Bijušais Ziemeļkorejas diplomāts atklāti stāsta par Kima Čenuna paranoju

Jongho kopā ar sievu un abiem dēliem no Londonas vēstniecības brīvajā pasaulē „iebēga” 2016. gadā, aizbildinoties ar to, ka visa ģimene dodas uz tuvējo krogu skatīties futbola maču. Līdz šim „laimīgajam brīdim” bija jāgaida vairāki mēneši, jo Ziemeļkorejas diplomātiem aizliegts pamest sūtniecības telpas vienatnē, bez citu kolēģu uzraudzības. Jāteic, ka Jongho bija īpaši uzkalpojies vietējā elitē, jo viņam atļāva uz ārzemēm izbraukt kopā ar ģimeni.

Pēc visa spriežot, pašlaik Jongho sadarbojas ar ārvalsts specdienestiem, jo intervijā teica, ka viņš nedrīkst neko stāstīt par savu sadarbību ar britu izlūkdienestu MI-6 vai amerikāņu CIP. Vienlaikus viņš arī uzsvēra, ka Kima Čenuna režīms viņu esot ierakstījis „nāvinieku sarakstā” ar pirmo kārtas numuru. Tādēļ viņam Dienvidkorejas valdība ir nodrošinājusi visaugstāko aizsardzības līmeni un viņš nekur neiet bez miesassargiem. Šī mēneša sākumā bija viena no retajām reizēm, kad viņš publiski pastāstīja gan par sevi, gan savu karjeru Ziemeļkorejas diplomātiskajā dienestā, gan to kāpēc bēdzis no Phenjanas, kaut gan bija visnotaļ nodrošināts un gozējās varas saulītē.

„Viņam ir ļoti liela paranoja”

Par Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu Jongho teica: „Domāju, ka viņam ir paranoja (paranoja: garīgi traucējumi, kuros personas domāšanu izteikti ietekmē raizes un bailes, bieži izraisot domāšanas iracionalitāti un murgus. Paranoiskai domāšanai ir raksturīga vajāšanas mānija, nerimstoša pārliecība par nopietnu, gandrīz visur esošu apdraudējumu – red.). Viņš ir vienīgais trīsdesmitgadnieks Ziemeļkorejas valdībā. Kims Čenuns ir varas piramīdas pašā virsotnē, bet viņam apkārt visiem ir 60-70 gadi, viņš strādā ar sava vectēva un tēva draugiem. Viņam blakus nav vienaudžu.

Iedomājaties, ka jums jāstrādā kopā tikai ar cilvēkiem, kas par jums ir 30-40 gadus vecāki. Viņam ir sajūta, ka viņu neciena un tā tālāk. Tāpēc viņam arī ir paranoja. Piemēram, nesen viņš pavēlēja aizkrāsot logus visām augstceltnēm apkārt savai citadelei – Ziemeļkorejas Darba partijas Centrālkomitejai. Pat no visrespektablākās Phenjanas viesnīcas „Korea Hotel” ārzemnieki nevar palūkoties ārā. Arī visu dzīvojamo ēku logi apkārt Centrālkomitejai aizkrāsoti, cilvēki neredz, kas notiek uz ielas. Tā ir ļoti liela paranoja!

Savukārt Čenunam pietuvinātās aprindas ļoti baidās pazaudēt savas privilēģijas. Tādējādi ir sava veida solidaritāte starp Čenunu un viņam pietuvinātiem. Bet Kims neuzticas šiem ļaudīm. Tāpēc viņš patstāvīgi maina kadrus. Ziemeļkorejas armijā ģenerālis vadošā postenī nav ilgāk par vienu gadu. Čenuns nevēlas, lai cilvēks vienā un tajā pašā vadošā amatā būtu ilgāk par vienu diviem gadiem. Tā viņš pilnībā kontrolē Ziemeļkorejas sistēmu”.

Bēgšana „pa kluso”

Ziemeļkorejas eksdiplomāts arī pastāstīja, kā un kāpēc bēdzis no savas dzimtenes, kurā, neskatoties uz valsts „koncentrācijas nometnes” kārtību, viņam tomēr bija visnotaļ priviliģēta un pārtikusi dzīve: „Apmēram 30 gadus biju ziemeļkorejiešu diplomāts, strādāju Eiropas galvaspilsētās – Dānijā, Zviedrijā, Lielbritānijā. Strādājot Eiropā, uzzināju, kas ir Rietumu brīvības un demokrātija, sapratu atšķirību starp demokrātisku sabiedrību un totalitāru režīmu. Tas viss manī radīja šaubas par Ziemeļkorejā pastāvošo sistēmu. Bet es tajā turpināju strādāt dēļ saviem radiem un draugiem.

Viss mainījās, kad pieauga mani bērni, kuri mācījās britu skolās (kā diplomāta statusam pienākas ar mani kopā uz ārzemēm bija izbraukusi gan mana sieva, gan abi dēli), viņi dzīvoja starp Eiropu un Phenjanu. Vienā brīdī dēli man sāka uzdot daudz jautājumu par dzīvi un savu nākotni. Es vienkārši gribēju brīvību saviem bērniem un sev, tāpēc arī nolēmu bēgt.

Šīs bēgšanas plānošana aizņēma vairākus mēnešus. Gaidīju iespēju no vēstniecības aizmukt „pa kluso”, jo ziemeļkorejiešu diplomātiem nav atļauts sūtniecību pamest vieniem, bez citu kolēģu pavadības. Tā nu vienā dienā izdomāju, ka mums jāaiziet uz tuvējo pabu paskatīties futbols...

Ziemeļkorejā man palika brālis un māsa. Biju pārliecināts, ka viņi tiks sodītu par manu bēgšanas mēģinājumu. Tomēr 2017. gada aprīlī CNN filmēšanas grupai atļāva ar viņiem tikties. Laikam tādēļ, lai pasaulei parādītu, ka, neskatoties uz manu bēgšanu, viņiem režīms nodrošina drošību. Režīms manai māsai un brālim televīzijas kameras priekšā lika pateikt, ka es esmu nodevējs un mēsls, bet es biju ļoti priecīgs atkal redzēt viņu sejas. Kopš tā laika es par viņiem vairs neko nezinu.

Ziemeļkorejā ir koncentrācijas nometnes, uz kurp sūta pārbēdzēju radiniekus. Tajās varētu būt ap 200 000 cilvēku. Brīnišķīgi sapratu, ka mana bēgšana radīs daudz ciešanu maniem radiniekiem. Bet tajā pašā laikā spriedu: „Bet kā tad ar manu bērnu brīvību?” Varbūt šī ir mana misija – pasaulei izstāstīt par Ziemeļkorejas sistēmu, lai veicinātu tās sagrāvi. Ja visi pārbēdzēji klusēs un baidīsies no Kima, mēs nekad neizmainīsim Ziemeļkorejas režīmu”.

„Atcerieties, kas notika ar ebrejiem nacistiskajā Vācijā”

Par to, kas notiek un kas vajadzīgs Ziemeļkorejai, Jongho sacīja: „Mums vajadzīgas izmaiņas. Atcerieties, kas notika ar ebrejiem nacistiskajā Vācijā. Kad pasaule sāka runāt par traģēdiju, kas notiek Hitlera Vācijā, jau bija par vēlu. Pasaulei ir jāapvienojas, lai apturētu Kima režīmu, un tad mēs arī varēsim panākt izmaiņas. Jādara viss, lai izglītotu Ziemeļkorejas tautu, lai tā saceltos pret totalitāro dinastiju, kas pār viņiem valda 70 gadus. Neskatoties uz Kima režīma teroru, jau notiek izmaiņas.

Piemēram, pašreiz Ziemeļkorejā ir daudz privāttirdziņu, kuru skaits pieaug, neskatoties uz režīma lielo pretdarbību. Pieaug pieprasījums pēc informācijas – daudzi skatās kontrabandas ceļā ievestos Dienvidkorejas seriālus un pat amerikāņu filmas. Pēc tā ir pieprasījums, cilvēki maksā naudu, lai skatītos nevis ziemeļkorejiešu filmas, bet gan dienvidkorejiešu seriālus.

Patiesībā dzīve Ziemeļkorejā ir ļoti paradoksāla – tur ir primitīvā kapitālisma sabiedrība. Kamēr vienu turība pieaug, citu strauji iet mazumā, atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem ar katru brīdi pieaug. Domāju, ka vienreiz tauta sacelsies par savām tiesībām.

Kims Čenuns ir ļoti gudrs puisis. Viņš katru dienu lieto internetu (kas, starp citu, nav pieejams citiem ziemeļkorejiešiem), lasa, klausās un skatās Dienvidkorejas ziņas. Viņš ļoti labi saprot, kas notiek apkārtējā pasaulē, tāpēc nežēlo spēkus, lai Ziemeļkoreju izolētu no pārējās pasaules.

Ziemeļkorejas avīzes un mācību grāmatas cilvēkiem skalo smadzenes, ka viņi dzīvo sociālistiskajā paradīzā, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Bet patiesībā nevienlīdzības līmenis ir milzīgs. Ja apmeklēsiet Phenjanu redzēsiet debesskrāpjus, bet desmit minūšu braucienā tālāk, redzēsiet, ka joprojām ar vēršiem apstrādā zemi. Nekādu traktoru! Divas pilnīgi atšķirīgas bildes”.