Ola ir kā akumulators, atgādina profesors

Dati atklāj, ja pērnā gada jūnijā sprostos dēto olu tirgus daļa bija 83,2%, tad šogad tā ir jau 75,3%.

“Viss ir savstarpēji saistīts – ražotāji, ņemot vērā Eiropas Savienības lēmumu, ka 2027. gads būs lauksaimniecības dzīvniekturēšanas “sprostu ēras” beigas, jau ir būtiski investējuši iekārtās. Tas ir ļāvis uzlabot kūtīs vai brīvos apstākļos dēto olu cenu. Vienlaikus arī patērētāji ir paši vairāk sākuši pievērst uzmanību, kādus produktus viņi vēlas lietot uzturā,” skaidro Latvijas Apvienotās putnkopības asociācijas (LAPNA) izpilddirektore Anna Ērliha.

Tam, ka tā ir pozitīva tendence piekrīt arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (iepriekš Latvijas Lauksaimniecības universitāte) Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns profesors Kaspars Kovaļenko. Pēc viņa teiktā, pētījumi rāda, ka parasti augtāka olu kvalitāte un arī drošība ir dējējvistām, kuras tiek turētas slēgtās teritorijās, zem nojumēm un kurām ir iespēja brīvi staigāt. Turklāt šādiem putniem salmonellas ir sastopamas retāk, nekā tiem, kuri ir turēti būru sistēmā.

Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka tas ir viegls darbs. “Putnu mēs varam izaudzēt pilnīgi veselu, no salmonellām brīvu, ar noteikumu, ka tas tiek turēts slēgtās teritorijās, kur tām nevar piekļūt ne savvaļas putni, ne grauzēji, jo tie ir galvenie salmonellas pārnēsātāji,” stāsta profesors.

ES ir īpašs akcents uz pārtikas, tostarp olu drošumu, tāpēc arī dējējvistu, ražotāju un fasētāju uzraudzībai tiek pievērsta īpaša uzmanība.

Jebkuriem lauksaimniecības dzīvnieku vai putnu audzēšanas standartiem ir vismaz divi mērķi – viens ir pašu dzīvnieku labturība, kam ir arī tieša ietekme uz produkta kvalitāti, otrs – patērētāju aizsardzība.

“Putnkopībā viens no būtiskākajiem jautājumiem ir aizsardzība pret salmonellu, jo tas var tieši ietekmēt cilvēku veselību. Jāatzīmē, ka Latvijas līmenī ievērojams salmonellas uzliesmojums nav bijis, jo pie mums gan ļoti labi strādā uzraugošie dienesti, gan arī paši ražotāji ir godprātīgi,” saka Ērliha.

Atsevišķās valstīs dējējvistas vakcinē pret salmonellām. To dara arī Latvijā. “Mums ir dubultā aizsardzības sistēma, viens ir uzraudzība, ļoti strikta, otrs, Latvija ir viena no tām valstīm, kur lielie ražotāji izmanto papildu vakcināciju. Līdz ar to veidojas imunitāte, putni neslimo un nepārnēsā. Tā ola, kas nonāk pārtikas apritē no Latvijas izcelsmes, ir brīva no salmonellas,” apstiprina LAPNA izpilddirektore.

Tikpat svarīga kā aizsardzība pret salmonellu, ir būtiska barības kvalitāte. Ražotāji atbilstoši ES standartiem rūpīgi kontrolē arī šo aspektu, turklāt ES dējējvistu ikdienas barībā ir aizliegts izmantot antibiotikas.

Tur, kur standarti netiek ievēroti, pastāv risks, ka putnu barošanai izmanto arī bojātu barību, tostarp ar pelējumu. Savukārt pelējuma sēnes augot izdala dažādus toksīnus, tie var nonākt putnu gremošanas traktā, kurš tiem ir salīdzinoši īss, diezgan labi uzsūkties un nonākt olās.

 “Ola ir kā akumulators, atsevišķos gadījumos arī toksīnu akumulators. Cilvēki patērē šādas olas, kas ražotas ne tik drošos apstākļos un var ilgtermiņā uzņemt vērā ņemamu toksīnu daudzumu. Iespējams, tie uzreiz neizraisīs veselības problēmas, bet ilgtermiņā viennozīmīgi var ietekmēt veselību,” brīdina profesors.

Latvijas iedzīvotājiem ir svarīga ES standartu ievērošana

Eiropas ražotāji, tostarp Latvijas, iegulda ievērojamus resursus, lai izpildītu ES prasības un varētu likumīgi lietot ES noteiktos olu marķējumus un patērētāji varētu būt pārliecināti par produkta drošumu, izcelsmi, turēšanas apstākļiem u.tml.

Vairāk nekā puse “Forta Research” maijā aptaujāto jeb 55%, norādīja, ka viņiem ir ļoti svarīgi (24%) un svarīgi (31%), lai vistu ražotāji ievērotu Eiropas savienībā noteiktos standartus. Tāpat 31% uzskata, ka visas olas, kuras tirgo veikalos, atbilst ES standartiem.

“Latvijas veikalos ir pieejamas arī trešās valstīs, ārpus Eiropas Savienības, ražotas olas. Pēc pašreizējā regulējuma, tirgotājiem nav īpaši jānodala šie produkti, tāpēc patērētājam pašam jābūt informētam un, ja ir vēlme, tad jāiedziļinās, kādu produktu viņš vai viņa izvēlas,” piebilst Ērliha.

ES olas no trešajām valstīm drīkst ievest uzņēmumi, kuri ir iekļauti atzīto uzņēmumu sarakstā. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisijai (EK) ir jāpārliecinās, ka trešās valsts uzņēmums spēj nodrošināt ES pārtikas drošuma standartiem atbilstošu produkciju.

Turklāt EK ir jāveic tā dēvētais ekvivalences novērtējums jeb jāpārliecinās, ka dējējvistu turēšanas metode attiecīgajā valstī atbilst ES prasībām, un šis novērtējums jāpublicē ES oficiālajā vēstnesī.

“Gadījumos, kad nav zināms, vai EK ir pārliecinājusies par dējējvistu turēšanas metodes atbilstību ES prasībām un Latvijas Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) nav saņemta atbilstoša dokumentācija no trešās valsts, tad šādām olām mēdz būt papildu marķējums “Dējējvistu turēšanas metode – Eiropas Savienības standartiem neatbilstoša”. Šādam marķējumam jābūt arī gadījumos, ja trešo valstu olas tiek izmantotas tirdzniecības veikala privātā zīmola produktam,” skaidro Ērliha.

LAPNA izpilddirektore atgādina, ka olu izcelsmes valsti var noteikt arī pēc marķējuma, kas ir uz olas. Proti, 11 simbolu kombinācija, kur pirmais cipars norāda uz dējējvistu turēšanas metodi (0 – brīvos turēšanas apstākļos bioloģiskajā saimniecībā dētas olas; 1 - brīvas turēšanas apstākļos dētas olas; 2 – kūtī dētas olas; 3 – sprostos dētas olas), pēc tam seko izcelsmes valsts kods, bet pēdējā ciparu virkne ir PVD piešķirtais putnu novietnes identifikācijas numurs.

“Šī marķējuma mērķis ir nodrošināt, ka patērētājam ir pieejama pilnvērtīga informācija par produkta izcelsmi un lai pircēja izvēle būtu informēta,” tā Ērliha.

Jāatceras arī, ka olu izcelsmes valsts var būt svarīga ne tikai tāpēc, lai zinātu, kādi ražošanas un pārtikas drošuma standarti tiek ievēroti, bet arī – lai zinātu, vai olas ir svaigas.

Dažām receptēm, piemēram, kur ir nepieciešams putots olas baltums, it sevišķi ir svarīgi, lai ola būtu svaiga. Tāpēc jāatceras, ja no Latvijas ražotāja līdz veikala plauktam ola var nonākt 48 stundās vai pat ātrāk, tad no citām valstīm šī piegāde ir daudz ilgāka.

“Jā, protams, olas būs joprojām derīgas un ēdamas, taču, ja līdz veikala plauktam tās ceļojušas piecas līdz septiņas dienas, tad tās vairs nevar īsti uzskatīt par ļoti svaigām,” atgādina asociācijas vadītāja.

Viņa arī piebilst, ka, izvēloties ģeogrāfiski tuvāku piegādātāju, mēs mazinām loģistikas “atstāto pēdu” uz apkārtējo vidi.