Kurp virzīsies politika? Bādenē-Virtembergā sākas Vācijas izšķirošo vēlēšanu gads

Kopumā 2026. gadā notiek landtāgu vēlēšanas piecās federālajās zemēs, un septembrī pie balsošanas urnām, lai izraudzītos vietējo parlamentu deputātus, dosies Saksijas-Anhaltes, Berlīnes un Mēklenburgas-Priekšpomerānijas vēlētāji. Turklāt trijās zemēs - Bavārijā, Hesenē un Lejassaksijā - notiek municipālās vēlēšanas. Kopumā pie vēlēšanu urnām 2026. gadā būs jādodas gandrīz trešdaļai balsstiesīgo vāciešu.

Šo vēlēšanu iznākums būs nozīmīgs ne tikai katras attiecīgās zemes pilsoņiem, bet var arī mainīt visas Vācijas politisko ainavu un ietekmēt federālās valdības darbaspējas.

Merca pārbaudījums

Šī gada vēlēšanas tiek uztvertas kā pirmais kanclera Frīdriha Merca un viņa valdības popularitātes pārbaudījums pēc pagājušā gada februārī notikušajām Bundestāga vēlēšanām, un to iznākums varētu būt zīme, kas liecinās par valdošās koalīcijas stabilitāti.

Šī gada vēlēšanas var vēl vairāk stiprināt opozīcijā esošās labējās eiroskeptiķu partijas "Alternatīva Vācijai" (AfD) pozīcijas, īpaši rudenī gaidāmās vēlēšanas kādreizējās komunistiskās Austrumvācijas zemēs, kur AfD pārstāvis pirmo reizi varētu nokļūt kādas reģionālās valdības premjerministra amatā.

Turklāt Vācijas parlamenta augšpalātu Bundesrātu, kam ir nozīmīga loma likumdošanas procesā, veido federālo zemju deleģētie pārstāvji. Tādējādi federālā valdība, ko veido Merca pārstāvētie kristīgie demokrāti (CDU), to Bavārijas māsaspartija Kristīgi sociālā savienība (CSU) un sociāldemokrāti (SPD), Bundesrātā var sastapties ar kreisi noskaņoto zemju valdību pretestību, kas bremzētu valdības iecerēto reformu tempu. No otras puses CDU panākumi vairākās zemēs var ne tikai stiprināt Merca pozīcijas parlamenta augšnamā, bet arī kalpot par apliecinājumu viņa valdības programmas popularitātei ierindas pilsoņu vidū ārpus galvaspilsētas.

Vācijā problēmas rada apstāklis, ka valstī nav sinhronizēta vēlēšanu kalendāra. Ņemot vērā to, ka Vācijas Federatīvo Republiku veido 16 federālās zemes, nekad nenākas ilgi gaidīt līdz nākamajām nozīmīgajām vēlēšanām, kas var ietekmēt nacionālā līmeņa politiku un stratēģisku lēmumu pieņemšanu pat Eiropas līmenī. Pietiek vien atcerēties Grieķijas krīzi, kad lēmuma pieņemšanu par tās finanšu sistēmas glābšanu atlika, līdz nebija notikušas vēlēšanas Ziemeļreinā-Vestfālenē. Brīžos, kad nepieciešams pārskatīt visas valsts tautsaimniecības modeli, konflikts starp īstermiņa interesēm, kas parasti dominē reģionālajās vēlēšanās, un ilgtermiņa reformām kļūst par nopietnu problēmu.

Piecu vēlēšanu svars

Šobrīd saprotamu iemeslu dēļ vislielākā interese pievērsta pirmajām šī gada vēlēšanām, kas 8. martā notiek Bādenē-Virtembergā. Tur CDU pirmo reizi kopš 2011. gada cer atgūt zemes premjerministra krēslu. Interesi piesaista arī AfD iespējamie panākumi vienā no ekonomiski spēcīgākajām zemēm, kur tautsaimniecības pārmaiņas tiek izjustas sāpīgāk nekā citur.

Reinzemē-Pfalcā, kur vēlēšanas notiek 22. martā, kopš 1991. gada bez pārtraukuma pie varas atradusies SPD, kas šobrīd veido koalīciju ar zaļajiem un liberālo Brīvo demokrātu partiju (FDP). Šīs zemes zaudēšana, kur savulaik premjera krēslu ieņēma kādreizējais CDU smagsvars Helmūts Kols, jau tā novājinātajiem sociāldemokrātiem būtu ļoti smags trieciens un var izsaukt partijā eksistenciālu krīzi, kuras satricinājumi būs jūtami arī Berlīnē. Šobrīd aptaujās vadībā ar 28% lielu atbalstu ir CDU. SPD no konservatīvajiem gan atpaliek pavisam nedaudz, un par to gatavi balsot 27% vēlētāju, taču tas ir krasi mazāk nekā 2021. gadā, kad par sociāldemokrātiem nobalsoja 35%. Tikmēr par vairāk nekā trešdaļu pieaudzis atbalsts AfD, kas sasniedzis 19%. Zaļie šajās vēlēšanās var cerēt uz 10% balsu, bet FDP nāksies cīnīties par iekļūšanai landtāgā noteiktās 5% barjeras pārvarēšanu. Par Vācijas politiskās ainavas tālāku sadrumstalotību liecina apstāklis, ka 5% barjeru var pārvarēt gan kreiso ekstrēmistu partija "Die Linke" ("Kreisie"), gan Zāras Vāgenknehtas dibinātā prokrieviskā galēji kreisā "Sociālā taisnīguma un ekonomiskā saprāta savienība" (BSW), gan vietējā konservatīvo apvienība "Freie Wähler" ("Brīvie vēlētāji").

Saksijā-Anhaltē, kur landtāga vēlēšanas paredzētas 6. septembrī, AfD jautājums ir kļuvis īpaši akūts. Šobrīd eiroskeptiķu atbalsts šajā zemē sasniedzis 38 līdz 40%, kas ir vairāk nekā jebkurai citu partiju kombinācijai, kas varētu izveidot stabilu valdību. Saksijā-Anhaltē kopš 2002. gada pie varas atrodas CDU, taču tagad, ja var ticēt aptaujām, vienīgā iespēja izveidot valdību bez AfD ir sašķeltai un fragmentētai daudzpartiju koalīcijai, kas var izrādīties darba nespējīga. Problēmas vairo arī apstāklis, ka, līdztekus AfD popularitātei, pieaug atbalsts arī "Die Linke", kas var radīt papildu grūtības darbaspējīgas koalīcijas izveidei. Tā dēvēto CDU ugunsmūri jeb atteikšanos jebkādos apstākļos sadarboties ar AfD tieši šeit gaida visnopietnākais pārbaudījums. Ja "ugunsmūrī" parādīsies plaisa, tas var uz visiem laikiem mainīt Vācijas politisko ainavu.

20. septembrī vēlēšanas notiks gan Berlīnē, gan Mēklenburgā-Priekšpomerānijā. Vācijas galvaspilsētā kopš 2023. gada pie varas atrodas koalīcija, ko veido mēra Kaja Vegnera pārstāvētā CDU un SPD. Tā izrādījusies darbaspējīga, taču neiedvesmojoša. Tai par labu arī nav nākuši ieilgušie elektropiegādes traucējumi ziemas spelgonī, ko izraisīja kreiso ekstrēmistu sabotāža. Berlīnē tradicionāli atbalsts sociāldemokrātiem, "Die Linke", zaļajiem un AfD maz atšķiras. Lai gan tas neradīs lielas problēmas izveidot koalīciju bez AfD, tās sastāvs nevienam federālajā valdībā, domājams, sajūsmu neraisīs.

Savukārt Mēklenburga-Priekšpomerānija ir vēl viena savulaik komunisma jūgā bijusī Vācijas zeme, kur AfD ir liela ietekme. Kopš pagājušā gadsimta te pie varas atradusies SPD, ko pārstāv arī pašreizējā premjerministre Manuela Švēziga. Taču tagad vadībā pārliecinoši izvirzījušies eiroskeptiķi, par kuriem gatavi balsot 30 līdz 35% vēlētāju. Lai gan Švēziga personīgi bauda lielu popularitāti, kas var mīkstināt iespējamo triecienu tradicionālajām partijām, koalīcijas veidošanas aritmētika arī Mēklenburgā-Priekšpomerānijā var izrādīties grūti risināms uzdevums, lai iztiktu bez AfD. Ja vienā vakarā SPD piemeklēs sakāve gan Berlīnē, gan Mēklenburgā-Priekšpomerānijā, tas jau būs tikai kārtējais ļoti smagais trieciens Merca koalīcijas partneriem.

Attiecīgi 8. un 15. martā notiek arī municipālās vēlēšanas Bavārijā un Hesenē, kas būs papildu lakmusa tests Merca pārstāvētajai konservatīvo nometnei. Lai gan aptaujas liecina, ka Bavārijā CSU visumā saglabās savas pozīcijas un arī Hesenē vadībā ir CDU, uzticības mazināšanās tradicionālajām partijām, kā arī atbalsta pieaugums protesta partijām un vietējiem sarakstiem var demonstrēt vēlētāju neapmierinātību ar centrisko partiju līdzšinējo dominējošo lomu.

Pagaidām uzmanības centrā Štutgarte

Bādene-Virtemberga nav tipiska federālā zeme. Ar saviem 11 miljoniem iedzīvotāju tā pēc iedzīvotāju skaita ir trešā lielākā un ekonomiski viena no nozīmīgākajām Vācijas zemēm. Būdama mītnes vieta tādiem rūpniecības flagmaņiem kā "Mercedes-Benz", "Porsche", "Bosch", "Trumpf" un SAP, tā ilgi bijusi paraugs tam, ko var panākt industriālā politika, ja tā darbojas. Bādenē-Virtembergā atrodas arī 190 no 1000 Vācijas lielākajiem uzņēmumiem, kas pieder vienai ģimenei.

Taču laiki ir mainījušies. 2024. gadā iekšzemes kopprodukts saruka par 0,4%, un tās sniegums bija pat vājāks nekā maz iepriecinošie vidējie Vācijas rādītāji. Lieluzņēmumi cieta zaudējumus un paziņoja par strādājošo skaita samazināšanu. Izskanējuši pat salīdzinājumi ar Rūras apgabalu. Loma, kāda Rūras apgabalā bija oglēm un tēraudam, Bādenē-Virtembergā ir iekšdedzes dzinējiem. Rūras apgabala ekonomiskais noriets, kas ilga vairākas desmitgades, tika mīkstināts ar subsīdijām, kas prasīja milzu izmaksas, taču reģions tā arī pilnībā vairs neatlaba. Tas nenozīmē, ka pāreja uz citu saimniekošanas modeli nav iespējama, taču tā var liktenīgi ieilgt politiķu neizlēmības dēļ.

Bādenē-Virtembergā kopš 2011. gada pie varas atradušies zaļie. Togad par zemes premjerministru kļuva Vinfrīds Krečmans, kas līdz šai dienai ir pirmais un vienīgais zaļo pārstāvis, kam izdevies iesēsties kādas reģionālās valdības vadītāja krēslā. Kopš 2016. gada zaļie veido koalīciju ar CDU. Vēlēšanās zaļie panākumus lielā mērā guva, pateicoties Krečmana personīgi baudītajai uzticībai, kas pārsniedza atbalstu, ko baudīja viņa pārstāvētā partija. Maijā Krečmans kļūs 78 gadus vecs, un šajās vēlēšanās viņš vairs nekandidēs. Tas mazinājis zaļo pievilcību, kas tiem ļāva pārspēt CDU, neskatoties uz to, ka Bādene-Virtemberga atbilstoši tās tradīcijām un pilsoņu temperamentam uzskatāma par konservatīvu zemi, kur kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem bez pārtraukuma līdz pat 2011. gadam pie varas atradās CDU. Tomēr arī zaļajiem Bādenē-Virtembergā tradicionāli bijušas stipras pozīcijas, turklāt ne tikai tādās lielajās pilsētās kā Štutgarte un Tībingene, bet arī lauku apvidos.

35 gadus vecais CDU kandidāts Manuels Hāgels, līdzšinējais jebkad gados jaunākais konservatīvo frakcijas vadītājs landtāgā, šobrīd ir favorīts cīņā par premjerministra amatu. Viņš izveidojis aliansi ar Bavārijas premjeru un CSU līderi Markusu Zēderu un Hesenes valdības vadītāju Borisu Reinu, kas stiprina viņa reputāciju konservatīvo vēlētāju acīs. Hāgels apgalvo, ka zaļie apdraud uz eksportu orientēto Bādenes-Virtembergas ekonomiku un aicina atgriezties pie konservatīvas politikas. Viņa programma paredz deregulāciju, pieejamas enerģijas cenas un atbalstu rūpniecībai, kas atbalso zemes ierindas pilsoņu noskaņojumus. Taču pat gadījumā, ja CDU vēlēšanās uzvarēs, valdības izveidei nepieciešamā vairākuma nodrošināšanai konservatīvajiem, visticamāk, būs jāveido koalīcija ar zaļajiem.

Hāgela galvenais konkurents ir zaļo kandidāts Džems Ezdemirs. Turku imigrantu ģimenē dzimušais politiķis, kas savulaik bijis partijas līderis un ieņēmis lauksaimniecības ministra amatu federālajā valdībā, cenšas sevi pasniegt kā pragmatiķi, apzināti distancējoties no tradicionālās zaļo politikas, kas iestājas par vispārējiem ierobežojumiem un regulējumiem. Viņa personīgais reitings, kas sasniedz 39%, ievērojami apsteidz Hāgela personīgo reitingu - 18%. Saskaņā ar nesenajām aptaujām 28% vēlētāju grasījās balsot par CDU, kamēr zaļie varēja cerēt tikai uz 22% balsu. Tomēr nepilnu nedēļu pirms vēlēšanām zaļie, šķiet, panākuši konservatīvos. Tikmēr SPD Vācijas dienvidrietumu stūrī kļuvusi par marginālu partiju un vēlēšanās varētu neiegūt pat 10% balsu, un šāda katastrofa var sabojāt sociāldemokrātu noskaņojumu arī galvaspilsētā.

Tajā pašā laikā salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām 2021. gadā divkāršojies atbalsts AfD, kas pieaudzis no 9,7% līdz 20%. Eiroskeptiķi arī pievēršas sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem, kas līdz šim bijušas SPD galvenās tēmas, un tas vēl vairāk veicinājis sociāldemokrātu marginalizāciju. AfD vadošais kandidāts Markuss Fronmaiers šobrīd ir partijas frakcijas vadītāja vietnieks Bundestāgā un paziņojis, ka negrasās ieņemt vietu Bādenes-Virtembergas landtāgā. Taču viņa izredzes kļūt par zemes premjeru faktiski līdzinās nullei. Nemaz nerunājot par Ezdemiru, Hāgels ir kategoriski paziņojis, ka negrasās sadarboties ar AfD. Sabiedriskās domas pētniecības institūta "infratest-dimap" pētnieks Roberto Henrihs norāda, ka AfD uzrunā visdažādākos sabiedrības segmentus, taču īpaši liels atbalsts partijai ir starp pusmūža vīriešiem, strādniekiem un ļaudīm, kas nav apmierināti ar savu ekonomisko stāvokli.

No sociāldemokrātu vājuma, domājams, labumu gūs arī "Die Linke", kas varētu pārvarēt 5% barjeru un pirmo reizi iekļūt Bādenes-Virtembergas landtāgā. Tajā pašā laikā FDP, kas reģionālajā parlamentā bijusi pārstāvēta kopš tās dibināšanas 1952. gadā, šoreiz maģisko barjeru varētu arī nepārvarēt. FDP tas lielā mērā ir jautājums par izdzīvošanu. Bādene-Virtemberga bijis liberāļu tradicionālais atbalsta punkts, un nespēja iekļūt tās landtāgā būs vēl viens smags trieciens pēc nespējas iekļūt Bundestāgā pagājušā gada februārī.

Bādenē-Virtembergā balsošana pirmo reizi noritēs saskaņā ar jauno vēlēšanu likumu. Tagad, līdzīgi kā federālajās vēlēšanās, katram vēlētājam būs divas, nevis viena balss. Vienu varēs atdot par konkrētu kandidātu vienā no 70 vēlēšanu apgabaliem, bet otru - par partijas sarakstu, nosakot vietu procentuālo sadalījumu landtāgā starp partijām. Turklāt pirmo reizi balsstiesības ir visiem pilsoņiem, kas sasnieguši 16 gadu vecumu, nevis 18 gadus, kā tas bija iepriekš. Tiek lēsts, ka Bādenē-Virtembergā pie balsošanas urnām šogad varēs doties aptuveni 180 000 pilsoņu, kas vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu.

Ietekme uz federālo valdību

Gada laikā, kopš pie varas nāca Merca valdība, viņš izpelnījies atzinību par īstenoto ārpolitiku un drošības politiku, stiprinot Vācijas lomu starptautiskajā arēnā. Tikmēr viņa iekšpolitika bijusi mazāk veiksmīga. Vācija pieredzējusi radikālas izmaiņas fiskālajā politikā, taču veikums strukturālo reformu jomā ir visai pieticīgs. Solītās reformas sociālo tēriņu mazināšanai un konkurētspējas palielināšanai, lai atjaunotu tautsaimniecības izaugsmi, tā arī nav veiktas, jo koalīcijas iekšienē valda lielas domstarpības.

CDU uzvara Bādenē-Virtembergā būtu simbolisks panākums, taču gadījumā, ja konservatīvajiem izdosies vienīgi saglabāt jaunākā partnera lomu valdošajā koalīcijā, tas būs pirmais brīdinājums, ka Merca veikums neatbilst vēlētāju gaidītajam.

Savukārt SPD tikpat būtisks ir Reinzemes-Pfalcas landtāga vēlēšanu iznākums. Paredzamā smagā sakāve Bādenē-Virtembergā, kam sekotu arī iespējamā neveiksme Reinzemē-Pfalcā, vairotu partijas iekšējās debates par atrašanos esošajā koalīcijā, jo tā liedz sociāldemokrātiem uzskatāmi demonstrēt savu politisko nostāju, un vairotu aicinājumus veikt krasāku pavērsienu pa kreisi. Tas var arī stiprināt kārdinājumu SPD pasniegt sevi kā "miera partiju", mudinot stingrāk distancēties no ASV. Tas savukārt vājinātu Berlīnes pozīcijas starptautiskajā arēnā un varētu vairot šaubas par atbalstu Ukrainai. Sociāldemokrātu novirzīšanās pa kreisi iedragātu arī Vācijas pretenzijas uz vadošo lomu Eiropas Savienībā (ES).

Septembrī gaidāmās vēlēšanas var radīt cita rakstura problēmas. Tajās nebūs jautājuma, vai CDU uzvarēs, bet vai konservatīvie spēs novērst situāciju, kurā koalīcijas veidošana bez AfD vairs nebūs iespējama. Ik reizi, kad izdodas nosargāt "ugunsmūri", Merca autoritāte paša partijā pieaug. Katru reizi, kad tajā parādās plaisas, lielāku atbalstu gūst viedoklis, ka atteikšanās no sadarbības ar AfD padara valdību darboties nespējīgu, nevis risina problēmu.

Pirms pusgadsimta savos ziedu laikos tā dēvētās tautas partijas CDU/CSU un SPD kopā kontrolēja vairāk nekā 90% elektorāta. Taču kopš Vācijas atkalapvienošanās, un īpaši kopš AfD parādīšanās, partiju sistēma ir kļuvusi daudz fragmentētāka. Tā dēvētā ugunsmūra politika nav spējusi apturēt AfD popularitātes pieaugumu un tālāku radikalizāciju. No otras puses nepieciešamība veidot koalīcijas, kas ignorē tradicionālo dalījumu kreisajos un labējos, rezultējusies mazāk konsekventas politikas īstenošanā un nav spējusi nodrošināt tradicionālo varas nomaiņu vēlēšanu ceļā. Tas savukārt mudina neapmierinātos vēlētājus pievērsties radikālākām partijām.

"Vēlēšanu supergads" nebūs tikai Merca popularitātes pārbaudījums. Tas parādīs, vai tradicionālās partijas spēj pietiekami efektīgi pārvaldīt valsti, lai vēlētāji saskatītu jēgu par tām balsot. Tradicionālo partiju neveiksme sēs jaunas šaubas par Vācijas demokrātiskās iekārtas funkcionēšanu, ko nekavēsies izmantot abi politiskā spektra galējie flangi.

Avoti: DW, "ING THINK", "Atlantic Council", "Flint".