"Visu laiku tikai ciešanas" - Jūlija aizbrauc uz Spāniju un tagad nesaprot, kā cilvēki vispār var dzīvot Baltijas valstī
Talliniete Jūlija Divonina līdz saviem 24 gadiem paguvusi gan iegūt bakalaura grādu dzimtajā Igaunijā, gan padzīvot dažādās valstīs. Šobrīd viņa apmaiņas programmas ietvaros studē Valensijas Universitātē.
"Es staigāju pa universitātes pilsētiņu un domāju: vau! Ir februāris, bet es eju baletkurpēs... Universitāte piedāvā tik daudz interesantu iespēju. Un es pie sevis nodomāju – kāpēc mēs vispār dzīvojam Igaunijā?
Tur ir auksts, vienmēr tumšs, nekādu apelsīnu koku. Bet šeit visu gadu var būt ārā, skriet parkā.
Cilvēki ir atvērtāki, draudzīgāki. Reiz es piemērīju brilles, un kāds pilnīgi nepazīstams cilvēks man izteica komplimentu. Es laikam esmu pārāk "igauniska", sabijos un nosarku, lai gan tas taču ir normāli – vienkārši tāpat kādam izteikt komplimentu. Taču tās vienkārši ir atšķirīgas kultūras..." izdevumam "Postimees.ee" atzina Jūlija.
Vaicāta, kāds sadzīves sīkumus Spānijā iepriecināja vai pārsteidza, Jūlija saka: "Veļu var visu gadu žāvēt ārā, un tā smaržo pēc svaiguma. Igaunijā mēs parasti žāvējam mājās.
Uz veikalu šeit visi dodas ar iepirkumu somām-ratiņiem. Kad iedomājos, kā pie mums sieviete pēc darba no lielveikala nes smagos maisus, domāju – kāpēc mēs neizmantojam šādus ratiņus? Mums to vajadzētu pārņemt.
Eksotiskas jūras veltes, kas Igaunijā ir ļoti dārgas, Spānijā maksā salīdzinoši lēti, toties parasta zivs, piemēram, heks, nez kāpēc nav lēta. Vēl es pamanīju, ka ielās ir ļoti daudz suņu – šeit daudzi cilvēki tos tur."
- Daudzi studenti strādā paralēli studijām. Kā ar to ir Spānijā?
"Spānijā cilvēki kopumā pieaug diezgan vēlu, salīdzinot ar mums. Studenti tiek uzskatīti par bērniem. Mani uzjautrināja, kā vienā no finanšu tiesību lekcijām profesors teica: jūs taču vēl neesat maksājuši nodokļus, par jums maksā jūsu vecāki.
Bet es jau esmu samaksājusi tik daudz nodokļu – strādāju kopš 15 gadu vecuma. Un bieži izskan piezīmes, ka, redz, jūs esat studenti, jums vēl nav nekādu pieaugušo problēmu. Un studentiem tiešām bieži tādu nav. Viņi dzīvo kopā ar vecākiem. Vai arī ar draugiem, bet mājokli apmaksā vecāki.
Pie mums tas ir pavisam citādi. Tartu Universitātē gandrīz visi mani kursabiedri jau pēc otrā kursa strādāja. Pastāvīgi jūtams spiediens – jāatrod darbs, jādomā par nākotni. Un pēc tam, kad esmu redzējusi, kā tas var būt citās valstīs, tas mani drīzāk apbēdina. It kā es palaistu garām savu studiju laiku, nepaspētu to izbaudīt. Strādāt tāpat nāksies visu mūžu."
Uz jautājumu, kādi ir spāņi, Jūlija saka: "Spāņi ir mierīgāki, relaksētāki. Viņiem ir tāda attieksme – kāpēc ciest, ja var vienkārši dzert alu? Bet Igaunijā valda priekšstats, ka nepārtraukti daudz jāstrādā un jācieš. Turklāt pat tad, ja vairs nav jācieš, ja tev ir pietiekami daudz naudas, tāpat rodas domas – bet kas būs pēc tam? Ja nu nākotnē vairs nebūs tik stabila situācija? Tāpēc jau tagad jāsāk ciest, lai nākotnē ciestu mazāk. Tāds kā noslēgts ciešanu loks. Savukārt Spānijā nav jāattaisno sava eksistence ar ciešanām – te it kā ir atļauts vienkārši dzīvot."
Vai Jūlija vēlas palikt Spānijā? "Droši vien tomēr nē. Atbraukt uz laiku studēt apmaiņas programmā – tas ir lieliski. Bet dzīvot šeit es negribētu. Šeit ir dārgs mājoklis, daudz birokrātijas. Es mīlu Igauniju, mani pat aukstums nemulsina. Ja nodarbojas ar sportu, iet pirtī, var dzīvot. Kas attiecas uz dzīvesstilu – var ceļot un no citām valstīm pārņemt mazus dzīvi atvieglojošus paradumus. Kaut vai to pašu iepirkumu somu ar riteņiem."
