“Es apmeklēju viņa kapu, bet neizjutu nekādu nožēlu!” Britu lauksaimnieks nošauj mazgadīgu zagli un par to tiek notiesāts uz mūžu
"Es apmeklēju nogalinātā pusaudža kapu un nejutu nekādu nožēlu...tā ir netaisnība, ka mani atzina par vainīgu," saka lauksaimnieks Tonijs Martins, kas 1999. gadā nošāva mazgadīgu zagli, kas bija ielavījies viņa fermā Norfolkā, Anglijā, un par to saņēma mūža ieslodzījumu.
Toniju Mārtinu pamodināja skaņa, kad bruņoti policisti ielauzās viņa guļamistabā, lai viņu saslēgtu rokudzelžos un arestētu par slepkavību. Agrāk tajā naktī panikas pārņemtais lauksaimnieks bija sašāvis divus laupītājus, kuri bija ielauzušies viņa īpašumā, un vienu no viņiem nogalinājis.
Tonijs Mārtins apgalvo, ka viņš nenožēlo savu rīcību, kad nakts vidū viņa mājā sastapās ar laupītājiem. Vīrietis ir nosodījis policijas rīcību viņa lietā un uzskata, ka pret viņu tika ierosināta nelikumīga kriminālvajāšana.
Vīrietis, kas tika ieslodzīts cietumā par 16 gadus vecā Freda Barrasa nāvi, apgalvoja, ka viņš bija nospiedis pistoles gaili kā brīdinājumu. Tagad, kad kopš konfrontācijas, kas sašķēla tautu, ir pagājuši divarpus gadu desmiti, Martins uzstāj, ka viņš ir nevainīgs, un apgalvo, ka viņš nenožēlo liktenīgo nakti. Viņš cer, ka kādu dienu viņa vārds tiks attaisnots.
Tomēr, neraugoties uz stingro pārliecību, ka viņa rīcība bija attaisnojama, viņš atzīst, ka ir "zaudējis enerģiju un ticību tieslietu sistēmai", lai cīnītos pret notiesāšanu, un piebilst: "Mana dzīve pēc šīs nakts nekad vairs nav bijusi tāda pati. Tagad viss ir citādāk. Es nekad neesmu bijis tāds pats."
Mārtins stāsta par savu reakciju, kad viņa mājoklī pieķēra iebrucējus: "Kā var būt vainīgs, guļot savā gultā? Es jautāju cilvēkiem, kā jūs zināt, kā jūs reaģētu, ja kāds ienāktu jūsu mājās tumsā, naktī un jūs būtu viens pats? Es joprojām nesaprotu, kā mani varēja atzīt par vainīgu. Es rīkojos instinktīvi. Es mēģināju aizstāvēt savas mājas, savu privāto telpu.”
Tonijs Martins tika ieslodzīts cietumā par Freda Barrasa nāvi, un viņš apgalvo, ka viņam ir maz līdzjūtības pret diviem laupītājiem, kurus sašāva:"Tas, kas notika pēc tam, bija liels šoks, liela netaisnība. Es neredzu, kā es būtu rīkojies citādi. Es neko nenožēloju."
Šodien Mārtins stāsta, kā ieslodzījums cietumā par slepkavību ievirzīja viņa dzīvi lejupejošā spirālē, radot raizes viņa mīļotajai mātei Hilarijai un liekot zaudēt draugus. Kad viņu beidzot atbrīvoja no cietuma, viņš dzīvoja kā vientuļnieks.
"Es par noziedzniekiem nemaz nedomāju. Varbūt es esmu labsirdīgs, nosaucot viņus par noziedzniekiem, jo pateicoties viņiem, pēdējos 25 gadus man viss ir bijis kā migla," stāsta vīrietis.
Izdzīvojušais laupītājs, kurš tika sašauts kājā, tika ieslodzīts cietumā uz trim gadiem par līdzdalību sazvērestībā, lai uzlauztu īpašumu kopā ar Fredu. Tomēr Martins tika apsūdzēts par tādiem noziegumiem kā slepkavība, slepkavības mēģinājums un šaujamieroča glabāšana ar nolūku apdraudēt dzīvību.
"Man likās, ka policijai patika doma, ka es katru nakti gulēju apģērbā, turēdams rokās šauteni un gaidot cilvēkus. Realitāte bija tāda, jā, es gulēju drēbēs. Bet es rīkojos instinktīvi. Es jutos apdraudēts. Tas ir viss,” stāsta Mārtins.
Prokurori apsūdzēja viņu par to, ka pēc iepriekšējiem ielaušanās gadījumiem viņš bija dežūrējis un šāvis bez brīdinājuma. Viņi apgalvoja, ka Martins, kuram jau no mazotnes piederēja ieroči, pirms ielaušanās vairākkārt draudējis nogalināt visus zagļus vai ceļotājus, kā arī apgalvojis, ka, gaidot ielaušanos, viņš bija uzspraudis mīnas slazdus savā nolaistajā mājā. Viņš noliedza abus apgalvojumus.
Mārtinam 2000. gada aprīlī par slepkavību tika piespriests mūža ieslodzījums. Viņa tiesas prāva izraisīja diskusijas visā valstī, un daži cilvēki apgalvoja, ka viņam bija tiesības aizstāvēt savu īpašumu, bet citi bija sašutuši par pusaudža nāvi. Pēc vairākiem mēnešiem Mārtinam tika piešķirta apelācija, bet 2001. gadā tiesnesis atteica viņam brīvību. Tā vietā Martinam tika samazināts sods līdz pieciem gadiem par netīšu slepkavību, un 2003. gadā viņš tika atbrīvots.
Viņš saka: "Cietums bija labs, bet es zināju, ka man tur nevajadzēja atrasties. Tas bija ļoti satraucoši un mulsinoši manai dārgajai mātei. Viņa bija pieklājīga sieviete, un notikušais viņu patiešām šokēja. Savā ziņā visgrūtāk bija iziet no cietuma un saprast, ka visu manu draugu vairs nav.”
Vaicāts, vai viņš rīkotos tāpat arī tagad, vīrietis norāda: "Grūti atbildēt, jo es negribētu vēlreiz piedzīvot to, ko esmu piedzīvojis. Bet es joprojām uzskatu, ka es neko nedarīju, tikai reaģēju tāpat kā vairums cilvēku."
