Patiesība esot pavisam cita: vietējie atklāj neglaimojošu ainu, kāpēc Ķirsonam un viņa "Lido" Berlīnes tirgū neveicas
Mēneša sākumā Latvijas ēdināšanas impērijas “Lido” šefs Gunārs Ķirsons paziņoja, ka varētu slēgt savus divus restorānus Vācijas galvaspilsētā Berlīnē – Šarlotes ielā un tirdzniecības centrā “Aleksa”. Kā iemeslu tam viņš minējis ēnu ekonomikas ietekmi Berlīnē, ar kuru viņš kā godīgs uzņēmējs nespējot tikt galā. Savukārt vietējie latvieši uzskata, ka Ķirsons pats ir negodīgs un nemaz nevēlas iekarot Berlīnes tirgu.
Ķirsona nīkuļojošās “Lido” ēstuves Berlīnē
Mēneša sākumā ēdināšanas impērijas “Lido” šefs Gunārs Ķirsons paziņoja, ka varētu slēgt savus divus restorānus Vācijas galvaspilsētā Berlīnē – Šarlotes ...
Ķirsona paziņojums ir sacēlis viedokļu vētru Berlīnes latviešos, kuri nu viņu apvaino ja ne klajos melos, tad faktu sagrozījumos gan. Pār Berlīnes “Lido” gāžas pārmetumu gūzma: tie stāv pustukši, jo pat nevēlas pielāgoties vietējam tirgum; uzņēmums pret saviem darbiniekiem izturas nicinoši un nemaksā viņiem algas; ēstuvēs nesaprotot ne vāciski, ne latviski – jārunājot krieviski; Berlīnes “Lido” esot nevis biznesa projekts, bet gan naudas atmazgāšanas iestādes.
Algas nemaksā, slimniekus “aizfīrē” prom ar lidmašīnām…
Eļļu ugunī pielēja Berlīnes latviešu luterāņu draudzes mācītājs Tālis Rēdmanis, kurš uzreiz pēc Ķirsona paziņojuma “Facebook” ierakstīja: “LETAs raksts (par Ķirsona paziņojumu – red.) nav garš, bet klaju melu un nepatiesu apvainojumu (Berlīnes uzņēmējiem, darbiniekiem, Vācijas uzņēmējdarbības videi) tik daudz! Diemžēl jau no pirmajām dienām šeit Berlīnē notikuši tiesas procesi pret Ķirsona uzņēmumu, un uzvarējuši ir viņa bijušie darbinieki, bet nevis uzņēmums. Apsūdzības tika celtas tieši par nemaksāšanu! Tad sāka Berlīnē Ķirsona uzņēmumā strādāt pa divām-trim nedēļām darbinieki, kuri tika pievesti no Latvijas,- tie saņēma algu Latvijā un pēc turienes likmes. Dzīvoja šeit Ķirsona noīrētā kopmītnes dzīvoklī un bija pilnīgi sociāli neaizsargāti, bez kādas spēkā esošas apdrošināšanas. Ja gadījās nopietnāka trauma vai slimība, tad tika ņemta palīgā “airBaltic” kompānija un slimnieks nekavējoties pārceļoja uz Rīgu. Man šķiet, šī prakse turpinās vēl šobrīd. Ķirsona lielākā ēdamzāle Berlīnē - Šarlotes ielā tika slēgta jau pagājušā gada oktobrī. Otra Ķirsona zāle - tirdzniecības centrā “Aleksa” kā darbības sākumā, tā vēl arvien ir pustukša sava mazā un neatbilstošā sortimenta dēļ, tā nespēj (un izskatās, ka pat necenšas) izturēt konkurenci ar citiem ēdināšanas uzņēmumiem, kuri strādā šajā pašā tirdzniecības centrā pāris stāvus augstāk. Bet tie, tāpat kā tūkstošiem citu godīgu uzņēmēju, tiek no Latvijas uzņēmēja tā apvainoti!!! Viņš aizies, bet citiem, kuri no Latvijas šeit strādā, būs jātaisnojas, ka mums jau arī šādi, par saviem vārdiem pilnīgi bezatbildīgi, uzņēmēji dažkārt gadās...”
“Tas tikai priekš ķeksīša”
Šis ieraksts izraisīja sociālo tīklu lietotāju diskusiju, kurā tika pausts atbalsts Rēdmaņa viedoklim:
Kristīne Pitkeviča: “Neko nezinu par darbinieku atalgojumiem, bet par sortimentu diemžēl jāpiekrīt (Šarlotes iela man ļoti patika, bet “Alexā” viss stāv pustukšs, sortiments ir ļoti maziņš, liekas, ka tikai prieks ķeksīša)”.
Didzis Dumbris: “Par ārzonām nezinu, bet par citām lietām - Tālim taisnība”.
Daina: “Tieši tā, jo LV darbiniekiem nav iespēju sevi pasargāt, un neviens neaizsargās viņus, lai pēc tam darbu nezaudētu. Laimīgi, ka ir darbs un var kaut cik pabarot savas ģimenes”.
“Lido”: “Noskaņojums darbinieku vidū ir labs”
Portāls Jauns.lv “Lido” kompānijai lūdza komentāru, kā tā vērtē izvērtušos interneta diskusiju. “Lido” Mārketinga un komunikācijas projektu vadītāja Inese Blaune sniedza šādu komentāru: “Vēl pavisam nesen “Lido” vadība ir atgriezusies no Vācijas un varam teikt, ka kopējais noskaņojums darbinieku vidū ir labs. Mēs ikvienā valstī strādājam atbilstoši visām likumdošanas prasībām, nodrošinot sociālās garantijas un atbilstošus darba apstākļus, tāpēc konkrētajā “Facebook” ierakstā pausto viedokli būtu grūti komentēt”.
Pieredzes trūkums vai nekompetence?
Kāda situācija ir patiesībā, Jauns.lv lūdza komentēt vairākus Berlīnes latviešus. Kāda berlīniete, kurai visus šos gadus sanākusi saskare ar vietējām Ķirsona ēstuvēm pauda: “Man jau kopš Ķirsona darbības Berlīnē paša sākuma ir radušās dažādas pārdomas par to, kādēļ šis kungs šeit atvēris savas divas ēstuves. Ir jau taču dažādi apsveramie varianti, vai ne? Bet, ja šajos, iespējams, slēptajos finanšu aspektos neiedziļināmies, tad tas, kas bija novērojams man kā apmeklētājai visā Ķirsona darbības laikā Berlīnē izskatās sekojoši:
* pilnīga neieinteresētība vietējos apstākļos, absolūta pieprasījuma ignorance, nepiedāvājot itin neko vietējiem atpazīstamu vai ierastu. Šķiet, Ķirsona kungs neapzinājās, ka šeit nav Latvija, kur viņa uzņēmums visiem ir zināms un viņa piedāvātie ēdieni iecienīti. Pieredzes trūkums? Nekompetence? Noticēt tam grūti, jo viņš taču šajā biznesā nu galīgi nav iesācējs;
* ārkārtīgi šaurs sortiments (pēc tīri vizuāla novērtējuma vismaz reizes piecas mazāks nekā Latvijā);
* no visa iepriekšminētā izriet arī, maigi izsakoties, pustukšas telpas, kur pa brīdim gan kāds iegriežas, bet dažas reizes nācies novērot arī skatu, kad turku māmiņa ar saviem bērniņiem intereses vadīta ieiet ēstuvē ar intriģējošu izkārtni “Baltische Küche” un, iepazinusies ar piedāvājumu, tūlīt pat dodas prom. Berlīnē, kā jau Rietumu metropolē, ir liels musulmaņu ticības ļaužu skaits, kuriem pilnīgi nepieņemami ir ēst cūkas gaļu. Tā nekādā gadījumā nedrīkst būt saskarē ar viņiem atzīto liellopu gaļu vai vistu. Pie Ķirsona, savukārt, uz lielajām cepamvirsmām, viss atrodas vienuviet.
Tai pat laikā dīvaina šķiet Ķirsona izvērstā sevis slavēšana Latvijas medijos par it kā esošajiem panākumiem Berlīnē: “Pusdienās “Lido” restorānos ir pārpildīts un nav, kur papīram nokrist”, vai vēl, piemēram, kāds Ķirsona kunga pausts domu grauds: “Vācieši mūsu skābos kāpostus rij, nevis ēd”. Nav saprotams, kādēļ pat šobrīd Ķirsona kungs presei stāsta, ka joprojām darbojas abi restorāni. Tā taču nav taisnība! Viens no tiem, lielākais (Šarlotes ielā), ir slēgts jau kopš pagājušā gada oktobra. Ar to visu gribu vien teikt, ka aiziešana no Berlīnes, pat tikai no novērotāja pozīcijām vērtējot, ir absolūti loģisks rezultāts pilnīgi apmeklētāju neiecienītām ēstuvēm”.
Neļauj fotografēt
Noslēgumā vēl kāds personisks stāsts no mūsu pašu saskares ar “Lido” vadību: Šo restorānu darbības pirmajā nedēļā ar vīru iegriezāmies Šarlotes ielas ēstuvē. Tā bija praktiski tukša. Mums ienāca prātā doma nofotografēt ēstuvi un ielikt kādu ziņu “Facebook”, lai ziņu par jaunatvērto restorānu popularizētu arī šādā veidā. Pie mums nekavējoties pienāca zāles pārzine un, atvainodamās, bilda, ka “Lido” finanšu un ražošanas vadītājas, kas ieradušās no Rīgas, un sēdēja attālajā zāles stūrī, likušas viņai darīt mums zināmu, ka fotografēt šeit neko nedrīkst. Kad devāmies pie abām kundzēm aprunāties par, mūsuprāt, dīvaino aizliegumu (uz restorāna durvīm nebija norādes par to, ka telpās fotografēt nedrīkst) un pastāstījām, ka vēlamies sociālajos tīklos ielikt kādu ziņu par jaunatvērto restorānu, tādējādi, arī no savas puses popularizēt viņu uzņēmumu, saņēmām ļoti augstprātīgā tonī sniegtu skaidrojumu: “Restorāna dizainu ir radījusi Evija Ķirsone, tas ir autordarbs, un šīs telpas fotografēt nedrīkst. Mums nevajag nekādu jūsu reklāmu un nekādas bildes sociālajos tīklos. Mums internetā ir pašiem sava mājaslapa. Tur viss ir redzams”.
Pēc stundas gan saņēmām zāles pārzines telefona zvanu ar atvainošanos par vadības nelaipno izturēšanos un informāciju, ka esot sazvanīts pats Ķirsona kungs, kurš teicis, ka fotografēt tomēr drīkstot. No piedzīvotā izdarījām arī secinājumu, cik patiesībā laba komunikācija ir šī uzņēmuma augstākās vadības starpā, un cik pārdomāti ir plāni attīstīt šeit savu biznesu”.
“Ne pačurāt, ne paēst”
Daina, kura sāka strādāt tirdzniecības centra “Aleksa” “Lido” kopš tā atklāšanas dienas 2016. gada maijā tajā necilvēcīgo darba apstākļu dēļ spēja izturēt tikai piecas nedēļas. Viņa Jauns.lv stāsta:
“Pieteicos pirmajā komandā, kura sāka strādāt 2016. gada pavasarī. Darba pārrunas noritēja normāli, darba intervijā mana kandidatūra atbilda visiem kritērijiem: astoņu stundu darba diena no pulksten desmitiem rītā līdz sešiem vakarā. Viss kārtībā. Laicīgi paspēju mājās, jo man bija 15 gadus veca meita (viņas vecumā joprojām ir vajadzīga māte).
Nebija jau tā, ka pirmajā dienā iedeva formu un tad – ej strādā. Vispirms bija visa restorāna iekārtošana. Un tad sākās!
Vienu reizi mums pateica, ka jābūt darbā sešos no rīta. Natālija – darbu vadītāja pārsvarā runāja krieviski. Bet es jau otro gadu dzīvoju Vācijā un krievu valodu biju piemirsusi. Prasu kaut ko latviski, jūtu, ka viņa nesaprot. Viņa tik teica – ej tur, tīri to un to…
Saku, ka darbā esmu pieņemtā kā oficiante – mans pienākums ir rūpēties par to, lai plauktā būtu porcijas, novākti trauki, bet ne jau no sešiem rītā piedalīties kaut kādā ģenerāltīrīšanā, jācilā galdi un krēsli, kas man kā sievietei ir par grūtu. Nav jau slikta tīrība, bet Vācijā to dara atsevišķs darbaspēks. Iebildu un man atteica, ka tas arī ietilpst manos darba pienākumos.
Teicu, ka tās jau ir virsstundas. Atbildēja un mierināja – tā būs tikai pašā iesākumā, bet tā nebija. Un tad sākās garās darba stundas. Ne uz tualeti aiziet, ne paēst. Nebija nekādas pusstundas pauzes, ko paredz Vācijas likumdošana – es ne ēdu, bet faktiski riju. Visu laiku steidzināja: “Nevar, nevar. Paskaties, cik daudz cilvēku”.
Uz darbu braucu gandrīz divas stundas. Vācijā, ja šis brauciens ilgst vairāk kā pusstundu, darba devējs to ņem vērā – maksā par virsstundām vai ierēķina darba laikā, “Lido” nekas tāds nebija. Reizēm mājās biju desmitos vakarā, lai jau puspiecos no rīta celtos un paspētu uz darbu septiņos.
Tas bija kā ļauns murgs, ne visai patīkamas atmiņas. Izturēju piecas nedēļas un tad “nokritu” ar muguru. Vienu rītu vairs nejutu ne kājas, ne rokas. Mans ārsts teica, ka nedrīkstu strādāt nonstopā – man izgāja disks un iestrēga nervs. Izrakstīja slimības lapu.
Pēc trijām dienām mani atlaida no darba par it kā ļaunprātīgu neierašanos darbā, kaut gan biju darba devējam - "Lido" nosūtījusi slimības lapu. Tad neizmaksāja darba algu. Līdz ar to nevarēju samaksāt īri, uz ko Vācijā skatās ļoti stingri: kā dažas nedēļas nevari nomaksāt - esi maksātnespējīgs un tevi bez brīdinājuma var izlikt no dzīvokļa, un man draudēja izsviešana uz ielas. Sapratu, ka esmu auzās un vērsos pie jurista.
Īsumā – viss vilkās ilgi, trīs mēnešus. Iesniedzām pieteikumu tiesā. “Lido” ar lielu novēlēšanos samaksāja – vispirms tikai darba algu bez virsstundām, tad arī visu pārējo. Nezinu, kā nopelns tas bija – mana jurista vai tiesas vēstuļu dēļ.
Kas attiecas uz tiesāšanos – Vācijā to procesu sauc jau no tā brīža, kad esi spiests vērsties pie jurista un meklēt sev aizstāvību. Diemžēl man nācās to darīt, bet par laimi, līdz visaugstākajai stadijai, ka tiesas rezultāti būtu jāgaida divi četri gadi process, neaizgāja, jo Ķirsona kungs vai viņa padotie, tomēr veica, kaut ar nokavēšanos, visas norādes no Vācijas likumdošanas puses”.
Prasa latviski, bet atbild krieviski, ka vāciski nerunā
Par to, kāda tagad ir situācija Berlīnes “Lido” Daina stāsta:
“No sākumā mēs visi – Berlīnes latvieši bijām lielā eiforijā, jo tagad mums būs savs uzņēmums, vieta, kur pulcēties un saiet kopā. Pašā sākumā apmeklētāju, kā jau jaunatvērtā restorānā, tik tiešām bija daudz. Bet tagad tas, maigi izsakoties, ir pustukšs.
Pirms dažiem mēnešiem piedzīvoju īstu šoku! Ēdiens vairs nav tāds, kā bija iesākumā. Pie kases meitene nezina ne latviešu, ne vācu valodu. Es prasu latviešu valodā, bet viņa man atbild krieviski: “Ja po ņemecki ņegovarju!” (“Es vāciski nerunāju” – kr.). Kaut kas vairāk nekā jocīgs! Mana meita nesaprot krieviski un bija spiesta runāt “ar pirkstiem”.
Porciju, ko paņēmu, atdevu atpakaļ, jo, atvainojos, vēlos nevis remdenu, bet gan siltu ēdienu un zivi, kas garšo pēc zivs, nevis metāla. Un par šādu situāciju un attieksmi “Lido” šobrīd man saka ne viens vien paziņa.
No pirmās komandas, kas sāka strādāt “Lido”, cik zinu, ir palicis tikai viens pavārs. Satiku kolēģi, kurai arī Ķirsons nav samaksājis algu, un teica, ka arī tagad ies tiesāties”.
Ķirsons: Berlīnē neveicās, jo tur visi maksā “ķešā”
Jauns.lv jau rakstīja, ka “Lido” pēc trīs gadu darbības, kopš Berlīnē ar pompu (ar eksprezidenta Valda Zatlera un Rīgas mēra Nila Ušakova piedalīšanos) atklātajiem diviem restorāniem Berlīnē, varētu aiziet no Vācijas galvaspilsētas. Gunārs Ķirsons 2015./16. gadā vairākas reizes publiski klāstīja, ka plāno iekarot Rietumeiropas tirgu. Sākšot ar Vāciju un laika gaitā latvisko restorānu skaits būšot ap simtu. Tomēr no grandiozajiem nodomiem, pēc visa spriežot, čiks vien iznācis.
“Lido” padomes priekšsēdētājs Gunārs Ķirsons jūnija sākumā aģentūrai LETA paziņoja: “Neesam nolēmuši šo tirgu pamest, bet veicam tā izpēti, pārrunas un analizējam savas iespējas”. Ķirsons atzina, ka tiek pieļauta iespēja, ka “Lido” varētu aiziet no Vācijas tirgus, taču gala lēmums nav pieņemts.
Komentējot līdzšinējo darbību Vācijā, Ķirsons norādīja, ka “Lido” patlaban Berlīnē ir divas ēdināšanas iestādes, no kurām vienai veicas samērā labi - tā dubultojusi apgrozījumu kopš darbības uzsākšanas. Otrai - Šarlotes ielā - klājies slikti, un to būtu jāslēdz ciet. Tāpat kompānijai ir ražotne Berlīnē, kuru gan plānots pārcelt uz citu apdzīvotu vietu Vācijā, jo iecere Berlīnē atvērt 12 restorānus esot kļūda, tostarp lielās ēnu ekonomikas dēļ Vācijas galvaspilsētā:
“Sākumā domājām, ka Vācijā viss ir godīgi un visi maksā nodokļus. Taču no desmit cilvēkiem, kas atnāk pie mums strādāt, astoņi prasa samaksu “in cash” (skaidrā naudā), un tikai divi ir gatavi to saņemt oficiāli. Vācijā maksā lielus sociālos pabalstus, un cilvēki grib tos saņemt, paralēli piestrādājot kaut kur neoficiāli. Berlīnē ir sabraukuši cilvēki no visas pasaules, un daudzi, kas grib kaut ko darīt, vēlas saņemt skaidrā”.
Pēc Ķirsona teiktā, “Lido” patlaban ir pārrunu process, kurā ēdināšanas iestāde meklē partnerus Vācijā. “Ir jābūt partnerattiecībām. Nevar viens pats ieiet citā valstī, ir jābūt partneriem,” sacīja Ķirsons. Vācijā jaunas ēdināšanas iestādes šogad gan neesot iecerēts atvērt, jo esot pietiekami daudz, ko darīt Latvijā. Savukārt žurnālam “Kapitāls” Ķirsons teicis, ka abiem restorāniem Berlīnē patlaban meklē pircējus un vēlas tos pārdot citiem.
Savas Berlīnes neveiksmes Ķirsons skaidroja ar to, ka tur viss ir “dārgāks”: “Šeit, Latvijā, apgrozījums apmēram 4000 eiro dienā ir labs. Bet Berlīnē, lai pelnītu, apgrozījumam jābūt minimāli 6000 eiro dienā. Turklāt pagaidu perioda cenas, ko sākumā ielikām, nevarējām celt, jo visā apkārtnē tirgoja par mūsu cenām. Pārsvarā tie, kas maksā ķešā. Tā ir atbilde”.
Izrādījies, ka "Lido" pirms vairāk nekā trijiem gadiem publiskotā reklāma vien bija utopisks sapnis:
