Pirms vairāk nekā 100 gadiem Medumu ciematā bija fronte, bet tagad - unikāls muzejs
Marta sākumā aprit trīs gadi kopš Pirmā pasaules kara muzeja atklāšanas Medumu ciematā Augšdaugavas novadā. Tā unikalitāte slēpjas autentiskajos tā laika artefaktos, kurus savākuši vietējie pētnieki. Un vēl – tas ir atgādinājums par to, ka karš vienmēr nozīmē bēdas, sāpes un bailes.
Medumi ir neliels ciemats Latvijas dienvidos, netālu no Lietuvas robežas – klusa vieta ezeru un mežu ielokā. Pirms nedaudz vairāk nekā simt gadiem tieši šeit atradās Pirmā pasaules kara frontes līnija.
“Ne soli atpakaļ”
1915.–1917. gadā šajā apvidū bija izvietoti Vācijas armijas nocietinājumi, bet pretējā pusē – Krievijas armijas pozīcijas. Fronte trīs gadus gandrīz nepārvietojās. Apkārtējos mežos tika izbūvēti bunkuri, ierīkoti šaursliežu dzelzceļi artilērijas piegādei, izveidotas munīcijas noliktavas.
To laiku pēdas joprojām var atrast zemē: patronu čaulītes, ieroču detaļas, karavīru personīgās lietas, sadzīves priekšmeti no 20. gadsimta sākuma. Tieši šie atradumi kļuva par pamatu privātā muzeja izveidei.
“Medumu pagastā, kaimiņu pagastos un Lietuvas pilsētas Zarasu apkārtnē jau kopš 1915. gada vasaras beigām norisinājās pozīciju karš,” stāsta vēsturnieks un pētnieks, Medumu iedzīvotājs Raimonds Stikāns. “29. augustā vācu karaspēks ienāca Zarasos (toreiz Novoaleksandrovskā), pēc dažām dienām ieņēma Medumus un nonāca tikai 16 kilometru attālumā no Dvinskas – tagadējās Daugavpils. Tad Krievijas armijas komandieris ģenerālis Pleve teica: “Kamēr es esmu Dvinskā – ne soli atpakaļ.” Karavīri pavēli izpildīja, un fronte šeit arī apstājās.”
Novadpētnieku ģimene
Raimonds ar Pirmā pasaules kara artefaktu meklēšanu aizrāvās jau bērnībā, bet pēdējos piecpadsmit gadus ar to nodarbojas profesionāli – izmantojot metāla detektorus. Viņš sevi dēvē par militāro arheologu.
Stikānu ģimenē šī aizraušanās ir kopīga. Tēvs Jānis Stikāns ir vēsturnieks un novadpētnieks, ilgu laiku strādāja par vēstures skolotāju Medumu skolā un bija tās direktors. Raimonda jaunākais brālis Juris arī nodarbojas ar meklēšanu un kolekcionē retus atradumus no Pirmā pasaules kara laika. Turklāt jau aptuveni astoņus gadus viņš vāc arī senas fotogrāfijas, kas saistītas ar Medumu pagastu. “Galvenokārt sekoju līdzi “eBay” un līdzīgām vietnēm,” viņš saka.
“Ja izdodas nopirkt fotogrāfiju lētāk par 20 eiro, tas jau ir labs pirkums. Taču gadās, ka par vienu fotogrāfiju jāmaksā 100–150 eiro. Parasti tās piedāvā antikvariāta tirgotāji. Dažkārt izdodas atrast ko patiešām vērtīgu – iegādāties vai vismaz nokopēt attēlus, kas saistīti ar Medumiem vai Augšdaugavas novadu kopumā. Zinot šeit karojušās vienības numuru vai konkrētas vietas nosaukumu, var saprast, ka fotogrāfija attiecas uz mūsu apkārtni. Ideālā gadījumā fotogrāfijas ir parakstītas vai tajās redzami atpazīstami objekti – baznīca, muiža vai konkrēta viensēta.”
Dažkārt Jurim izdodas iegūt arī veselus albumus. Piemēram, viņa kolekcijā ir albums, kas piederējis virsniekam, kurš Pirmā pasaules kara laikā dienēja Medumos – tajā ir ap piecdesmit fotogrāfiju, kas uzņemtas šajā apkārtnē. Šādi atradumi ļauj burtiski kadru pa kadram rekonstruēt frontes ikdienu pirms vairāk nekā simt gadiem. Patlaban viņa kolekcijā ir jau vairāk nekā simt oriģinālu fotogrāfiju, kas tieši saistītas ar Medumiem. Ja skaita visu reģionu, kopējais attēlu skaits sasniedz aptuveni četrsimt.
“Dažkārt mēģinām atrast to cilvēku pēctečus, kuru vārdus izdodas identificēt pēc fotogrāfijām vai atrastajiem karavīru žetoniem,” turpina Juris. “Bija gadījums, kad atradām vācu karavīra žetonu un ar “Facebook” palīdzību noskaidrojām virsnieka vārdu. Uzzinājām, kur dzīvo viņa pēcteči, taču interese no viņu puses bija minimāla – ne atgūt priekšmetu ģimenes arhīvam, ne arī vairāk parunāt par pagātni viņi nevēlējās. Tomēr ir arī citi piemēri: reiz vācu karavīru pēcteči ieradās Medumu karavīru kapsētā, un viņiem tas bija patiesi nozīmīgs un emocionāls brīdis.”
Kādu interesantu stāstu atklāj arī Raimonds Stikāns. Uz atrastā žetona izdevās izlasīt cilvēka vārdu un uzvārdu. Turklāt blakus tika atrasts neliels medaljons ar labi saglabājušos krāsainu kādas sievietes fotogrāfiju. Kas viņa bija šim vācu karavīram, noskaidrot neizdevās. Toties ar kolēģu palīdzību no Čehijas izdevās noskaidrot paša karavīra likteni.
“Izrādījās, ka šis vācu virsnieks nav gājis bojā pie mums Medumos. Viņš izdzīvoja karā, atgriezās Vācijā un 1918. gadā nomira no kara laikā gūtajiem šrapneļa ievainojumiem,” stāsta Raimonds. “Čehu meklētāji atrada viņa kapu.”
Divi muzeji
Stikānu ģimenes meklēšanas un novadpētniecības darba rezultātā pie viņu mājas izveidots neliels privāts muzejs. Lielākā daļa eksponātu ir Raimonda un Jura atradumi: munīcijas un ieroču fragmenti, karavīru un virsnieku formastērpu detaļas no abām karojošajām pusēm, trauki un citi sadzīves priekšmeti, kas atrasti bijušo krievu blindāžu vai vācu bunkuru vietās.
Kā stāsta privātās ekspozīcijas veidotāji, vairāk tomēr atrasts artefaktu, kas saistīti ar Vācijas armiju. Tas skaidrojams ar nocietinājumu konstrukciju: vācieši savus bunkurus būvēja no betona, bet krievu nocietinājumi bieži tika veidoti no baļķiem. Tāpēc arī tie saglabājušies atšķirīgi – koks ar laiku satrūdēja, un dažkārt pat grūti noteikt, kur atradās krievu pozīcijas. Savukārt vācu nocietinājumi saglabājušies līdz mūsdienām.
Tie ir arī daļa no oficiālā Pirmā pasaules kara muzeja ekspozīcijas, kas Medumos tika atklāts pirms trim gadiem Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības projekta ietvaros.
Muzeja gide un pedagoģe Miropija Petkune, kura agrāk strādāja par vēstures skolotāju vietējā skolā un nodarbojās ar novadpētniecību, neslēpj, ka Stikānu ģimene būtiski palīdzēja muzeja ekspozīcijas izveidē – viņi muzejam nodeva daļu savas kolekcijas – un palīdz joprojām.
“Vasarā pie muzeja organizējām jauno arheologu skolu, un Juris un Raimonds aktīvi piedalījās gan nometnes organizēšanā, gan meklēšanas darbos,” stāsta Miropija. “Nesen Juris pie mums sarīkoja izstādi “Medumi 1915–1917”. Tajā redzamas fotogrāfijas, artefakti un kartes, kas saistītas ar Medumiem un apkārtni.
Izstādē apskatāmi arī vairāk nekā simt gadus veci dokumenti – piemēram, vietējā iedzīvotāja pase, karavīra uzskaites grāmatiņa, vārdnīcas, dziesmu grāmatas, pastkartes, identifikācijas žetoni un karavīru apbalvojumi.
Dažkārt Juris muzejam nodod arī jaunus atradumus. Piemēram, pērn rudenī viņš atnesa karavīra mundiera atliekas, kas atrastas netālu no Medumiem. Tas uzskatāmi parāda, kādu formu karavīri valkāja mūsu apkārtnē. Tādējādi muzeja kolekcija pastāvīgi papildinās.”
Daži eksponāti patiešām ir unikāli. Piemēram, nesen muzejā nonāca patronas čaulīte, kuras iekšpusē tika atrasta zīmīte arābu valodā. Tā bija labi saglabājusies, un izdevās to izlasīt. Tajā karavīrs vēršas pie Dieva ar lūgumu palīdzēt viņam atgriezties mājās dzīvam un veselam. Muzeja darbiniekiem tas ir īpaši aizkustinošs eksponāts. Pie ieejas muzejā izveidota instalācija – sarkanas magones, kas iepītas dzeloņstieplēs. Tā ir Pirmā pasaules kara simbolika.
Iekšpusē rekonstruētas Krievijas armijas blindāžas un ierakumi, izvietoti abu karojošo pušu karavīru manekeni formastērpos. Muzejā izveidota arī kaujas vizualizācija ar skaņas efektiem – sprādzieniem, šāviņu un ložu svilpieniem.
Tas viss palīdz apmeklētājiem iztēloties to laiku atmosfēru un sajust Pirmā pasaules kara klātbūtni. Tas bija. Un nevis kaut kur tālu, bet tepat – uz mūsu zemes.
Par karu – miera vārdā
Neraugoties uz muzeja nelielajiem izmēriem, to apmeklē cilvēki no dažādām valstīm. Pēc darbinieku teiktā, katru gadu šeit ierodas apmēram divi tūkstoši cilvēku. Starp viņiem ir ne tikai Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji, bet arī tūristi no Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Polijas, Somijas un citām valstīm.
Muzejs ir iekļauts Baltijas militārā tūrisma objektu tīklā, kas veicina interesi par šo vietu. Lai apmeklētājiem būtu ērtāk iepazīties ar ekspozīciju, muzejā pieejami QR kodi un audio ceļveži vairākās valodās.
Muzeja veidotāji uzsver – viņu mērķis nav militārās vēstures romantizēšana. “Mūsu muzejs tika veidots, lai cilvēki saprastu: karš nozīmē šausmas un postu. Ekskursiju laikā es bieži atkārtoju – tas ir muzejs par karu, kas radīts miera vārdā,” saka Miropija Petkune.
Pēc viņas teiktā, apmeklētāju reakcija bieži vien ir ļoti emocionāla. Daudzi cilvēki, kuri ierodas ziņkārības dēļ, no muzeja aiziet klusi un domīgi. Daži atzīst, ka pirmo reizi nopietni aizdomājas par to, kādu cenu maksā miers.
Un, iespējams, tieši šādas piemiņas vietas palīdz mums neaizmirst vissvarīgāko vēstures mācību: karš nedrīkst atkārtoties.
