Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents izsaka prognozi gaidāmajai tūrisma sezonai

Vai līdz ar stāšanos asociācijas vadītāja amatā esat iecerējis arī kādas izmaiņas tās darbībā, un kādi būs jūsu galvenie mērķi?

Iepriekšējā asociācijas valdes darbības termiņā lielākoties uzmanība bija pievērsta pandēmijai un darbs pamatā bija, lai kopā ar valdību un citām iesaistītajām institūcijām uzlabotu regulējumu, tādēļ bija mazāk uz āru vērstu aktivitāšu.

Skatoties uz priekšu, ir divi galvenie uzdevumi. Ja skatāmies uz izmitināšanas pakalpojumiem, tad ir jāsakārto īstermiņa tūrisma mītņu regulējums, lai ar īstermiņa izmitināšanu varētu nodarboties tikai sertificētas naktsmītnes. Piemēram, ja mēs atceramies ugunsgrēku hostelī Merķeļa ielā, tad tas bija nesertificēts izmitinātājs un šajā vietā netika ievērotas drošības prasības. Tas nelabvēlīgi ietekmē arī tirgu un cenas, kādas piedāvā izmitinātāji.

Savukārt ēdināšanā mēs turpināsim darbu pie tā, lai panāktu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinātās likmes piemērošanu sabiedriskajai ēdināšanai. Jāatgādina, ka pandēmijas laikā lielākā daļa Eiropas valstu samazināja PVN likmi sabiedriskajai ēdināšanai, bet Latvija nezināmu iemeslu dēļ šo ceļu negāja. Piemēram, Lietuva arī ir lēmusi samazinātās PVN likmes piemērošanu pagarināt līdz šī gada beigām. Tas nozīmē, ka mūsu ēdinātāji automātiski joprojām ir nekonkurētspējīgāki. Turklāt pandēmijas laikā ēdināšanas uzņēmumiem uzkrājās aptuveni 45 miljonu eiro nodokļu parāds un atliktie nodokļu maksājumi. Samazināta PVN likme palīdzētu ēdināšanas sfēru sakārtot, uzņēmumiem kļūt konkurētspējīgākiem, daudziem arī iziet ārā no ēnu ekonomikas. Tas ir jāatzīst, ka daudzi ir šajā ēnu ekonomikā - spiestā vai nespiestā kārtā, tas jau ir uz katra paša sirdsapziņas. Tādēļ pie tā ir jāstrādā.

Ja pievēršamies nesertificētajiem izmitināšanas pakalpojumu sniedzējiem, vai jums ir arī aplēses, cik daudz to pašlaik ir Latvijā? Un kāda veida izmitinātāji tie ir?

Tie ir gan hosteļi, gan dzīvokļi, kas tiek piedāvāti tūristiem. Laukos ir arī nesertificēti viesu nami, kas neievēro nosacījumus un nemaksā nodokļus. Par to mums daudz sūdzas arī reģionu pārstāvji, ka, piemēram, ir ļoti grūti uzturēt muižu, maksājot visus nodokļus un ievērojot visas drošības prasības, ja turpat blakus ir kaimiņš Jānis, kurš neizsniedz čekus un var piedāvāt pavisam citu izmitināšanas cenu.

Precīzu aplēšu nav, bet es pieļauju, ka tie ir 20-30% no izmitināšanas tirgus.

Tas ir daudz.

Jā, tas ir daudz. Tādēļ īstermiņa izmitināšanas pakalpojumu tirgus sakārtošana būtu viena no iespējām.

Vienlaikus runas par to, ka ir jāsertificē, piemēram, arī dzīvokļi, kas tiek izīrēti tūristiem, ir dzirdamas jau ne vienu gadu vien. Kāda reakcija līdz šim ir bijusi no valsts puses?

Tad, kad 2021.gadā bija šis traģiskais ugunsgrēks Merķeļa ielā, kurā gāja bojā cilvēki, visi tā kā sasparojās kaut ko darīt, bet tad tas viss pieklusa.

Pagājušā gada rudenī Ekonomikas ministrija sagatavoja informatīvo ziņojumu, kurā bija apkopta informācija par praksi citās Eiropas valstīs. Tur bija redzams, ka arī Lietuvā, lai veiktu īstermiņa izmitināšanu, ir jāiziet sertifikācija, bet Latvijā un Igaunijā tas viss notiek brīvāk. Es ceru, ka darbs pie šī jautājuma tomēr turpināsies un mēs arī no asociācijas puses runāsim ar Ekonomikas ministriju, ka šī joma ir jāsakārto. Informatīvajā ziņojumā bija minēts, ka Ekonomikas ministrijai šis jautājums ir jāsakārto līdz 2024.gada beigām, bet es domāju, ka tas ir pārāk ilgi. To var atrisināt arī daudz ātrāk.

Līdz šim ir bijis jautājums arī par to, ka nevar gluži vienādi attiekties pret tiem, kuri apartamentus mērķtiecīgi veido izīrēšanai tūristiem un tas ir bizness, un tiem, kuri to dara īslaicīgi - piemēram, izīrē dzīvokli vasarā, kad paši ir pārcēlušies uz vasarnīcu, un tie ir tikai papildu ienākumi. Jūs tam piekrītat?

Nē. Mēs labi zinām, ka tieši vasara ir tūrisma sezona, un, ja tirgū parādās šādi dzīvokļi, tas veido papildu konkurenci. Arī viņiem ir jāievēro visas tās pašas prasības, kuras ievēro klasiskie izmitinātāji.

Pēc ugunsgrēka Merķeļa ielā visi zina, ka šādiem nesertificētiem izmitinātājiem var būt problēmas ar ugunsdrošības prasību ievērošanu. Ir vēl kaut kas, kur jūs redzat problēmas?

Tās ir arī higiēnas prasības, kuras pēc pandēmijas ir kļuvušas daudz stingrākas. Bet pats galvenais ir nodokļu nomaksa, jo tieši tas ir galvenais, uz ko "ieekonomē" šādi nesertificēti izmitinātāji, lai varētu piedāvāt zemākas cenas.

Ja pievēršamies otram jūsu minētajam asociācijas uzdevumam - samazinātajam PVN sabiedriskajai ēdināšanai, tad ir redzams, ka līdz šim valdība visas iniciatīvas par samazinātās PVN likmes piemērošanu dažādām precēm un pakalpojumiem konsekventi noraida. Ar kādiem argumentiem iesiet pie valdības?

Ir jāatgādina, ka, sākoties Covid-19 pandēmijai, nozares īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) bija 2%. 2021.gadā, kad spēkā bija dažādie ierobežojumi, tas samazinājās līdz 1% no IKP. Rupji rēķinot, tas ir 400-500 miljonu eiro zaudējums. Tāpat nozare zaudēja 5000-6000 darbinieku. Turklāt ēdināšanas nozares īpatnība ir tā, ka tajā daudz strādā jauni cilvēki, un ekonomikas krīžu gadījumā viņiem nav nekādu problēmu visu iedzīvi salikt čemodānā un pārvākties uz ārzemēm. Tādēļ šo nozari ir svarīgi saglabāt, jo mums tomēr ir būtiski, lai jaunieši paliek te, nevis aizbrauc. Savukārt tās runas, kas kādreiz izskanēja, ka viesmīļiem ir jāpārkvalificējas par IT speciālistiem… Mēs visi saprotam, ka tas nemaz nav tik viegli.

Tāpat tagad daudz runā par investīcijām, par ekonomikas transformāciju. Diezin vai kāds investors būs ieinteresēts šeit atvērt biroju, ja tā darbiniekiem nebūs kur aiziet kvalitatīvi paēst. Tādēļ ir jāsaprot, ka viesmīlības nozare vienmēr iet roku rokā ar ekonomikas attīstību un iespēju piesaistīt investīcijas.

Savukārt pašlaik ir jāņem vērā, ka karš Ukrainā sev līdzi atnesa energoresursu krīzi, pārtikas cenu krīzi, un diemžēl visas šīs papildu izmaksas nav iespējams iecenot mūsu pakalpojumos, un daļēji tās ēdinātājiem ir jāsedz uz sava rēķina.

Turklāt es atgādināšu, ka mūsu kaimiņvalsts Lietuva PVN likmi sabiedriskajai ēdināšanai ir samazinājusi līdz 9%, un man nav skaidra loģika, kādēļ mēs ar to velkam garumā, kādēļ neņemam vērā citu valstu pieredzi.

Ja valdība tomēr pasaka nē, tad ko tas nozīmē nozarei?

Pēdējā laikā ir redzams, ka ir jau daudz tādu uzņēmumu, kas ir pārtraukuši savu darbību. Piemēram, tā pati Lietuvas uzņēmējiem piederošā "CanCan Pizza" Latvijā ir pārtraukusi darbību, bet Lietuvā turpina strādāt. Tāpat Liepājā ir restorāni, kas ir slēguši durvis.

Es jau arī minēju, ka pandēmijas laikā ēdināšanas uzņēmumiem uzkrājās aptuveni 45 miljonu eiro nodokļu parāds un atliktie nodokļu maksājumi. Ja nav nekādas pretimnākšanas no valsts puses, tad uzņēmumi, visdrīzāk, kļūs maksātnespējīgi un šo naudu budžets vienkārši zaudēs.

LVRA izpilddirektore decembrī izteicās, ka trešdaļai Latvijas restorānu šī varētu būt pēdējā ziema. Aplēšu par situāciju tagad vēl nav?

Aplēšu nav, bet pēc sajūtām tuvu trešdaļai tiešām varētu būt pārtraukusi darbību. It īpaši reģionos.

Kā jau minēju, ēdināšanas uzņēmumiem pret Valsts ieņēmumu dienestu ir uzkrātas saistības 45 miljonu eiro apjomā, un katrs velk galus kopā, kā māk. Daudziem ir cerība uz sapratni no valdības puses samazinātā PVN sakarā.

Tomēr šā gada budžets ir pieņemts, un ir skaidrs, ka šogad nekāda samazinātā PVN nebūs.

To mēs ļoti labi apzināmies. Tomēr valdība ir sākusi darbu pie nodokļu likumu paketes nākamo četru gadu periodam, un arī no mūsu puses notiek aktīvs darbs. Es domāju, ka liela daļa uzņēmēju pieņems lēmumu, ko tālāk darīt pēc tam, kad būs skaidrība par tālāko.

2020.gadā tieši samazinātā PVN sakarā notika sarunas par ģenerālvienošanās slēgšanu viesmīlības nozarē, lai darba devēju organizācijas un arodbiedrības vienotos par minimālajām atalgojuma likmēm, darba stundu nosacījumiem u.c. Nosacīti to varētu saukt par maiņas darījumu - samazinātā PVN likme pret industrijas kāpšanu ārā no ēnu ekonomikas. Kas tagad notiek ar ģenerālvienošanos?

Pie šī jautājuma mēs strādājam paralēli. Ģenerālvienošanās ir parakstīta, taču tā nav kļuvusi saistoša nozarei, jo to nav atbalstījuši vismaz 50% nozares uzņēmēju.

Tāpat, redzot Finanšu ministrijas retoriku, mani māc šaubas par to, vai apmaiņā pret vienošanos tiktu samazināta PVN likme, pat ja mums izdotos savākt trūkstošo skaitu.

Cik uzņēmēji ģenerālvienošanos pašlaik ir parakstījuši?

Parakstījuši ir uzņēmēji, kuri pārstāv aptuveni 38% nozares. Taču tādēļ, ka nozare ir ļoti sadrumstalota, katru nākamo procentu ir ļoti grūti savākt.

Visdrīzāk, tādēļ, ka samazinātā PVN likme netiek solīta, nav arī lielas motivācijas parakstīt?

Tieši tā.

Kādas ir prognozes par gaidāmo tūrisma sezonu, un kā to var ietekmēt joprojām notiekošais karš Ukrainā?

Te man diemžēl ir jāsaka, ka, ja mēs salīdzinām 2022.gadā apkalpoto tūristu skaitu ar 2019.gadu, tad Latvija atrodas stabilā pēdējā vietā visā Eiropas Savienībā. Jāatzīst, ka viens no galvenajiem faktoriem ir tieši karš. Mēs redzējām, ka 2022.gada sezonas sākumā ļoti daudzas spāņu, vācu tūristu grupas atcēla rezervācijas, jo cilvēkiem bija bailes, ka mēs esam tuvu karam, tuvu Krievijai, ka šeit arī varētu sākties kādi nemieri vai karadarbība. Tagad ir redzams, ka cilvēki tomēr vairāk saprot, ka mēs atrodamies salīdzinoši drošā vietā.

Es pieļauju, ka 2023.gada tūrisma sezona būs līdzīga 2022.gada otrajai pusei un viesnīcu aizpildījums būs samērā augsts - sezonas laikā ap 90%, nesezonas laikā 60-70%.

Tomēr arī viesnīcu nozarē galvenā problēma ir energocenu kāpums un ēku uzturēšana. Tādēļ daudz būs atkarīgs no energocenām.

Vēsturiski Latvijā daudz tūristu vienmēr ir bijis arī no Krievijas. Ja jūs sakāt, ka sezonas laikā viesnīcu piepildījums varētu būt 90%, tad kas ir tūristi, kas šo Krievijas ceļotāju daļu aizpilda?

Daudz aktīvāki ir kļuvuši Baltijas valstu tūristi. Tāpat ir daudz Somijas tūristu. Ir vācu, spāņu, poļu tūristi.

Diemžēl ir jāsaka, ka Covid-19 laikā mēs zaudējām prāmja līniju Rīga-Stokholma, un tas ir akmens gan Rīgas domes, gan Satiksmes ministrijas, gan Ekonomikas ministrijas lauciņā, jo sarunās ar nevienu no šīm institūcijām nav radies iespaids, ka kāds strādātu pie šīs prāmja līnijas atgriešanas. Rezultātā mēs redzam, ka 2022.gadā Zviedrijas tūristi Rīgā un Latvijā veidoja vien 30% no tā, kas bija 2019.gadā.

Iepriekš ir izskanējis, ka jāveicina arī attiecības ar Ķīnu un jāmēģina piesaistīt Ķīnas ceļotāji.

Tūrisma attiecības ir jāveicina ar jebkuru pasaules valsti. Vai Ķīna būs šī panaceja? Es neesmu drošs. Pašlaik no Ķīnas ir visai sarežģīti atlidot, jo ir jālido apkārt visai Krievijai un Ukrainai. Tādēļ es nedomāju, ka 2023.gadā mēs varam gaidīt kādu pienesumu no Ķīnas tūristiem.

Jūs redzat potenciālus jaunus tirgus, ar kuriem Latvijai vajadzētu strādāt arī valstiskā līmenī?

Mums ir jākoncentrējas uz Skandināvijas valstīm, ir jārunā ar "Tallink", ar citiem prāmju operatoriem un jānodrošina savienojuma līnijas. Es pat teiktu, ka mums svarīgāka par līniju Rīga-Stokholma būtu līnija Rīga-Helsinki. Šī līnija eksperimentālā kārtā kādu laiku darbojās, ar to ieradās ļoti daudz somu tūristu, viņiem šeit patika. Viņi arī sarunās atklāti teica, ka viņiem kaut kur pat ir apnikusi Tallina un gribas kaut ko jaunu. Mēs viņiem esam attāluma ziņā labi pieejami, pakalpojumu kvalitāte ir augsta, cenas viņiem šķiet zemas. Tādēļ es domāju, ka ir jāstrādā pie šī.

Šī vasara arī cerīgi izskatās pasākumu ziņā - maijā Rīgā notiks Pasaules hokeja čempionāts, vasarā būs Dziesmu un deju svētki, kuri vienmēr lielu interesi raisa latviešu diasporai ārzemēs, rudenī Rīgā būs pirmais Pasaules skriešanas čempionāts. Tūrisma nozare tādēļ cer uz lielāku pienesumu?

Jebkurš pasākums, jebkura aktivitāte dod pienesumu. Tādēļ es uz šiem pasākumiem skatos ļoti cerīgi. Cerams, ka maijā atbrauks hokeja līdzjutēji un būs pilnas tribīnes, no kā iegūs gan viesnīcas, gan restorāni, gan citi pakalpojumu sniedzēji. Kas attiecas uz Dziesmu svētkiem, tad par to gan es prognozes neizteikšu, jo, kā mēs zinām, tad biļešu iegāde vienmēr ir ļoti problemātiska un ne visi vietējie tiek pie biļetēm.

Iepriekšējais asociācijas vadītājs Jānis Naglis ir paudis, ka tic, ka šogad nozarē izdosies sasniegt un pārsniegt 2019.gada rādītājus. Es saprotu, ka jūs tik optimistisks neesat?

Tas ir atkarīgs, uz kādiem rādītājiem mēs skatāmies. Ja mēs skatāmies uz apgrozījumu, tad mēs to varam pārsniegt, jo 2022.gadā kopējais viesmīlības nozares apgrozījums jau ir virs viena miljarda eiro. Taču problēma ir tajā, ka tas ir, pateicoties inflācijai, jo apkalpoto viesu skaits ir mazāks. Ja mēs skatāmies uz reālajiem skaitļiem, kurus nav uzpūtusi inflācija, tad mēs 2022.gadā esam 2016., 2017.gada līmenī.

Tādēļ es pieļauju, ka arī 2023.gadā apgrozījums būs augstāks, taču es šaubos, vai izmitināšanas vietu noslogojums Latvijas ietvaros būs labāks nekā 2019.gadā.

Jūs jau pieminējāt energoizmaksas. Kā viesnīcām ir izdevies pārvarēt periodu, kad enerģijas cenas bija ļoti augstas, kas turklāt sakrita ar nesezonu?

Lielās viesnīcas, ja tās nav pieslēgtas pie centralizētās siltumapgādes, galvenokārt apkurē izmanto dabasgāzi, un tās cenas, kā mēs visi zinām, uzkāpa ļoti augstu. Godīgi sakot, man pašam joprojām ir brīnums, kā mēs pārdzīvojām šo augsto cenu periodu. Protams, ka tika ekonomēts visur, kur iespējams, tika samazināta komforta temperatūra. Es tikko teicu, ka 2022.gads no apgrozījuma viedokļa bija labs, bet šeit uzreiz ir arī jāpiebilst, ka neproporcionāli pieauga izmaksas par gāzi, par elektrību, tādēļ lielākā daļa uzņēmumu strādāja ar zaudējumiem.

Kā tas varētu ietekmēt cenas viesnīcās? Vai viesnīcnieki nemēģinās atgūt zaudējumus?

Ja mēs skatāmies uz Rīgu, tad ir ļoti izteikta konkurence. Es smejos, ka Vecrīgā jau gandrīz katra otrā māja ir viesnīca. Turklāt arī vēsturiski mums viesnīcās cenas ir bijušas zemas, es pat teiktu - kritiski zemas. Ja numuriņu četru zvaigžņu viesnīcā Rīgas centrā var rezervēt par 50 eiro vai mazāk, tās nav īsti adekvātas cenas par šādu pakalpojumu. Ir jāatzīmē, ka pēc būtības izmitināšana ir eksporta pakalpojums, jo ārvalstnieki atstāj naudu Latvijā un tas ir būtisks pienesums gan uzņēmējiem, gan valsts budžetam. Tādēļ es aicinātu savus kolēģus savstarpēji nekonkurēt ar cenu samazināšanu, bet gan ar pakalpojumu kvalitāti.

Tūrisma nozarē liels izaicinājums vienmēr ir darbaspēks, jo nodarbinātība ir diezgan sezonāla, un gan tūrisma mītnēm, gan ēdinātājiem, kas orientējas uz vasaras pasākumiem, vienmēr nākas kārtīgi pastrādāt, lai pirms aktīvās sezonas nokomplektētu štatus. Kāda situācija ir pašlaik?

Protams, ka tā vienmēr ir problēma. Turklāt, kā jau es minēju, Covid-19 laikā nozare zaudēja 5000-6000 darbinieku. Ja mēs paskatāmies uz statistikas datiem, tad citās nozarēs darbinieku skaits būtiski nav audzis, tādēļ, visdrīzāk, viņi ir emigrējuši. Zināms atspaids pēc kara sākuma Ukrainā bija bēgļi, jo daļa uzsāka darba attiecības un arī mūsu viesnīcā bēgļus nodrošinājām ar darba vietām. Es pat gribu teikt, ka 2022.gada vasaras sezonu liela daļa uzņēmēju izvilka, tieši "pateicoties" bēgļu plūsmai. Taču tagad ir redzams, ka liela daļa ir atgriezusies Ukrainā. Tāpat ir liels spiediens uz atalgojuma celšanu, un tas savukārt līdzi nes pakalpojuma cenu kāpumu. Tas viss kopā veido sarežģītu situāciju.

Tomēr jums ir pārliecība, ka maijā jums būs cilvēki, kas stāv recepcijā, tīra numuriņus?

Katrs uzņēmējs pats pieņem lēmumu, cik laicīgi sākt meklēt darbiniekus. Par mūsu viesnīcu es neuztraucos, bet tad, kad sāks darboties restorānu vasaras terases, "atvērsies" Jūrmala, protams, ka notiks zināma darbinieku "staigāšana" un vērtēšana, kurš uzņēmums piedāvā labāku atalgojumu, apstākļus. Ir skaidrs tas, ka ar pilnu jaudu nozare strādāt nevarēs.

Kā pašlaik var raksturot tūrisma attīstību reģionos? Bija redzams, ka pandēmijas laikā uzplaukumu piedzīvoja tieši daudzas reģionu viesu mājas un viesnīcas.

Pandēmijas laikā tiešām vairāk cieta pilsētu izmitinātāji, bet vairāk ieguva reģionālie, it īpaši vasaras laikā.

Es domāju, ka iekšējais tūrisms vasaras laikā turpināsies un reģionu uzņēmējiem nebūs lielu problēmu piesaistīt viesus.

Pandēmijas laikā ļoti uzplauka ātrās ēdināšanas nozare un ēdienu gatavošana līdzņemšanai. Tādēļ tika izteiktas prognozes, ka tradicionālo restorānu skaits samazināsies. Vai varat komentēt, kāda situācija ir pašlaik?

Protams, ka, attīstoties piegādēm, restorāni daļēji ir cietuši. No vienas puses tiešām ir uzplaukušas daudzas ātrās ēdināšanas iestādes, bet mēs redzam, ka tur nereti ir problēmas ar to pašu nodokļu maksāšanu. Tas ir redzams un par to tiek ziņots arī Valsts ieņēmumu dienestam.

Savukārt, ja runājam par restorāniem, tad ir redzams, ka ir kritusies cilvēku maksātspēja saistībā ar enerģijas un citu cenu kāpumu. Iepriekš tomēr bija raksturīgi, ka cilvēki restorānus apmeklēja arī darbdienās un šī plūsma bija vienmērīgāka. Tagad cilvēkiem došanās uz restorānu bieži vien ir īpašs notikums, tādēļ viņi izvēlas to darīt piektdienu vakaros, sestdienās. Tādēļ dažkārt rodas šis maldīgais priekšstats, ka brīvdienās restorāni ir pilni, galdiņu dabūt nevar un tātad šajā nozarē viss ir kārtībā. Diemžēl aizmirstas, ka restorāns un tā personāls ir jāuztur arī laikā no svētdienas līdz ceturtdienai.

Drīz sāksies "Michelin" izvērtēšana. Vai tas varētu celt Latvijas restorānu prestižu?

Pavisam noteikti. Ja mēs iekļūstam šajā starptautiski atzītajā restorānu ceļvedī, tas noteikti būs pienesums visai Latvijas tautsaimniecībai. Iespējams, tieši tādēļ arī kāds investors var uzzināt, ka uz pasaules kartes atrodas arī tāda Latvija. Es ceru, ka vairāki restorāni saņems arī "Michelin" zvaigzni, taču ir jāatceras, ka šajā ceļvedī ir arī tāda sadaļa kā "Iesaka "Michelin"". Es ceru, ka šajā sadaļā vajadzētu tikt iekšā vismaz 10 Latvijas restorāniem.