Elle darba nometnē Ziemeļkorejā. Izdzīvojušas sievietes stāsts

Organizācija "Amnesty International" izveidojusi īsfilmu, kurā Hjun Parka stāsta par piedzīvoto pāraudzināšanas nometnē. Šī sieviete lēģerī pavadīja vienu gadu deviņdesmito gadu vidū. Tās, protams, ir teju 20 gadu vecas atmiņas, taču Džī nedomā, ka tagad nometnēs ikdiena ir citādāka. "Amnesty International" lēš, ka laikposmā no 1990.gada līdz mūsdienām noslēpumainajā valstī bada nāvē miruši vairāk kā četri miljoni cilvēku. Deviņdesmito gadu vidū tieši no bada bēga pati Džī; diemžēl bēgšanas mēģinājums nebija veiksmīgs.

"Daudzi ziemeļkorejieši atceras staciju platformas, kurās rindojās vilcienu sastāvi - pilni ar cilvēku līķiem," viņa stāsta. Sievietes tēvs novārdzis mira, taču ar nolūku bija atstājis naudas summu, lai Džī varētu uzpirkt sistēmā strādājošos un tikt pāri robežai. Darījums šķietami izdevās, tomēr Ķīnas teritorijā vēlāk viņu kā ekonomisko bēgli arestēja un nosūtīja atpakaļ uz dzimteni. Tur amatpersonas viņai piesprieda viena gada cietumsodu pāraudzināšanas lēģerī.

"Visi šie cilvēki bija izsalkuši. Tolaik tur vēl bija kaut kādi savvaļas augi un žurkas, ko ēst, tagad - diez vai tur ir pat tik daudz," prāto Hjun Parka. No vismaz 14 darba nometnēm valstī viņa tika nosūtīta uz vietu, kas zināma kā viena no brutālākajām - uz Čongjinu.

"Mēs strādājām kā zvēri. Darba diena sākās 4:30, un vasarās, kad dienas ir garas, vergojām līdz pat deviņiem vakarā. Ar kailām rokām bija jāmēž dubļainas atejas. Jādara bija daudz dažādu darbu, un nometnes sargus jāuzrunā nekā citādi kā vien par skolotājiem. Pēc vakariņām - tādas tomēr bija - šo skolotāju priekšā nācās deklamēt Strādnieku partijas principus, slavēt Kimu Čeniru, mācīties dažādas dziesmas," skarbo laiku atceras Hjun Parka.

Galvenais ieslodzīto uzdevums tolaik bija likvidēt lielu kalnu, izveidojot vietā vagu lauku. Tā bijusi iespēja tikt pie kartupeļiem, kurus nometnes sievietes ēdušas zaļus un netīrus, lai mazinātu pastāvīgo izsalkumu. "Mēs arī ēdām sargsuņiem izlikto pārtiku, tāpat arī govīm paredzēto," stāsta Džī. Milzīgs lauks ticis uzarts ar ieslodzīto kailām rokām. Ar tonnu augsnes zemes bija jātiek galā četrām sievietēm. Darbus nedrīkstēja veikt pastaigas solī, bijis jākustas ļoti ātri. Katrai ieslodzītajai bijis savs dvielis, bet centieni to izmazgāt beigušies ar "skolotāju" pavēli netīro dvieli apsiet sev ap galvu un lūgties piedošanu.

"Ļoti daudzi no cilvēkiem, kas tika sodīti kā bēgļi, kā politiskie nodevēji, pēc sprieduma pasludināšanas tā arī vairs nekad netika redzēti."

Kā egoistisks bērns es vienkārši glābu savu ādu

Pirms nonākšanas ellē Džī tomēr gandrīz izdevās palikt Ķīnā, kur viņa bija pārbēgusi, lai glābtu savu ādu. Sievietes ģimene varas sistēmas važās bija izpostīta jau iepriekš - māte un māsa pārvietotas dzīvot citviet, bet viņa atstāta pieskatīt savu tēvu, kur palēnām mira. "Viņš vairs nespēja parunāt, tikai žestikulēt. No žestiem es sapratu, ko tēvs cenšas man teikt. Noliku viņam pie gultas rīsu bļodiņu, pārģērbu tīrās drēbēs un atstāju viņu aukstajā istabā. Kā egoistisks bērns es vienkārši glābu savu ādu, klausot tēva žestiem," atceras sieviete.

Viņai bija izdevies pārbēgt. Kā kontrabandas preci Džī ieveda Ķīnā, kur viņai pateica, ka vajadzētu apprecēties ar kādu ķīnieti, lai drošāka palikšana. Kontrabandisti - vairāki vīrieši - centušies viņu pārdot, solījuši, ka daļa naudas par šo darījumu aizies Ziemeļkorejā palikušās mātes un māsas vajadzībām. Hjun Parka piekritusi sevi pārdot.

"Viņi teica, ka pretējā gadījumā deportēs mani atpakaļ," savu izvēli pamato Džī. Sieviete tika nogādāta kādā mājā, kur potenciālie pircēji nāca novērtēt preci. "Vīrieši nāca un kaulējās par manu cenu. Gluži kā lopu tirgū. Es tiku pārdota par 500 juaņām," - tas ir apmēram 676 eiro. Deviņdesmito gadu kontekstā - Džī nebija lēta prece.

Tolaik šādā veidā tikušas tirgotas daudzas pārbēdzējas. Viņas kļuva par cilvēktirdzniecības upuriem.

Hjun Parka drīz dzemdēja dēlu no sava pircēja. Viņa to nosauca par Čolu - aptuvenā tulkojumā tas nozīmē 'dzelzsvīrs'. "Es gribēju, lai viņam būtu stiprs raksturs," intervijā saka Džī.

Zēns un māte dzīvoja būdā visnotaļ lielā slepenībā, tomēr drīz Ķīnas varasiestādes viņu klasificēja kā ekonomisko bēgli. Hjun Parku no vīra un dēla šķīra policijas iecirknī, un sievieti deportēja atpakaļ uz Ziemeļkoreju.

Gadu strādājot necilvēcīgu darbu šausmīgos apstākļos un pusbadā, Hjun Parkai pasliktinājās veselība. Stingumkrampju dēļ viņa lāgā nevarēja paiet, un nometnē viņu atzina par darbam nederīgu. Tas bija iemesls viņas atbrīvošanai no cietuma.

Pamatojoties uz faktu, ka viņa ir precēta ar vīrieti no Ķīnas un abiem ir kopīgs dēlu, Hjun Parkai izdevās atgriezties Ķīnā. Pēc pusotra gada viņa atkal satika savu bērnu un piespiedu kārtā pielaulāto vīru. Paniskās bailēs no atkārtotas deportācijas, Hjun Park paņēma bērnu un bēga prom uz Mongoliju. Ne bez grūtībām, tomēr viņiem tas izdevās. Līdz robežai viņi devušies gluži bez nekā.

Glābējs top par vīru

Pie robežas stiepušies garumgari drāšu žogi vairākās kārtās. Tur viņa satikusi kādu vīrieti, kurš arī realizējis savu bēgšanas nodomu, un viņš izveidojis žogā caurumu. Visi trīs pārbēguši.

Tagad pārim ir jau trīs bērni, un viņi dzīvo Mančestrā Lielbritānijā. "Esmu iemīlējusi vīrieti, kurš būtībā izglāba manu dzīvi," saka Hjun Parka. Šis cilvēks kā savu pieņēmis arī Džī dēlu, kas dzimis fiktīvajās laulībās ar ķīnieti.

Keita Allena, "Amnesty International" Lielbritānijas nodaļas vadītāja teic, ka šis ir otrais reālais stāsts, kas nonācis organizācijas rīcībā. Ļoti nedaudziem izdevies aizbēgt no noslēgtās Ziemeļkorejas: "Mēs gribam vēstīt par šo režīmu no pirmavotiem, no cilvēkiem, kas zina, ko runā," stāsta Allena. "Tūkstošiem cilvēku šajās nometnēs arī tagad mirst no pārstrādāšanās un no bada," informē Allena piebilstot, ka Ziemeļkoreja ir informēta par šādas īsfilmas tapšanu un izteikusies, ka "šie meli nevienam nebūtu jāredz".