Pēteris Strautiņš: Baltijas valstu ekonomikas paliek arvien atšķirīgākas

Ekonomiku atšķirības arvien turpināsies

Laikā no globālās finanšu krīzes līdz 2017. gadam Baltijas valstu ekonomikas attīstījās līdzīgā tempā, taču pēdējo piecu gadu laikā izaugsmes trajektorijas ir bijušas ievērojami atšķirīgas. Pret pēdējā laika ārējiem izaicinājumiem no trim kaimiņvalstīm Lietuva izrādījās visnoturīgākā – prognozes vēsta, ka tās IKP 2024. gadā pieaugs par 2,4%, tad  seko Latvija (0,5%) un cīņu ar recesiju turpinošā Igaunija (-1,0%). Tiek prognozēts, ka visu trīs Baltijas valstu ekonomikas atgriezīsies uz izaugsmes ceļa 2025. gadā, lai gan saglabāsies visu trīs valstu rādītāju atšķirības. Tiek paredzēts, ka atgūšanās vadību uzņemsies Lietuva ar pieaugumu 3,0% apmērā, kam sekos Latvija ar 1,8% un Igaunija (1%).

Lietuvas ekonomiku ir spēcīgi atbalstījusi rūpniecība, savukārt Igaunijā un zināmā mērā arī Latvijā rūpniecība turpina būt par izaugsmi kavējošo nozari. Tāpat Lietuvas ekonomiku ir stimulējis arī ārkārtīgi spēcīgs augsto tehnoloģiju pakalpojumu eksporta pieaugums, ko sekmē augošā finanšu tehnoloģiju nozare, jaunie komercdarbības vienradži, kā arī Baltkrievijas IT uzņēmumu pārvietošana. Pēdējo četru gadu laikā (salīdzinot 2023. gada rādītājus ar 2019. gada rādītājiem) augsto tehnoloģiju pakalpojumu eksports (IT, finanšu un citu veidu komercdarbība) Lietuvā ir palielinājies par 222%, Igaunijā par 161% un Latvijā par 66%. Lietuvas priekšrocība ir arī tajā, ka Latvijā un Igaunijā augsto tehnoloģiju pakalpojumu nozares darbības lielākoties ir koncentrētas galvaspilsētās – Rīgā un Tallinā – kamēr Lietuvā šī nozare aktīvi attīstās ne tikai galvaspilsētā Viļņā, bet arī otrajā lielākajā pilsētā Kauņā.

Atšķirības gan inflācijā, gan fiskālajā politikā

Inflācijas līmenis, kā jau iepriekš prognozēts, Baltijas valstīs ir būtiski pazeminājies, Latvijā un Lietuvā no viena no augstākajiem kļūstot par vienu no zemākajiem eirozonā. 2022. gadā trīs valstis ar augstāko inflāciju eirozonā bija Igaunija (19,4%), Lietuva (18,9%) un Latvija (17,2%). Savukārt 2024. gadā tiek prognozēts, ka Lietuva (0,8%) un Latvija (1,2%) būs starp trim eirozonas valstīm ar zemāko inflācijas līmeni. Turpretī Igaunijā būs augstāka inflācija (3,0%), ko lielā mērā radījis pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pieaugums gada sākumā, kas deva inflācijai vienreizēju grūdienu.

Fiskālā politika ir viens no faktoriem, kas palielina plaisu Baltijas valstu attīstībā. Igaunija īsteno plašu fiskālo konsolidāciju, palielinot nodokļus – 2024. gada janvārī palielināta PVN likme no 20% uz 22%, iedzīvotāju ienākuma un dividenžu nodokļa likme nākamgad tiks celta no 20% uz 22%. Tāpat ieviests automašīnu nodoklis un tiek apspriesta iespējama uzņēmumu peļņas nodokļa ieviešana. Nodokļu palielināšanas mērķis ir aizpildīt pieaugošo plaisu starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī novirzīt lielāku finansējumu izdevumiem aizsardzības nozarē. Tikmēr Latvija un Lietuva atturas sekot Igaunijas fiskālās konsolidācijas stratēģijai, tā vietā īstenojot salīdzinoši nelielas korekcijas esošajās nodokļu sistēmās, jo abas valstis izjūt mazāku spiedienu īstenot plašus fiskālās konsolidācijas pasākumus, ņemot vērā to mazāko budžeta deficītu. Tāpat nodokļu attiecība pret IKP gan Lietuvā, gan Latvijā ir rekordaugstā līmenī, pateicoties labākai nodokļu maksāšanas disciplīnai, ēnu ekonomikas sarukšanai un strauji augošam atalgojumam (sociālās apdrošināšanas un ienākuma nodokļi ir galvenais budžeta ieņēmumu avots), kas vēl vairāk mazina nepieciešamību palielināt nodokļu likmes.

Darba tirgū sagaidāms balanss starp darba devējiem un ņēmējiem

Darba tirgus visās trīs Baltijas valstīs saglabājas pārsteidzoši stiprs, neskatoties uz vājo ekonomisko izaugsmi – atalgojums strauji pieaug, saglabājas zems bezdarba līmenis, savukārt darba vakanču piedāvājums ir pietiekami plašs. Tomēr tiek prognozēts, ka 2025. gadā darba tirgus atdzisīs pirms pakāpeniskas atgūšanās 2026. gadā. Atalgojuma pieaugumam vajadzētu palēnināties, taču saglabāsies salīdzinoši zems bezdarba līmenis, jo uzņēmumi atturas atlaist darbiniekus, baidoties no vispārēja darba ņēmēju trūkuma. Darba ņēmēji vairs nebūs darba tirgus noteicēji, taču tādi nebūs arī darba devēji, tāpēc nākotnē paredzams sabalansētāks Baltijas valstu darba tirgus.

2022.–2023. gadā atalgojuma pieaugums visās trīs Baltijas valstīs bija mērāms divciparu skaitļos, taču tiek prognozēts, ka tas pazemināsies līdz mērenākiem rādītājiem 6–8% robežās. Pēdējo desmit gadu laikā atalgojums Baltijā ir konsekventi pieaudzis straujāk nekā darba ražīgums. Tā rezultātā atalgojuma attiecība pret IKP visās trīs Baltijas valstīs šobrīd pārsniedz ES vidējo rādītāju, kas vēl vairāk ierobežo atalgojuma palielināšanas potenciālu.

Mājokļu tirgū – gaisma tuneļa galā

Mājokļu tirgus visās trīs Baltijas valstīs ir demonstrējis pārsteidzošu noturību. Pretēji daudzās citās ES dalībvalstīs novērotajām tendencēm, Baltijas valstīm lielā mērā ir izdevies izvairīties no tiešas mājokļu cenu korekcijas. Pēdējie rādītāji rāda, ka mājokļu tirgus jau ir pārvarējis vai ir ļoti tuvu tam, lai pārvarētu esošās grūtības, pēc kā tirgus pakāpeniski uzņems apgriezienus, lai gan sākot no salīdzinoši zema līmeņa. Zemāku procentu likmju perspektīvas jau kopš 2024. gada vidus ir sākušas palielināt pieprasījumu pēc mājokļu kredītiem un noslēgto darījumu skaitu. Ir ievērojami pieaudzis jaunizsniegto mājokļu kredītu apjoms, 2024. gada jūlijā sasniedzot rekordaugstu līmeni gan Latvijā, gan Lietuvā, mājokļu kreditēšanas aktivitātēm uzņemot apgriezienus arī Igaunijā, lai gan šo pieaugumu daļēji ir sekmējusi esošo hipotekāro kredītu refinansēšana. Tiek sagaidīts, ka mājokļu tirgus aktivitāte turpinās pakāpeniski pieaugt, ko veicinās strauji pieaugošais atalgojums, Euribor likmju pazemināšana un ievērojamās imigrācijas plūsmas.