorijas preci, tā vēl nebūs nekāda garantija tam, ka tā nesalūzīs. Tādēļ vienmēr ir jāvērtē dažādi faktori un jāatrod līdzsvars starp cenu, kvalitāti, funkcijām, kuras mums vajag vai nevajag.

Ja mēs skatāmies uz kritērijiem, kas ir izvirzīti iepirkumos, tad pērn par vienu procentpunktu bija pieaudzis tieši kvalitātes kritēriju īpatsvars. Savukārt pēdējā desmitgadē ES līmenī arvien lielāka nozīme iepirkumu kritērijos parādās cenai. Par kvalitāti ir jādomā, bet tikai šis viens kritērijs nav risinājums, lai iepirkums būtu izdevies. Mums vajag zemāko cenu par adekvātas kvalitātes precēm.

Cik daudz sūdzību IUB saņēma 2025. gadā, un cik no tām ir atzītas par pamatotām?

Pagājušajā gadā kopumā tika iesniegtas 530 sūdzības. Kopējā tendence pēdējos gados nemainās, un tie ir apmēram 6% no iepirkumiem, kurus var apstrīdēt. No iesniegtajām sūdzībām izskatīšanai mēs esam pieņēmusi 433. Sūdzības izskatīšanai mēs nepieņemam, ja netiek samaksāta depozīta maksa, sūdzībā nav norādīti pārkāpumi, ir nokavēti termiņi, iemesli ir dažādi. Vēl 50 sūdzības vēlāk ir atsaukuši paši iesniedzēji. Kopumā pagājušajā gadā ir izskatītas 334 sūdzības, daļa tiks izskatīta šogad. No 334 izskatītajām par pamatotām ir atzītas 123 sūdzības jeb 37%. Apmēram tā tas ir arī citos gados, kad pamatotas ir apmēram 40% no izskatītajām sūdzībām.

No nozarēm dominē būvdarbi, par ko ir bijušas 62 sūdzības, par pārtikas iegādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem - 40 sūdzības, jo pērn bija salīdzinoši daudz skolu ēdināšanas iepirkumu, par IT iepirkumiem - 32 sūdzības. Tālāk ir konsultācijas, apmācības, apsardze un citas jomas, par kurām saņemts mazāk sūdzību.

Tas, ko pamatā apstrīd, ir iepirkumu nolikumi un atlases prasības. Tā diemžēl ir nianse, kas dominē Latvijā un parāda, ka pasūtītāji nereti koncentrējas nevis uz labākā piedāvājuma atrašanu un izvēli, bet uz kaut kādā ziņā sliktākā piegādātāja atmešanu. Rezultātā iznāk, ka iepirkuma prasības tiek "uzradītas" ļoti stingras, un mēs konkurencei dodam ne to signālu, kuru vajadzētu. Savukārt no vērtēšanas kritērijiem visvairāk apstrīd finanšu kritēriju - pretendenti uzskata, ka konkurentu piedāvājums ir bijis nepamatoti lēts, nepareizi ir novērtētas kādas pozīcijas utt.