Ziemeļkorejas bērnu nometnē sagrauj Balto namu; tagad turp pošas arī Krievijas jaunatne
Putina vadībā Krievija aizvien vairāk brāļojas ar Ziemeļkoreju, un šovasar virknei krievu skolēnu plānota atpūta īstenā komunisma citadelē. Kas viņus gaida Ziemeļkorejas bērnu nometnē, var spriest pēc Jurija Frolova stāstītā, kurš pusaudža gados to izbaudīja pat divas reizes.
Pieredzētajā viņš dalījies ar “Business Insider”. Tagad Frolovam ir 25 gadi, bet 2015. gadā 15 gadu vecumā viņš devās uz Songdovonas starptautisko bērnu nometni.
Kompartijas ceļazīme
“Kad biju bērns, atceros, es skatījos televīzijā dokumentālo filmu par Ziemeļkoreju. Lai gan biju ļoti jauns, mans priekšstats par šo valsti bija, ka tai jāturas pret kapitālistisko kaimiņu ielenkumu,” stāsta Frolovs. “Es zināju maz, es gribēju to redzēt savām acīm.”
Tā nu viņš Krievijas sociālajā tīklā “VKontakte” atrada grupu “Solidaritāte ar Ziemeļkoreju”. Krievijas Komunistiskā partija piedāvāja iespēju doties uz Ziemeļkorejas bērnu vasaras nometni – par tikai aptuveni 300 ASV dolāriem 15 dienas ar ēdināšanu, pajumti un pat lidmašīnas biļetēm. Jurijs tādu iespēju laist garām negribēja, un vecāki piekrita.
No dzimtās Sanktpēterburgas viņš viens aizkļuva līdz Vladivostokai, kur pievienojās citiem bērniem un dažiem Komunistiskās partijas pārstāvjiem. Jurijs biju viens no vecākajiem, pārējie bija deviņus, desmit, 11 gadu veci. Tā īsti redzēt patiesību par Ziemeļkoreju, šķiet, gribēja tikai viņš, pārējie cerēja uz lētu atpūtu.
Veikalā varēja iepirkt degvīnu
Pirmās divas dienas pagāja Phenjanā, kur, kā jau totalitārajā valstī pieņemts, viņus pastāvīgi uzraudzīja un izvadāja pa klasiskajām ekskursiju vietām, tostarp mūžīgā prezidenta Kima Irsena laukumu un muzeju ar Korejas kara laikā trofejās iegūtajiem amerikāņu transportlīdzekļiem un 1968. gadā sagrābto ASV kuģi “USS Pueblo”.
Lai viesi tērētu naudu, viņus veda arī uz lielveikaliem, un bija tiešām dīvaini, ka nepilngadīgajiem nebija problēmu nopirkt alkoholu un cigaretes. Daži bērni, tikai 12 gadu veci, nopirka vietējo rīsu degvīnu un pēc tam pāris pirmās naktis nometnē pamatīgi piedzērās.
Nometnē ieradās apmēram pieci autobusi ar bērniem, lielākā daļa bija krievi, bet bija arī grupas no Ķīnas, Laosas, Nigērijas un Tanzānijas. Ziemeļkorejiešu bērni nometnē bija nošķirti no ārzemniekiem, viņus izdevies satikt tikai vienu reizi pēdējā dienā. Frolovs spriež, ka tā darīts, lai nepieļautu reālu pieredzes apmaiņu.
Kāmis tankā šturmē Vašingtonu
Nometnē bija daudz aktivitāšu, piemēram, pludmales izbraucieni, smilšu piļu veidošanas sacensības, peldēšana, tomēr bija arī daži visai dīvaini rituāli. “Mums bija jātīra Ziemeļkorejas bijušo līderu statujas. Kādu rītu cēlāmies pulksten 6, lai notīrītu Kima Irsena un Kima Čenira pieminekļus. Mums nebija ne sūkļu, ne kā cita – mēs vienkārši noslaucījām putekļus, kaut gan pieminekļi katru nedēļu tika profesionāli tīrīti. Tas bija dīvaini,” stāsta Frolovs.
Bija jāpiedalās arī koncertos, dziedot propagandas dziesmas korejiešu valodā par Ziemeļkorejas līderiem, izmantojot tekstus ar krievu burtiem. “Viņi centās skalot mūsu smadzenes dažādos veidos. Mēs spēlējām datorspēli, kur varonim, kāmim tankā, jāsagrauj Baltais nams,” atklāj Frolovs. Kāmju iebrukums Vašingtonā – domādams neizdomāsi...
Tomēr šie murgi nebija bez panākumiem – viens bērns kļuva tik idejiski piesātināts, ka iestājās Krievijas Komunistiskajā partijā un turpmāk skandināja bez apstājas par Ziemeļkorejas labumiem. Uz Juriju tas neiedarbojās, pēc viņa vārdiem, šī propaganda bija pārāk primitīva. “Es arī biju pārāk neapmierināts ar stingro smadzeņu skalošanas grafiku. Piemēram, kad biju slims, viņi neļāva man izlaist agrā rīta vingrinājumus.”
Nometa piecus kilogramus
Ēdināšana bijusi slikta, kas arī izskaidro zemo cenu – tikai rīss, kartupeļu daiviņas un maize. Daudzi ziemeļkorejieši gan būtu priecīgi par to pašu un arī liekā svara nomocītie – Jurijs 15 dienās novājēja par gandrīz pieciem kilogramiem. “Pēc atgriešanās es tik ļoti alku pēc kapitālistu ēdiena, ka nopirku trīs “Burger King” burgerus, divas lielās frī kartupeļu porcijas un kolu. To visu nebija iespējams apēst, bet es vienkārši tik ļoti gribēju.”
Un tomēr nākamajā gadā Jurijs atgriezās. Komunistu partijnieki viņu bija pierakstījuši braucienam, un Frolovs atzīst, ka viņam nepatīk lekties – ja jau liek, jābrauc: “Tas bija stulbs lēmums atgriezties, un es nezinu, kāpēc vecāki mani palaida, bet es to izdarīju vēlreiz.” Tagad gan viņam viegli iegūt draugus vai vismaz klausītājus – cilvēki, uzzinot par šādu pieredzi, grib dzirdēt vairāk.
