Kērlingiste Poļina Rožkova par dzīvi uz ledus: "Sports man ir bijis līdzās visu mūžu"

Paraolimpisko spēļu tuvošanās ne vienmēr garantē, ka treniņi notiek pietiekamā apjomā. Kērlinga hallei ir sava dzīve – čempionāti, grafiki, noslodze –, tāpat arī mūs ierobežo piešķirtais budžets. Tomēr nedēļu cenšamies turēt sakārtotu. Mums ar pārinieku Agri Lasmani ir trīs treniņi nedēļā un vēl viens kopā ar lielo komandu. Tajā treniņā mēs spēlējam vai nu klasisko kērlingu četriniekos, vai pāru kērlingu, lai ir spēļu prakse un lai nepazūd sajūta. Tomēr resursi mums ir ierobežoti jau gadiem. Finansējums ir tik liels, cik tas ir. Īpaši sarežģīta šī realitāte ir Agrim. Viņš dzīvo Valmierā un uz Rīgu tiek ar sabiedrisko transportu – tas vienmēr nozīmē laiku, plānošanu un pacietību. Ziemas laikapstākļi krietni sarežģī mūsu ikdienu.

Cenšamies atrast iespēju treniņnometnei arī citās valstīs, piemēram, Igaunijā, jo mūsu sporta veidā ir būtiski mainīt un izmēģināt citu ledu. Piemēram, Tallinas hallē ir cits ledus, un kērlingā tas nozīmē ļoti daudz. Cilvēkiem, kas nav šajā sportā, varētu šķist, ka ledus taču visur ir ledus. Nē, ledus ir ļoti dažāds – ne velti saka, ka ledus ir dzīvs, tas mainās visu laiku. Sākot treniņu un beidzot to, ledus jau ir pilnībā pamainījies. Turklāt to ietekmē arī griestu augstums, halles izmērs, gaisa plūsmas un citi apstākļi. Arī Itālijā mums nāksies startēt uz “neiepazīta” ledus, tāpēc treniņu pieredze citviet pirms paraolimpiskajām spēlēm būtu īpaši vērtīga. Tad nu mēs gājām uz pasākumiem, meklējām atbalstu, mēģinājām lūgt sponsoru naudu, un dažiem papildu treniņiem pat tika saziedots, lai varētu atļauties to vienu soli uz priekšu. Taču tādas citiem sportistiem ierastas lietas kā treniņnometnes, fizioterapeits, veselības apdrošināšana mums joprojām paliek sapņa līmenī. Te tad nu arī pazūd visa romantika par sportista garu, tikai tāpēc, ka neesam vienības sportisti.

Protams, ka uz spēlēm ir jābrauc. Par to man nekad nav bijis jautājumu. Mēs braucam un darām labāko – tā, kā esam darījuši vienmēr. Tikai šoreiz man gribas pateikt godīgi: šis starts būs par mūsu pašu ieguldīto darbu – par gadiem, kuros mēs esam turējušies, mācījušies, krituši un cēlušies, turpinājuši trenēties arī tad, kad apstākļi nav bijuši sportista cienīgi. Mēs cīnīsimies par sevi, par to, ko esam izdarījuši un iznesuši līdz galam, kā arī par kērlinga nākotni Latvijā.

Un tomēr – es joprojām nezaudēju cerību. Es joprojām eju uz treniņiem un joprojām ticu, ka tas, ko mēs darām, ir Latvijai nozīmīgi. Un varbūt tieši tas ir mans galvenais virzītājs un motivācija: tas, ka spēju nepadoties.

Pirmsstarta rituāli

Pirms izšķirošā starta parasti pavingrojam, un tad seko mūsu mazais rituāls – ar Agri paspiežam viens otram roku un novēlam labu spēli. Tas izklausās tik vienkārši, ka varētu šķist nieks, bet man tas ir ļoti nozīmīgi – tā ir sajūta, ka esam komandā un kopā ejam šajā cīņā plecu pie pleca.

Lielākā daļa sportistu, man liekas, ir mazliet māņticīgi – katram ir kāds savs sīkums, kas palīdz noskaņoties. Un kērlingā ir vēl viena skaista lieta – arī pretiniekiem mēs paspiežam roku. Tā ir sporta etiķete, kas man ļoti patīk. Tieši tas man atgādina, kāpēc es to daru – ne tikai rezultāta dēļ, bet arī tāpēc, ka šis sports māca cieņu, mieru un spēju turēt sevi kopā.

Sports man ir bijis līdzās visu mūžu. Kopš bērnības peldēju, skrēju un kustējos. Līdz izšķirošajai traumai, kas mainīja visu. Un tagad, pirms spēlēm, mans lielākais motivācijas avots ir atbildības sajūta komandas priekšā. Es zinu, kam mēs esam izgājuši cauri. Es zinu, kādi ir mūsu apstākļi. Ja sāp galva, tek deguns vai ir vienkārši slikta diena, es tik un tā būšu uz ledus. Ne tāpēc, ka esmu varone, bet gan tāpēc, ka es nevaru atļauties pievilt ne sevi, ne komandu.

Skaistuma izjūta

Ikdienā krāsojos pavisam vienkārši – minimāls meikaps, uzkrāsoju tikai uzacis un skropstas, nekā lieka. Taču kamera un spilgts apgaismojums ir cits stāsts, jo tajā pat veselīga āda var pēkšņi izskatīties pelēcīga un nogurusi. Esmu apguvusi tērpu šūšanas specialitāti, un tur iemācījos arī grima uzklāšanas pamatus. Tas ļoti noder fotosesijās un prezentācijās. Mēs pārstāvam mazu valsti, un man gribas, lai cilvēkiem rodas priekšstats, ka šeit cilvēki rūpējas par sevi, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem.

Mani vispār ļoti uzrunā kvalitatīvas lietas un dabiski materiāli: zīds, vilna, viss, kas ir dzīvs, elpojošs un patīkams. Sports, protams, ir sports, un tur sintētika ir norma. Bet apģērbs, ar ko eju ārā pasaulē, man ir kaut kas cits. Tur es labāk samaksāšu nedaudz vairāk par kvalitāti, nekā nopirkšu lietu, kas pēc pirmās mazgāšanas izskatās kā lupata. Un kvalitāte manā izpratnē nav zīmols. Reizēm veikalos redzu kleitu par 250 vai 300 eiro, bet vīles ir tik nekoptas, tik pavirši apstrādātas, ka saprotu – nekad tādu nepirktu! Tā ir necieņa gan pret pircēju, gan pret pašu lietu.

Tāpēc man ļoti patīk Latvijas zīmoli un doma par vietējo ražotāju atbalstu – par lietām, kas taisītas ar rokām un ar sirdi. Piemēram, mani uzrunā vietējais zīmols Bae, kas turklāt ir ļoti atsaucīgs. Daļa apģērbu man neder nevis tāpēc, ka tas ir slikts, bet tāpēc, ka sēdus pozā ratiņķrēslā daudzas lietas izskatās citādi. Un viņi ir pretimnākoši – pagarina priekšu, samazina aizmuguri un pielāgo, lai man ir ērti.

Arī aksesuāriem piešķiru lielu nozīmi. Esmu sākusi izgatavot savas brošiņas, un katra no tām ir ar savu stāstu. Turklāt man ir ļoti svarīgs princips – brošiņa nedrīkst bojāt apģērbu. Es pret apģērbu izturos ar mīlestību. Varbūt tāpēc, ka mācības man iemācīja saprast, cik daudz darba un vērtības ir vienā auduma gabalā un cik viegli to var sabojāt ar vienu neapdomīgu dūrienu.

Lielākais atbalsts – Arčibalds

Arčibalds Lieliskais ir kaķis seniors no patversmes, kuru neviens neņēma, jo viņš ir ar savu stāstu un veselības problēmām. Kaķim galvaskausā joprojām ir skrots, problēmas ar vienu aci, kas reiz gandrīz tikusi zaudēta, kā arī kaķu HIV jeb FIV, kas cilvēkiem nav bīstams. Bet Arčibaldiņš ir fantastisks: sabiedrisks, droši iet klāt apkārtējiem, ļaujas glāstiem, draudzējas ar cilvēkiem un visu pasauli.

Patversmē ir tik daudz kaķu, un katrs no tiem grib būt mīlēts. Bet Arčibaldiņš izdarīja kaut ko tādu, ko es vēl šodien atceros kā ainu no filmas, – viņš ielēca klēpī, uzlika galvu man uz rokas un paskatījās tā, it kā sakot: “Nu, tu taču mani paņemsi.” Un tajā brīdī bija skaidrs, ka viņš brauks man līdzi.

Pirmie mēneši nebija vienkārši – pieaugušais kaķis ar savu pieredzi ir pavisam citāds nekā kaķēns, kurš mācās visu no jauna. Tomēr mēs atradām kopīgu valodu, un nu Arčibalds ir mans lielākais atbalsts. Varētu pat teikt, ka mēs abi viens otru izglābām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Dzīve uz ledus” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi””