Sniegiem cauri - testējam "Volkswagen Amarok"

Pikapu mīļotājiem ir pienākuši grūti laiki, jo stingro Eiropas vides prasību dēļ daļa mums labi zināmo pikapu zīmolu ir pametuši mūspuses tirgu. Tas pamatīgi apbēdinājis tādus lielos uzņēmumus kā "Latvijas valsts meži" vai "Sadales tīkli", kuriem pikaps ir absolūti nepieciešams darba automobilis. "Amarok" it kā būtu viņiem kā radīts, jo aprīkots ar pamatīgu sešcilindru dīzeļmotoru, kas mežiniekiem un elektriķiem gan ietu pie sirds, taču maksā tik dārgi, ka viņi diez vai to varēs atļauties. Taču savu pircēju "Amarok" tik un tā atradīs - par to šaubu nav.

Iekšiņa un āriņa

No ārpuses "Amarok" rada pamatīga automobiļa iespaidu - liels un masīvs, ar gana ietilpīgu kravas kasti aizmugurē. Tā kā mums testam tikusi vislabāk aprīkotā "Aventura" modifikācija, tad šim auto izskatu uzlabo arī bagātīgs hromējums un milzīgi 20 collu riteņu diski. Iespaidīgi, neko teikt.

Salons ir negaidīti komfortabls. Ērti elektriski regulējami sēdekļi, kvalitatīva apdare, liels mediju un informācijas displejs, kas nav vienkārši uzkabināts, bet glīti integrēts priekšējā panelī. Atstātas arī vairākas fiziskas pogas (it kā robustas, bet tajā pat laikā stilīgas un pat neskatoties viegli atrodamas), kas saīsina ceļu uz svarīgākajām izvēlnēm, kas parādās displejā, piemēram, klimatkontrole un braukšanas režīma izvēle. Tālāk gan būs jābaksta ar pirkstu ekrānā, kas braucot nav pārāk ērti - īpaši jau gadījumā, kad uz šosejas gribi salona temperatūru pazemināt par pāris grādiem vai izslēgt stūres apslildīšanu. Taču neko darīt - 21. gadsimts, kā zināms, ir ekrānu glaudīšanas gadsimts. Vēl mums te ir pamatīgs un masīvs ātrumu pārslēga kloķis, taču tam piemīt divas nelāgas īpašības. Pirmā: ja esi telefonu turpat blakus esošajā uzlādes nodalījumā iemetis pavirši un ieslīpi, tad tas traucēs pārslēgt ātrumus. Otrā: pārnesumu pārslēgšana ir tik slīdoša, ka aizšaut garām atpakaļgaitai un ielikt "parking" režīmā ir vieglāk par vieglu.

Taču citādi salonā viss ir labi. Instrumentu panelis ir viegli pārskatāms un saprotams, tajā var izsaukt informāciju gan par degvielas patēriņu, gan piedziņas sadalījumu  starp priekšējo un aizmugurējo tiltu konkrētajā brīdī, gan piekabes stāvokli (pikaps var vilkt 3,5 tonnas smagu piekabi), gan daudz ko citu, ko normālam cilvēkam, visticamākais, nekad nevajadzēs. Forši, ka padomāts par tādu sīkumu, kā nodalījums brillēm. Arī otrā sēdekļu rinda nav dekorācija, tajā vietas ir pilnīgi pietiekami.

Nekas mani neapturēs!

Kāpjam iekšā un dodamies ceļā! Uzsākot braukt, sajūta ir kā pie kravas auto stūres, jo  gaitu automašīna uzņem smagnēji - svars un visai nosacītā aerodinamika liek sevi manīt. Taču tas ir tikai pirmā mirkļa iespaids, jo, reiz sācis ripot, pikaps to dara mērķtiecīgi un strauji. Kad esi ticis uz šosejas, tad jau auto iet kā zvērs un par paātrinājumu apdzīšanas brīžos nav jāuztraucas. Trīs litru dīzelis tomēr ir vērtība pati par sevi, kaut gan ilgi mašīnas ar tādu motoru diez vai vēl tiks tirgotas - "zaļais kurss" tās vienkārši nožņaugs.

\

Mums paveicās, jo testiem atvēlētajās brīvdienās vēl sniega bija papilnam - tas nokusa tikai pāris dienas vēlāk. Tādēļ pa šoseju ripināties drīz vien apnika un nogriezāmies uz kāda sniegota lauku ceļa. Lūk, te "Amarok" nonāca savā īstajā stihijā! Pārslēdzamies no aizmugures piedziņas režīma uz pilnpiedziņu - un aiziet! Sniegi šķīst un put, bet auto uz ceļa turas apbrīnojami stabili. Griežamies pamatīgi piesnigušā meža ceļā, bet arī tur nav nekādu problēmu. Atrodot stigu, kas, šķiet, nebija tīrīta kādu mēnesi, ielēdzām īpašo dziļa sniega un smilšu režīmu, ievilkām elpu un ienirām kupenā. Un atkal nekādu problēmu, auto iet kā tanks, stumjot pa priekšu sniega kaudzi. Izbraukt stigu līdz galam bija bail tikai tādēļ, ka nevar zināt, vai zem sniega nav kāds baļķis vai celms, taču par mašīnas spējām izlauzties cauri kupenām nevienā brīdī neradās šaubas. To, cik kupenas patiesībā ir dziļas, sapratu vien tad, kad izkāpu ārā, lai nobildētu mašīnu - un momentā iestigu sniegā līdz ceļgaliem. Taisnību sakot, grūti pat nosaukt vēl kādu auto, ar kuru man pietiktu dūšas sperties tādās kupenās - ja nu vienīgi ar "Toyota Hilux" vai "Land Cruiser", vai varbūt "Land Rover Defender".

Droši vien līdzīgā kārtā "Amarok" tiktu galā arī ar smiltīm un pat nelielu upi vai plančku (auto spēj šķērsot 80 centimetrus dziļus ūdens šķēršļus), taču to mums praksē nesanāca izmēģināt. Pietika jau ar sniegu, lai saprastu - šī ir īstā mašīna tiem, kuri dauzās pa mežiem, laukiem un purvājiem. Un mēs pat neizmēģinājām pazeminātos pārnesumus un pārējos specefektus, kas domāti šķēršļu joslu pārvarēšanai.

Dārgs prieks

Taču ar noteikumu, ka viņiem ir 60 000 eiro, lai nopirktu "Amarok". Jā, tik maksā "Aventura" modifikācija. Tā ir dārgākā, taču arī pārējās par lētām nenosauksi, jo zem 51 000 eiro te vispār nekā nav. Tādēļ mežinieki un elektriķi diez vai būs "Amarok" galvenā mērķauditorija - šo profesiju pārstāvji (atskaitot varbūt lielos mežu īpašniekus) drīzāk jau paliks pie ierastā "Toyota Hilux" pikapa, kam cenu lapa beidzas tur, kur "Amarok" tikai sākas.

Tad kam varētu būt domāts "Volkswagen" pikaps? Turīgiem mežu īpašniekiem, ne mazāk turīgiem lielajiem zemniekiem un vienkārši gana turīgiem ļaudīm, kuru vaļasprieki vai dzīvesvieta saistīta ar biežu uzturēšanos lauku un mežu teritorijās. Piemēram, medniekiem vai nomaļu lauku māju īpašniekiem, kuru ienākumi atļauj "Amarok" līmeņa auto. Un tos, kam atļauj, varam tikai apskaust, jo "Amarok" ir labs papildinājums ikvienai garāžai.

FAKTI

Volkswagen Amarok

Dzinējs: 3 litru V6 dīzelis

Jauda: 177 kW/240 zs

Griezes moments: 600 Nm

Cena: no 51 800 EUR