Ar apvidus auto uz raktuvēm. Reportāža no "Volkswagen Amarok" off-road brauciena Igaunijas degakmens raktuvēs

Taču gadās izņēmumi, kad speciāli tiek sarīkoti braucieni reālā bezceļu vidē instruktoru kompānijā, kuru pieskata, lai kāds pārgalvis nesadara pavisam lielas muļķības. Vienu no manā pieredzē pašiem ekstrēmākajiem šāda veida off-road braucieniem nule sarīkoja "Volkswagen", lai uzskatāmi parādītu sava pikapa "Amarok" spējas. Darbības vieta - Aidu karjers Ziemeļigaunijā.

Trase bijušajās raktuvēs

Igaunija ir ievērojama ar to, ka šajā valstī atrodas vienas no pasaulē lielākajām degakmens jeb slānekļa atradnēm. Igauņi slānekli izmanto spēkstacijas darbināšanā; tiesa, jau tuvākajos gados to nāksies slēgt, jo Eiropas Savienība šo enerģijas ieguves veidu ir atzinusi par nepietiekami "zaļu". Raktuves atrodas netālu no Kohtlajarves pilsētas un tām ir divas daļas - vēl arvien funkcionējošā un vecā, kur slānekļa ieguve vairs nenotiek.

Vecajās raktuvēs pēc to slēgšanas ir palikuši milzīgi karjeri, kas, kā izrādās, ir ideāla vieta bezceļu braukšanas pasākumu rīkošanai gan mašīnām, gan motocikliem. Būtībā tā ir slēgta teritorija, kurā ceļu nav vispār, tikai tādas kā kalnu kazu takas, pa kurām neviens prātīgs cilvēks ar auto pat nemēģinās braukt. Izņēmums ir ne tik prātīgi off-road entuziasti, kuri te ir ierīkojuši diezgan augstas sarežģītības trasi bezceļu braukšanai. Kā stāsta igauņi, reizēm gan, par spīti brīdinājuma zīmēm, tur iemaldoties arī nesagatavoti ļaudis, kuri pēc tam žēlojoties, ka salauzuši mašīnu. "Bet tur tak ir rakstīts, ka te nevajag braukt!" errojās igauņu instruktors.

Bez instruktora un izturīga apvidus auto te tiešām nevajag braukt. Par to, cik sarežģīti ir apstākļi, liecina kaut vai tas, ka 11 kilometru trases veikšanai bija nepieciešama gandrīz stunda. Vidējais ātrums varētu būt kādi 20 km/h, bet vēl jāpierēķina pāris pauzes vadītāju maiņai un īsām fotosesijām.

Jau pašā sākumā uzmanīgu dara tas, ka katrā automašīnā atrodas pa instruktoram. Citkārt līdzīgos braucienos tik daudz instruktoru nav - pietiek ar vienu pirmajā un vēl vienu noslēdzošajā mašīnā. To, ka te nebūs nekāds izpriecu brauciens, mums liek manīt arī instruktāžā, kuras galvenie punkti ir divi: 1) klausīt instruktora norādījumus; 2) pieturas punktos kāpjot ārā no auto, būt uzmanīgiem, lai nesalauztu vai neizmežģītu kādu locekli.

Bailīgi... Bet aizraujoši!

Padoms par piesardzīgo izkāpšanu tiešām bija vietā, jo atsevišķos trases punktos tā bija tik šaura, ka, atverot durvis, varēja pa taisno novelties pa stāvu nogāzi pārdesmit metrus lejā. Ja pāris pirmie kilometri nelikās nekas īpašs - parasts meža ceļš, varbūt  vairāk akmeņains -, tad tālāk jau sākās īstā jautrība. Taku (par ceļu saukt to būtu pārspīlēti) klāj akmens šķembas, kas riteņu saķeri diez ko neveicina. Stāvi kāpumi un kritumi, kur bez priekšējās videokameras ieslēgšanas neiztikt, jo citādi no vadītāja vietas neredzi, kas priekšā notiek - aiz uzkalna ir pagrieziens, stāvs nobrauciens, celms vai kas cits. Te tad arī vienīgā kritiskā piezīme "Amarok" inženieriem: paldies, ka kamera vispār ir, taču gribētos, lai tā automātiski neizslēgtos, mašīnas ātrumam pārsniedzot 10 km/h. Ir diezgan ķēpīgi, ja sēžot pie stūres un cenšoties neieslīdēt gravā, tev vēl nākas bakstīt ar pirkstu ekrānā, izmisīgi cenšoties aktivizēt kameru. Tad vismaz varētu tai atvēlēt lielu un viegli sataustāmu pogu. Bet tas tad arī vienīgais pārmetums, jo visādi citādi "Amarok" trasē sevi parādīja no labākās puses. Nav daudz automobiļu, kas varētu atkārtot šādu izbraucienu.

Taču atgriežamies trasē. Akmeņainie kalni un lejas, kā izrādās, ir tikai iesildīšanās, jo drīz vien nonākam patiešām ekstrēmā posmā. Celiņš ir tik šaurs, ka mašīnai knapi pietiek vietas, bet labajā pusē rēgojas tukšums. Pat negribu zināt, kas ir aiz tā. Ja nu kādu tomēr interesē, tad tur ir stāva nogāze, kuras apakšā pārdesmit metrus zemāk ir ūdens. Vai arī akmeņi. Kāda gan patiesībā starpība - ja noslīdēsim pa krauju, tad viss būs slikti, jo nekāda nožogojuma te nav. Vissliktāk jūtas blakussēdētājs, kurš savu likteni ir uzticējis pie stūres sēdošajam. Kamēr pats esi pie stūres, tikmēr tik traki neliekas, jo maksimāli koncentrējies, lai izlavierētu pa šauro taku. Taču, sēžot blakus, sajūta tiešām ir viegli neomulīga. Zem riepām šņirkst akmeņi, mašīnai sasveroties uz sāniem tie pat mazliet noslīd, taču viss kārtībā - bezceļu apstākļiem domātais braukšanas režīms mašīnu bez problēmām notur uz celiņa. Bīstamākās vietas ir atzīmētas ar oranžiem konusiem, taču, par laimi, īpaši daudz to nav.

Uz šo piedzīvojumu fona "saldajam ēdienam" atstātais uzbrauciens vismaz 40 metrus augstā kalnā, no kura paveras izcils skats uz tuvu un tālu apkaimi, jau ir tīrais sīkums. Te jābūt pilnīgam nejēgam, lai nojātos lejā pa stāvo nogāzi. Vēlreiz var izteikt visu cieņu "Volkswagen Amarok", kas tiešām ir ļoti labs apvidus auto. Ja vien pats nesadarīsi muļķības, tad auto tevi diez vai pievils pat smagos apstākļos.

Pazemes muzejs

Pasākumam ir arī otrā daļa - turpat blakus esošā Igaunijas Raktuvju muzeja apmeklējums. Ja izbraucienu bezceļu trasē parastam tūristam diez vai kāds piedāvās, tad muzejs ir atvērts ikvienam un tajā iegriezties tiešām ir vērts. Jo vismaz es līdz šim nebiju aizdomājies par to, kādos apstākļos tad igauņi agrāk to slānekli ieguva.

Skarbos apstākļos - tas tā maigi izsakoties. Ja tagad lielāko darbu daļu veic moderna tehnika, tad padomju laikos nācās rakt un spridzināt tuneļus vairāku metru dziļumā, kur tad arī ieguva slānekli. Pazemē, kur var nonākt gida pavadībā, laiks ir apstājies - te stāv veco laiku vagonetes, kurās šķipelēja slānekli; nelielu gabalu var izbraukt ar vilcieniņu, kādu izmantoja raktuvju strādnieki. Te ir tumšs, vēss un mitrs. Tehnika, kas te vēl palikusi, ir pamatīgi sarūsējusi, taču pārsteidzošā kārtā darbojas. Savu kolorītu ekskursijai piešķir arī gids, kurš pats te savulaik ir strādājis un var pastāstīt, kā raktuvēs cīnījās ar dzeršanu un cik tālu bija jāslēpjas spridzināšanas brīdī. Smags darbs tomēr tiem slānekļa racējiem bijis, lai arī labi apmaksāts - 400 rubļi padomju laikos bija liela nauda. Un, ja par pagātni, tad pa ceļam var iegriezties arī Kohtlajarves pilsētā, kuras centrālā daļa vismaz arhitektūras ziņā ir gluži kā padomju laikos iekapsulēta.