ASV vides zinātniece: darbavietu saglabāšana nav aizbildinājums novecojušu nozaru uzturēšanai

Jūs piedalījāties Latvijas Bankas simtgades konferencē un bijāt dalībniece diskusijā "Oglekļa ēnā". Kādēļ par vides un klimata jautājumiem svarīgi ir runāt finanšu sektoram, kādu ietekmi uz to atstāj vides un klimata izaicinājumi?

Mēs, zinātnieki, esam sākuši izvērtēt, kādu iespaidu uz sabiedrību visplašākajā nozīmē atstāj tie draudi, kurus rada klimata pārmaiņas. Mēs redzējām īpaši negatīvas sekas pagājušajā vasarā, kad bija postoši plūdi Pakistānā, dažādas dabas katastrofas arī Eiropā. Tas viss atstāj ietekmi arī uz finanšu sektoru, īpaši domājot par makroekonomisko stabilitāti. Beidzot mums ir jāsāk lūkoties uz vidi un dabu kā labklājības pamatu un ekonomiskās izaugsmes dzinējspēku. Vide ir pamatelements mūsu labklājībai.

Gan sabiedrībā, gan zinātnieku aprindās ir divi savstarpēji izslēdzoši viedokļi par klimata pārmaiņām. Pirmais, klimats attīstās cikliski, un tā izmaiņas ir notikušas visā cilvēces pastāvēšanas laikā, tādēļ nav pārāk jāsatraucas arī par pašreizējām pārmaiņām. Otrais viedoklis - pašreizējās pārmaiņas nevar uzskatīt par kārtējo ciklu, jo tās ir nevis dabiskas, bet cilvēka radītas, tādēļ tās nevar atstāt pašplūsmā. Jūs pārstāvat otro viedokli. Kā jūs savu pozīciju argumentētu?

Es to salīdzinātu ar medicīnu. Vairums no mums nesaprot, kā tieši ir uzbūvēts un darbojas mūsu ķermenis. Lai to izprastu, mēs vēršamies pie zinātniekiem, kas palīdz saprast, kā uzturēt cilvēka ķermeni labā fiziskajā formā un veselīgu. Tieši tas pats ir ar klimatu un tā veselību. Klimats kā sistēma ir ļoti kompleksa parādība. Lielākā daļa zinātnieku tomēr ir vienisprātis, ka pašreizējās klimata pārmaiņas ir cilvēka radītas un īpaši tās ietekmējusi plaša fosilo kurināmo resursu izmantošana. Globālo sasilšanu ir radījušas siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas ir cilvēka darbības rezultāts. Tāpat ir konsenss, ka klimata pārmaiņām ir dramatiski negatīva ietekme gan uz vidi, gan cilvēku, gan plašākā nozīmē sabiedrību. Es uzticos zinātniekiem un ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomei, kas norāda, ka mēs nevaram vienkārši noraudzīties, kā izmainās klimats, un neko nedarīt. Ja mēs pieļausim vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos par vienu grādu, riski mūsu planētai būs ļoti lieli.

Krievijas iebrukums Ukrainā ir radījis energoresursu krīzi Rietumvalstīs. Kādas tam būs īstermiņa un ilgtermiņa sekas uz klimata pārmaiņu politiku? Piemēram, jau ir izskanējis pieļāvums, ka īstermiņā energoresursu deficīta apstākļos kā kurināmais resurss varētu būt saglabājamas ogles.

Manuprāt, pieejai ir jābūt šādai - risināt pašreizējo energoresursu krīzi, bet vienlaikus nepalielināt fosilo resursu izmantošanu. Mums šo situāciju vajadzētu izmantot, lai atteiktos vispirms no Krievijas dabasgāzes un tālāk jau vispār no fosilā kurināmā, vienalga, no kuras valsts tas nāk. Ja mēs šo krīzi mēģināsim risināt, palielinot fosilā kurināmā izmantošanu, tā būs ļoti augsta cena, kuru mēs maksāsim. Mums energoresursu krīze ir jārisina vienlaikus ar klimata krīzi, līdz ar to risinājumam ir jābūt kompleksam.

Tomēr, runājot pavisam konkrēti, lai risinātu, piemēram, Polijas un Vācijas rūpniecības problēmas, vai būtu pieļaujams īstermiņā saglabāt ogļu izmantošanu?

Faktiski te mēs nonākam pie politiskiem kompromisiem, un tā jau vairs nav zinātnieku kompetence. Tas vairāk ir jautājums sabiedrībai par to, kādām grūtībām mēs esam spējīgi piekrist, lai nosargātu un saglabātu mūsu planētu nākamajām paaudzēm. Mans personīgais viedoklis ir, ka mums jāaizsargā sabiedrības jūtīgākās grupas un tas īstermiņā, lai pārdzīvotu pašreizējo krīzi, var prasīt saglabāt fosilo resursu izmantošanu. Vienlaikus mums jau pašlaik ir jāinvestē ilgtspējīgu atjaunojamu resursu attīstīšanā. Īstermiņā sociālās stabilitātes vārdā mēs varam upurēt atsevišķus klimata drošības jautājumus, bet tas nedrīkst aizēnot ilgtermiņa mērķu sasniegšanu un nepieciešamību īstenot klimata pārmaiņu politiku.

Latvija ir atteikusies no Krievijas dabasgāzes izmantošanas, lielu uzsvaru liekot uz sašķidrinātās gāzes termināļu (LNG) izmantošanu. Tiek apsvērta arī LNG termināļa būvniecība mūsu valstī. Tajā pašā laikā klimata zinātnieki norāda, ka arī sašķidrināta gāze ir tāds pats videi nedraudzīgs fosilais resurss kā dabasgāze. Kāds ir jūsu viedoklis par attīstīto valstu virzīšanos no Krievijas dabasgāzes uz LNG termināļiem, kas īpaši attīstīti ASV?

Es kā amerikāniete uzskatu, ka ASV ir jādara daudz vairāk, lai risinātu klimata jautājumus. Es cerīgi raugos uz šogad pieņemto inflācijas samazināšanas līgumu, kas paredz līdz 2030.gadam par 40% samazināt oglekļa emisijas. ASV ir vēsturiska atbildība par klimata pārmaiņām, un mums ir jādara daudz vairāk, lai īstenotu klimata pārmaiņu politiku. Protams, ka arī sašķidrinātā gāze ir fosilais kurināmais un no tās būtu jāatsakās par labu atjaunojamiem resursiem.

Bijušais ASV prezidents Donalds Tramps iestājās par ogļrūpniecības saglabāšanu, to pamatojot ar nepieciešamību saglabāt darbavietas. Kāds ir jūsu redzējums, kā savietot atteikšanos no oglēm ar industrijā strādājošo sociālo aizsardzību, tos nenolemjot ilgtermiņa bezdarbam?

Darbavietu saglabāšanai nevajadzētu kļūt par aizbildinājumu neefektīvu un novecojušu nozaru saglabāšanai. Pārejā no fosilajiem uz atjaunojamiem resursiem es saskatu milzīgas iespējas jaunu darbavietu radīšanai. Valdībām ir jāparūpējas, lai ogļrūpniecībā, kas ir veselībai viena no kaitīgākajām nozarēm, strādājošie spētu pāriet uz jaunām, daudz progresīvākām nozarēm un strādāt labākās darbavietās. Jaunās tehnoloģijas ļauj attīstīt ekonomiski ļoti dzīvotspējīgas nozares, kas saistītas tieši ar atjaunojamiem resursiem.

Tajā pašā laikā, piemēram, manis jau pieminētajā Polijā ogļrači, īpaši pirmspensijas vecumā, ir nobažījušies, ka viņu prasmes ir nepietiekamas, lai strādātu tehnoloģiski attīstītās darbavietās.

Valdībām būs jānodrošina iztikas līdzekļi cilvēkiem, kas nespēj pārkvalificēties. Protams, ka pārejas posmā mēs nedrīkstam vienkārši upurēt ogļrūpniecības strādniekus, kas šai nozarei veltījuši visu savu dzīvi. Šiem strādniekiem ir jābūt prioritātei numur viens gan mūžizglītības, gan sociālās aizsardzības programmās.

Kā jūs raugāties uz atomenerģijas attīstību? Piemēram, Vācijā vides aktīvisti ir kategoriski pret to.

Ja attiecībā uz klimata pārmaiņām zinātniekiem ir vienprātība, ka ir jāaptur globālā sasilšana, tad par atomenerģijas attīstību zinātnieku viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Manuprāt, atomenerģija būtu izmantojama kā tilts pārejai uz drošu atjaunojamo enerģiju. Pašlaik droši vien būtu jāļauj vēl kādu laiku darboties jau esošajām atomelektrostacijām. Domājot par jaunu atomelektrostaciju būvniecību, būtu jāatceras par visiem ar to saistītajiem riskiem. Es domāju, ka ar laiku no atomenerģijas būtu jāatsakās par labu atjaunojamajai enerģijai. Pašlaik fosilā un atomenerģija tiek subsidētas. Ja no subsīdijām atteiktos, būtu iespējama straujāka virzība uz atjaunojamajiem resursiem. Tomēr tīri politisku iemeslu dēļ es domāju, ka atomenerģija ar mums būs vēl ilgu laiku.

Cik pamatoti ir dažādu valstu populistisko politiķu viedokļi, ka zaļais kurss novedīs pie ekonomiskās lejupslīdes un neizbēgama bezdarba pieauguma?

Es domāju, ka tā nav taisnība. Zaļais kurss paver ļoti lielas iespējas radīt jaunas, labi apmaksātas darbavietas zaļās ekonomikas ietvaros. Zaļā ekonomika ir ļoti iekļaujošs koncepts, kas nodrošina lielāku pieeju jaunām darbavietām.

Taču praksē tas prasīs lielas investīcijas no uzņēmumiem. Piemēram, Vācijas mašīnbūves industrija vai metālapstrāde ir ļoti atkarīga no fosilajiem resursiem. Te būs liela nozīme finanšu sektoram, piemēram, Eiropas investīciju bankai.

Ekonomikas pārstrukturizācija ir neizbēgama, mēs nevaram palikt pagātnē un ignorēt aktuālos klimata izaicinājumus. Es domāju, ka uzņēmumi arī uz nepieciešamajām investīcijām droši var raudzīties kā uz jaunām peļņas iespējām, nevis zaudējumiem. Piekrītu, ka te būs liela loma bankām, piešķirot zaļos aizdevumus un veidojot citus zaļus finanšu instrumentus. Mums ir jāveido "win win" pieeja, lai ieguvēji būtu gan uzņēmumi, gan vide un klimats. Līdz nesenam laikam bankas nepievērsās tā sauktajiem zaļajiem kredītiem, taču tagad šādi, uz ilgtspēju vērsti, aizdevumi ir teju katras bankas portfelī.

Tomēr, neraugoties uz jūsu minētajiem pozitīvajiem ieguvumiem, kurus nodrošinās pāreja uz ilgtspējīgu atjaunojamu enerģiju, kāpēc tik daudzās valstīs galēji labējās partijas tik ļoti iestājas pret to? Faktiski zaļās idejas nereti tiek saistītas ar kreisumu un marksismu sliktā nozīmē.

Pāris pēdējās desmitgadēs ekonomika ir kļuvusi aizvien globalizētāka un labklājība ir koncentrējusies turīgāko iedzīvotāju, kas ir sabiedrības mazākums, rokās. Līdz ar to valdošajiem liberālajiem politiķiem ir ticis pārmests, ka tiek pārāk maz vērības pievērsts tiem cilvēkiem, kas šajā globalizācijas procesā izrādījušies zaudētāji un palikuši iepakaļ. Pieaugusī sabiedrības polarizācija ir galvenais iemesls tam, kādēļ ir pretestība pārejai uz zaļo ekonomiku un neizbēgamo tautsaimniecības pārstrukturizāciju. Līdz ar to jaunajām politikām vispirmām kārtām ir jāpievērš uzmanība tam, lai, pārejot uz tehnoloģiskiem jauninājumiem, kas saistīti ar zaļo ekonomiku, netiktu vēl vairāk padziļināta nevienlīdzība. Valstu valdībām ir jānodrošina, ka pāreja uz zaļo ekonomiku neradīs jaunus zaudētājus. Piemēram, manā dzimtenē ASV lauksaimniecība ir diezgan atpalikusi nozare un ir nepieciešamas lielas investīcijas, lai to modernizētu un tai radītu lielāku pievienoto vērtību. Ir jārada izpratne, ka lauksaimniecība nenozīmē tikai pārtikas produktu, piemēram, kukurūzas, audzēšanu, bet tā ir saistība gan ar ainavas saglabāšanu, gan dzeramā ūdens nodrošinājumu utt. Svarīgi šajā pārejas procesā iesaistīt pašus zemniekus ar viņu ekspertīzi. Piemēram, liela problēma visā pasaulē ir nodrošinājums ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni. Līdz ar to lauksaimniekiem ir jāsaņem maksa ne tikai par pārtikas audzēšanu, bet arī tīra dzeramā ūdens nodrošināšanu. Tāpat lauksaimniekiem ir jāsaņem piemaksas par ekoloģisku saimniekošanu.

Latvijā diezgan izplatīts ir viedoklis, ka zaļā ekonomika radīs papildu finansiālo slogu tieši nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Piemēram, ir vērojama diezgan liela pretestība pret valsts atbalstu elektromobiļu iegādei, jo ar visām subsīdijām to cena ir tāda, ka tos var iegādāties tikai sabiedrības turīgākā daļa.

Es vēlreiz uzsvēršu, ka zaļās ekonomikas uzdevums ir nodrošināt vienlīdzīgas iespējas visiem un taisnīgumu. Ja runā par elektroautomobiļu iegādi, tad mana ģimene tādu iegādājās par 12 000 ASV dolāru, kas bija iespējams bijušā prezidenta Obamas izveidotās subsīdiju programmas ietvaros. Līdz ar to es uzskatu, ka tas ir pieejami vidusmēra amerikāņu ģimenei. Cita lieta, ka amerikāņiem, kas dzīvo valsts vidienē ārpus lielajām pilsētām, tas nebūs izdevīgi, jo nav pietiekami attīstīta elektromobiļiem nepieciešamā uzlādes infrastruktūra.