Igaunijas izlūkdienests: Krievija tuvākajā gadā neplāno uzbrukumu NATO

19. janvārī karš Ukrainā sasniedza savu 1417. dienu — tieši tikpat ilgi ilga Otrais pasaules karš Austrumu frontē starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju. Gandrīz četru gadu laikā Krievija ir izsmēlusi lielāko daļu no Padomju Savienības mantotajiem militārajiem krājumiem, zaudējusi aptuveni vienu miljonu karavīru, kas krituši vai smagi ievainoti frontē, un radījusi neizsakāmas ciešanas ukraiņiem. Un tomēr Ukraina turas.

Neraugoties uz Krievijas neapmierinātajiem centieniem, režīma vadībā nav manāmas pārmaiņu pazīmes. Vladimirs Putins, Kremļa simboliskā figūra, joprojām ir pārliecināts, ka Krievija ar savu it kā unikālo globālo lomu iet “īpašu ceļu”. Tādēļ Krievija turpina tiekties pēc Ukrainas pilnīgas pakļaušanas.

Ar represijām Krievijas valdnieks ir radījis ilūziju, ka viņam nav alternatīvas — ka izvēle ir starp Putinu un bezdibeni ar nenoteiktību. Taču, kā norāda Kaupo, karš Ukrainā ir radījis smagas grūtības arī pašai Krievijai, un, lai gan krievi ir kultivējuši mītu par sevi kā ciešanu meistariem, viņu sāpju panesība nav neierobežota. Lejupslīdoša ekonomika, tukšas degvielas tvertnes un slepkavu un izvarotāju atgriešanās no frontes arvien spēcīgāk skar parastos iedzīvotājus. 

Kremlim nav izdevies arī sašķelt sabiedroto vienotību. Tā atkārtotās neveiksmes liecina, ka Krievijas valdošā elite vienkārši nespēj to panākt. “Lai gan Krievijas sabotāžas un ietekmes mēģinājumi notiek, mums nevajadzētu iztēloties draudus tur, kur to nav: ne katrs notikums ir viltīga plāna vai Kremļa visvarenās rokas izpausme — bieži tā ir vienkārši sakritība,” pauž Kaupo.

Krievija joprojām ir bīstama, neskatoties uz tās nekompetenci, un modrība ir būtiska, lai nepieļautu “krievu pasaules” paplašināšanos. Lai gan sankcijas acīmredzami ietekmē Krievijas ekonomiku, joprojām pastāv nepilnības, kuras jānovērš ar mērķētiem pasākumiem un Rietumvalstu sadarbību — vai runa būtu par divējāda lietojuma preču kontrabandu uz Krieviju, tās sprāgstvielu nozares ievainojamībām vai būtiskiem tehnoloģiskajiem lēcieniem, kas NATO būs nepieciešami, lai pretotos Krievijas pieaugošajai paļaušanās uz bezpilota militārajām sistēmām.

Tomēr panikai nav pamata. Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta vērtējumā Krievijai tuvākā gada laikā nav nodoma militāri uzbrukt Igaunijai vai kādai citai NATO dalībvalstij. “Visticamāk, līdzīgu vērtējumu sniegsim arī nākamgad, jo Igaunija un Eiropa ir spērušas soļus, kas liek Kremlim ļoti rūpīgi izvērtēt, ko tas vispār var atļauties riskēt darīt. Pat ja šāda nodoma šobrīd nav, mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai tāds nerastos arī rīt un nākotnē. Krievijas militārā reforma turpmākajos gados palielinās tās bruņoto spēku spējas. Lai to līdzsvarotu, Igaunijai un NATO jāturpina ieguldīt aizsardzībā. Krievijas aprēķiniem par spēku līdzsvaru vienmēr jābūt mūsu labā,” pauž Kaupo.

“Tieši stingra un konsekventa gatavība patiesi attur Krieviju. To uzturot, mēs demonstrējam Krievijai īpašības, no kurām tā baidās visvairāk — ka esam brīvi, apņēmīgi un noturīgi un ka pieņemam savus lēmumus bez jebkādas piespiešanas vai spiediena no malas,” pauž Igaunijas pārstāvis.