TEKSTA TIEŠRAIDE. Ukrainas aizstāvji pilnībā iznīcinājuši okupantiem nozīmīgo Čonharas tiltu

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, kad pieminam traģisko 1941. gada 14. jūniju, kad no Latvijas uz Sibīriju un Kazahstānu izsūtīja vairāk nekā 15 400  cilvēku, Jauns.lv skaidro, cik personām Latvijā ir piešķirts politiski represētās personas statuss un cik no viņiem piedzīvojuši deportācijas?

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā politiski represētas personas statusu, balstoties uz likumu “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu” piešķīra desmitiem tūkstošu represēto un viņu bērnu.

Ja pagājušā gadsimta beigās šāds statuss bija 30–40 tūkstošiem, tad 2011. gadā vien 18 566 bija atzīti par cietušajiem komunistiskā vai nacistiskā režīma apstākļos. 2024. gadā Latvijas Politiski represēto apvienības ziņoja, ka Latvijā ir 8 870 politiski represētās personas, no kurām 8 278 bija komunistiskā režīma represētie, bet 592 - nacistiskā režīma represētie.

Tagad viņu skaits ir vēl ievērojamāk sarucis. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde Jauns.lv pavēstīja, ka šī gada pavasarī bija 7725 personām bija politiski represētā statuss. Pārsvarā tie ir cilvēki gados, kas uz Sibīriju izsūtīti vēl būdami mazi bērni, vai arī tur jau dzimuši represētajiem vecākiem 1941. gada 14. jūnija vai 1949. gada 25. marta deportācijās.

Par to, ka politisko represēto skaits sarūk, liecina arī Rīgas domes informācija. Ja pērn pirms 14. jūnija politiskā represētā pabalstu saņēma 1823 cilvēki, tad šogad to saņēma 1706 rīdzinieki.

Pēdējā laika satraucošās ziņas par dronu incidentiem austrumu pierobežā nenoliedzami ir sējušas bažas un neziņu sabiedrībā. Rodas loģisks jautājums – vai uz Latgali šobrīd ir droši braukt? Un, kamēr vieni tiešām krīt panikā, pārskata savus atvaļinājumu plānus un atceļ rezervētos viesu namus, arvien skaļāk un pārliecinošāk izskan gluži pretējs aicinājums: ir īstais laiks braukt un atbalstīt savējos!

Latgale ir droša, viesmīlīga un bezgala skaista. Vēl jo vairāk – tieši tagad vietējiem uzņēmējiem, lauku sētu saimniekiem un mājražotājiem mūsu klātbūtne ir nepieciešama vairāk nekā jebkad agrāk. Apkopojot pieredzējušu ceļotāju ieteikumus, piedāvājam galamērķus, kurus noteikti vērts iekļaut savā brīvdienu maršrutā, lai atklātu un iemīlētu šo unikālo Latvijas reģionu. Turklāt jāpatur prātā, ka tā ir tikai neliela daļa no visa, ko vērts tur redzēt un piedzīvot.

Vairāk lasi šeit!

Krievija nespēj īstenot vienu no saviem galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem – ietekmes un kontroles atjaunošanu pār bijušās impērijas teritorijām –, tāpēc Kremlim būs jāmeklē jauns attīstības ceļš, norāda NATO Sabiedroto spēku Eiropas virspavēlniecības (SHAPE) stratēģiskās komunikācijas direktors, brigādes ģenerālis Džejs Dženzens.

"Krievijas impērijas atjaunošanas ziņā krieviem veicas pavisam slikti. Kā cilvēks, kas interesējas par stratēģiju, es teiktu, ka tā nav dzīvotspējīga stratēģija. Ja jūsu stratēģija nav dzīvotspējīga, tad jums ir jāsāk meklēt kompromiss vai plāns B," izteicās Dženzens.

Ģenerālis vērtēja, ka Kremlim šobrīd nepavisam neiet viegli un krievi apzinās, ka nespēj īstenot savu galveno stratēģiju, bet viņiem esot grūti saprast, kā tad varētu izskatīties šis plāns B. "Tāpēc mums jātiecas krievus ietekmēt, lai viņi izšķirtos par tādu plānu B, ko mēs spētu paredzēt, par tādu, kas nestu labāku, nevis sliktāku nākotni," izteicās amatpersona.

"Man nav šaubu, ka mūsu atturēšanas stāja joprojām ir efektīva. Mēs spējam viņiem neļaut iegūt priekšrocības. Tas ir tas, kas ir jāsniedz mūsu frontes līnijas brigādēm, ar visiem to rīcībā esošajiem gaisa spēkiem, jūras spēkiem un kosmosa spēkiem. Un tas strādā. Līdz šim aliansei neviens nav uzbrucis. Bet mums ir jābūt gataviem," sacīja Džensens.

Ģenerālis piekrita viedoklim, ka Kremlim, visticamāk, šāda plāna B nemaz nav. "Domāju, ka aizvien satraucošākie draudi un aizvien brutālākā rīcība Ukrainā ir izmisuma pazīmes. Viņu stratēģija nedarbojas, un acīmredzama plāna B nav. No vienas puses, tas liecina, ka Krievijai ir problēmas. Tā ir vājāka, nekā bija paredzējusi. No otras puses, šis ir visai sensitīvs laiks, kad Krievija ir kā dzīvnieks, kurš ir ievainots, bet tāpēc vēl bīstamāks. Tāpēc daudzi sabiedroto līderi šobrīd domā par to, kā tas viss beigsies. Kādu plānu B mēs vēlētos redzēt? Un ko mēs varam darīt, lai virzītu Krieviju tāda plāna virzienā," izteicās Dženzens.

Viņš atzina, ka nestabilitāte ilgs daudzus gadus. Par to liecina arī tas, ka Kremlis ir pilnībā mainījis mācību programmu Krievijas skolās, propagandai pakļaujot pat mazus bērnus. "Kad šie bērni kļūst par vidusskolēniem, valsts sāk viņus pārvērst par karavīriem. Tās nav militārās skolas. Parastas skolas. Bērni apgūst ieroču lietošanu, un viņiem tiek stāstīts, ka viņu pienākums ir aizstāvēt dzimteni par katru cenu. Bērni tiek sagatavoti, lai kādā brīdī viņus mobilizētu. Tā ir bērnu indoktrinācija jau no piecu gadu vecuma," sacīja Dženzens.

Viņaprāt, mums tomēr vajadzētu pavadīt mazāk laika, uztraucoties par to, ko dara otra puse.

"Mums tas būtu jāapzinās, taču mūsu enerģija jātērē tam, lai pārliecinātos, ka esam pēc iespējas noturīgāki, ka esam pēc iespējas labāk sagatavoti, bet vienlaikus nedrīkst pazaudēt no redzesloka to, kādu mēs kā indivīdi un sabiedrība vēlamies redzēt nākotni. Domāju, ka mums ir kopīgs priekšstats par to, kādu NATO nākotni mēs vēlētos redzēt. Un par to ir vērts cīnīties. Es nedomāju tikai kaujas laukā. Šī cīņa sākas jau šodien. Runa ir par noturību. Tā ir par to, lai mūsu demokrātijas būtu veselīgas. Lai mūsu pilsoņi būtu informēti un iesaistīti," norādīja Dženzens.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aicinājis sabiedrību neaizmirst komunistiskā režīma noziegumus, un aicinājis iedzīvotājus veltīt visu savu enerģiju tam, lai Latvija vienmēr būtu brīva un spēcīga.

Pirms 85 gadiem tūkstošiem nevainīgu Latvijas iedzīvotāju tika vardarbīgi izrauti no savām mājām un deportēti uz Sibīriju. Vienlaikus represijas skāra arī Latvijas armijas virsniekus un karavīrus Gulbenē, Litenē un citviet valstī – simtiem militārpersonu tika apcietinātas un izsūtītas, bet daļa no viņiem tika nošauti bez tiesas sprieduma. Latvijas pilsētas un ciemi kļuva tukšāki un tumšāki, latviešu dziesmas pieklusa un tautas pašapziņa tika smagi iedragāta, norāda Valsts prezidents.

"Masveida deportācija nebija tikai aizvešana prom no mājām. Četri no desmit deportētajiem izsūtījumā gāja bojā. Tie, kas atgriezās Latvijas teritorijā, neatgriezās mājās, jo viņu mājas bija brīva Latvija, nevis padomju cietums. Viņu sapņi bija iznīcināti, ģimenes salauztas, mērķi un prasmes vairs nebija svarīgi. Padomju varai svarīgi bija tikai tas, ka šie cilvēki bijuši Sibīrijā, tātad - nevēlamie. Un tādi viņi palika līdz pat divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumam, kad Latvija atguva neatkarību," atgādina Rinkēvičs.

Pēc prezidenta paustā, nav vārdu, lai notikušo padarītu par nebijušu, taču mums, kuriem ir dāvāta iespēja dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā, ir jāvelta visa sava enerģija tam, lai Latvija vienmēr būtu brīva un spēcīga un lai nevienam nenāktos šādas šausmas piedzīvot mūsdienās.

Kā ziņots, svētdien aprit 85 gadi, kopš Padomju Savienībā valdošais komunistiskais režīms deportēja uz Sibīriju aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju. Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941. gada 14. jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

No Torņakalna stacijas 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās.

Stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens un vagons, kas kalpo kā uzskatāms liecinieks vienai no visdrūmākajām dienām Latvijas vēsturē. Godinot komunistiskā genocīda upurus, visā Latvijā svētdien notiek dažādi piemiņas pasākumi.

Degvielas ražotāji Krievijas reģionā Tatarstānā ieviesuši ierobežojumus benzīna pārdošanai atsevišķās degvielas uzpildes stacijās.

Republikas valdības preses dienests paziņoja, ka šāds pasākums veikts, "lai izvairītos no mākslīgas ažiotāžas" un "nodrošinātu stabilu situāciju".

Tatarstāna ir otrais lielākais naftas ieguvējs Krievijā un viens no pieciem lielākajiem reģioniem pēc naftas pārstrādes apjomiem. Republikā atrodas vairākas lielas naftas pārstrādes rūpnīcas.

Ukrainas bruņotie spēki 12. jūnijā paziņoja par veiksmīgu bezpilota lidaparāta uzbrukumu naftas pārstrādes rūpnīcām TANECO un TAIF-NK Ņižņekamskā.

Ukrainas bruņotie spēki regulāri uzbrūk Krievijas naftas rūpniecības objektiem. Maija beigās aģentūra "Reuters" ziņoja, ka Ukrainas bezpilota lidaparātu uzbrukumi piespieduši gandrīz visas lielākās naftas pārstrādes rūpnīcas Krievijas centrālajā daļā apturēt vai samazināt ražošanu.

Belgorodas un Rjazaņas apgabalu, Krasnodaras novada un daudzu citu Krievijas reģionu iedzīvotāji jau agrāk sūdzējās par benzīna un dīzeļdegvielas trūkumu degvielas uzpildes stacijās. Daudzos reģionos ir ieviesti tādi vai citādi degvielas pārdošanas ierobežojumi. Ievesti benzīna ierobežojumi arī lielākajās degvielas uzpildes staciju ķēdēs Maskavā.

Krievija naktī uz svētdienu uzbrukusi Ukrainai ar 98 droniem, pavēstīja Ukrainas Gaisa spēki. Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēki notriekuši vai citādi neitralizējuši 91 dronu, teikts paziņojumā.

Krievija raidījusi "Shahed", "Gerbera", "Italmas" un citu tipu dronus, kā arī dronus imitatorus. Fiksēti septiņu trieciendrona trāpījumi sešās vietās, kā arī notriekto dronu atlūzu nogāšanās četrās vietās, norādīja Gaisa spēki.

Citi "parastie krievi" stāsta, ka Ukraina ar vēlmi iestāties NATO, traucē Krievijai dzīvot un attīstīties.