Intensīvās terapijas māsa: šīs frāzes pacienti atkārto tieši pirms nāves

29 gadus vecā intensīvās terapijas māsa Kirstī Robertsa, kura pēdējos četrus gadus veltījusi atbalstam pacientiem viņu pēdējās minūtēs, pamanīja noteiktu likumsakarību.

Neatkarīgi no diagnozes vai ārstēšanas, mirstošie tieši pirms nāves bieži atkārto pilnīgi tās pašas frāzes. Saskaņā ar Kirstī vārdiem, katrs viņas pacients intuitīvi sajutis savu galu kā kaut ko neizbēgamu.

Māsa izdala trīs frāzes, kuras viņa dzird no mirstošajiem visbiežāk:

• "Please tell my family that I love them." ("Lūdzu, sakiet manai ģimenei, ka es viņus mīlu.")
• "I don’t feel well." ("Man nav labi.")
• "I know I’m dying." ("Es zinu, ka mirstu.")

"Katrs mirstošs cilvēks, bez izņēmuma, saka to pašu," saka Robertsa.

Kas īpaši ievērojams, no medicīniskā viedokļa nekas varbūt nenorāda uz drīzu beigu tuvošanos. Kirstī skaidro: "No kurienes viņi to zina? Notiek kāds garīgs pavērsiens, kuru neviens nevar izskaidrot. Pacienta dzīvotspējas rādītāji var būt stabili, un stāvoklis - tāds pats kā pie uzņemšanas. Nekas nenorāda uz tiešu draudu."

Tomēr pieredze rāda: neskatoties uz ievadītajiem medikamentiem un testiem, cilvēks, kurš izsaka šos vārdus, vienmēr nomirst.

Robertsa atzīstas, ka četru gadu prakses laikā viņa joprojām nav atradusi medicīnisku izskaidrojumu tam, kāpēc pacienti iepriekš zina par nāves tuvošanos.

Tomēr medicīnas vidē šis fenomens ir pazīstams. Paliatīvajā aprūpē un slimnīcās tiek izmantots termins "Nearing Death Awareness" (angļu val. — priekšnāves apziņa), raksta "Mirror".

Tas ir stāvoklis, kad mirstošais sāk sajust vismazākos sava ķermeņa signālus, kurus vēl nesasniedz ierīces — vai tas būtu asinsrites palēnināšanās vai orgānu atteikšanās mikroskopiskā līmenī. Bieži tas ir saistīts ar mieru un pieņemšanu, nevis paniku.

Māsas kolēģi sociālajos tīklos atbalstīja viņas novērojumus. "Es strādāju slimnīcā un varu teikt, ka viņai ir taisnība," rakstīja viens no komentētājiem. Cits piebilda: "Kolēģe, apstiprinu katru vārdu." Trešais vienkārši secināja: "Viņi vienmēr zina."

Šī intuitīvā apziņa bieži nesakrīt ar klīnisko situāciju. "Mans onkulis visu zināja, lai gan analīzes un rādītāji bija normā," ar savu pieredzi dalījās cits sociālo tīklu lietotājs.

Intensīvās terapijas māsām nāve ir ikdienas darba daļa, bet tā nekad nekļūst par parastu lietu. "Pie tā nav iespējams pierast. Mēs pavadām daudz laika ar pacientiem, pie viņiem un viņu ģimenēm," atzīst Robertsa.

Domāšana par nāvi var biedēt, bet šajā zināšanā slēpjas arī dziļš miers. Kā stāsta Kirstī, viņas pacienti juta beigu tuvošanos, bet viņu balsīs bija nevis bailes, bet samierināšanās. Izskatās, ka tuvojoties dzīves beigām, cilvēks ir daudz vairāk gatavs šai pārejai, nekā mēs to redzam no malas.

Vai tās ir priekšnojautas vai fizioloģiska reakcija?

Lai gan māsa apraksta notiekošo kā garīgu pavērsienu, zinātniskā medicīna arī atzīst šo fenomenu, norakstot to kā priekšnojautu tuvojošamies nāvei. Tā nav tikai trauksme, bet atzīts medicīnisks simptoms, kas var norādīt uz dzīvībai bīstamiem stāvokļiem, pat ja ierīces rāda stabilus rezultātus.

Eksperti uzskata, ka ķermenis uztver iekšējās bioķīmiskās izmaiņas — piemēram, hormonu līdzsvara izmaiņas vai skābekļa līmeņa krišanos audos — ilgi pirms tās fiksē ierīces. Pacienta frāzes, piemēram, "man nav labi" vai "es zinu, ka mirstu", var būt smadzeņu reakcija uz šiem gandrīz nemanāmajiem signāliem.

Kā rīkoties, kad tuvs cilvēks runā par nāvi?

Paliatīvās aprūpes speciālisti iesaka attiekties pret šādiem izteikumiem ar līdzjūtību un mieru, nevis tos noliegt.

• Nesāciet strīdēties. Kad cilvēks saka: "Es mirstu", dabiskā pirmā reakcija ir atbildēt: "Nesaki tā, tu izveseļosies." Tomēr tas var likt mirstošajam justies vientuļam un nesaprastam.

• Esiet tuvumā. Bieži vien pietiek vienkārši turēt roku un klausīties.

• Izpildiet lūgumus. Ja cilvēks lūdz nodot mīlestības vārdus ģimenei, soliet, ka to izdarīsiet. Šāds apstiprinājums sniegs viņam mieru, kas nepieciešams, lai aizietu mierīgi.

Robertsas un viņas kolēģu pieredze rāda: tas, kā ķermenis un apziņa mijiedarbojas pēdējās dzīves minūtēs, paliek viena no lielākajām noslēpumiem.