Gads karā: Krievijas lielākās kļūdas, iebrūkot Ukrainā

Taisnības labad jāpiebilst, ka (laimīgā kārtā) Krievijas neveiksmes gan kaujas laukā, gan starptautisko attiecību arēnā joprojām turpinās, un to iemesli joprojām pašos pamatos ir tie paši, kas pirms gada neļāva īstenoties diktatora Vladimira Putina vēlmei pilnībā pārņemt Ukrainu savā varā.

Šobrīd, raugoties uz Krievijas sniegumu militārajā un politiskajā sfērā, pat grūti noticēt, ka tikai pirms gada, kad CIP direktors Viljams Bērnss devās uz Maskavu, lai aicinātu Kremļa saimnieku neuzbrukt Ukrainai, viņš saņēma pārliecinošu atbildi, ka Krievijas armija ir bruņota ar pašām modernākajām tehnoloģijām un gatava mēroties spēkiem pat ar amerikāņiem.

Kamēr Krievijas spēki ieņēma uzbrukuma pozīcijas gar Ukrainas robežu, militārie eksperti spekulēja, kā tieši varētu notikt potenciālais uzbrukums. Lai arī Ukrainas armija kopš sakāves 2014. gadā bija spērusi lielus soļus uz priekšu savā attīstībā un kaujas spēju uzlabošanā, Krievijas uzbrukuma gadījumā to sagaidīja cīņa ar iespaidīgu pārspēku.

Tika lēsts, ka tikai iznīcinātāju skaita ziņā Krievijas pārsvars ir aptuveni 15 pret 1, nerunājot par tūkstošiem spārnoto un ballistisko raķešu, kam bija jāsatriec pīšļos Ukrainas pretgaisa aizsardzība.

Rietumu amatpersonu un militāristu pesimisms attiecībā uz Ukrainas izredzēm bija saprotams un pilnībā pamatots.

Tomēr netrūka ekspertu, tostarp arī pašu Krievijas militāristu vidū, kas jau pirms iebrukuma pauda, ka tā būtu milzīga pārrēķināšanās no Kremļa puses, kas rezultātā var novest arī pie Krievijas valsts sabrukuma tās pašreizējā veidolā. Drīz vien pēc liktenīgā 24. februāra rīta izrādījās, ka viņiem varētu būt taisnība.

Putina personīgais karš

Viennozīmīgi par galveno Krievijas kļūdu šajā kampaņā lielākā daļa ekspertu un pētnieku uzskata to, ka tā vispār iecerēja “atrisināt Ukrainas jautājumu” klasiskas militārās ekspansijas veidā.

2014. gadā ar Krimas un Donbasa teritoriju aneksiju Krievija ārkārtīgi veiksmīgi izspēlēja hibrīdkara scenāriju, demonstrējot pasaulei, ka tā ir spējīga uz negaidītiem stratēģiskiem un taktiskiem militāriem gājieniem, kas spēja tai nest panākumus un pamatīgi apmulsināt Rietumu politiķus.

Kā zināms, savu ietekmi Krievija turpināja apliecināt arī pēc tam, piemēram, plaši izmantojot dažāda veida informatīvās telpas ietekmēšanas un kiberuzbrukumu operācijas. Bez šaubām, ka Ukraina nepārtraukti atradās šādu Krievijas ietekmes darbību sfērā, vienlaikus Krievijas specdienesti ieguldīja vērienīgus resursus spiegu un kolaborantu tīkla izveidošanā Ukrainas sabiedrībā, tostarp arī politiskās pārvaldes, militārajās un iekšlietu struktūrās. Ukraina līdz pagājušā gada 24. februārim joprojām atradās spēcīgā Krievijas ietekmes zonā, un par vienu no lielākajiem Krievijas trumpjiem bija jāuzskata lielais etnisko krievu tautības iedzīvotāju skaits Ukrainā.

Tiek uzskatīts, ka militārā invāzija ir Kremļa saimnieka Vladimira Putina iecere, kurai bijis spiests pakļauties pārējais valsts aparāts. Lēmumu par invāziju Putins esot pieņēmis faktiski vienpersoniski, un tā visdrīzāk izrietējusi no viņa arvien pieaugošās lielummānijas un anti-rietumnieciskā noskaņojuma, kā arī neslēptās vēlmes atjaunot Krievijai zudušo slavu pēc PSRS sabrukuma, bet pašam ieiet vēsturē kā vienam no dižākajiem Krievijas vadoņiem.

Tikmēr Ukrainas uzsāktais ceļš pretī Rietumiem diktatoram bija aizvainojošs teju personiskā līmenī – no tā arī Putina izteiktais naids tieši pret ukraiņu nāciju un absurdās teorijas, ka “Ukraina nav īsta valsts”, ka to savā varā pārņēmusi fašisti utt. Savu redzējumu par Ukrainu un ukraiņiem kā daļu no "lielās Krievzemes" diktators centās pat pamatot ar it kā paša sacerētiem pseidovēsturiskiem traktātiem.

Otrs iemesls šādam solim nešaubīgi bija spožie panākumi un Putina popularitātes kāpums pēc Krimas aneksijas un Donbasa teritoriju pārņemšanas savā kontrolē, kā arī vājā, novēlotā un slikti koordinētā Rietumu reakcija.

Kremļa saimnieks cerēja uz līdzīga scenārija atkārtošanos, tikmēr pēc viņa plāna Ukrainas režīma un armijas pretestībai bija jāizplēn uzreiz pēc Krievijas spēku ienākšanas Ukrainas teritorijā.

Maldīgie pieņēmumi un kļūdu lavīna plānošanā

Kāpēc Putins bija tik pārliecināts par sava iecerētā “zibenskara” izdošanos? Krievijas diktators tiek raksturots kā cilvēks, kuram riebjas uzklausīt sliktas ziņas, tāpēc invāzijas gatavošanas posmā varētu pieņemt, ka specdienestu ziņojumi un atskaites par situāciju Ukrainā iezīmēja nevis faktisko, bet Putinam vēlamo ainu.

Tas ekspertiem liek secināt, ka arī vairākus gadus ilgais sagatavošanās posms visdrīzāk netika realizēts atbilstoši plānam, jo, pirmkārt, daudzi no specdienestu izpildītājiem neticēja šādas invāzijas iespējamībai un savu darbu paveica tikai “ķeksīša pēc”, un, otrkārt, Krievijas augstais korupcijas līmenis gādāja, lai invāzijas gatavošanai paredzētie līdzekļi nenonāktu tur, kur tiem paredzēts.

Attiecīgi Putins lēmumu par iebrukumu pieņēma, balstoties uz optimistiskiem ziņojumiem par Krievijas armijas izcilo sagatavotību, Ukrainas tautas naidu pret Zelenska valdību un dziļo mīlestību pret Krieviju, Ukrainas armijas vājo kaujasspēju un lieliski sagatavoto Krievijas kolaborantu tīklu, tikmēr šos ziņojumus pienesa cilvēki, kas nemaz nebija centušies uzrādīt reālo situāciju, baidoties no diktatora neapmierinātības.

Šāda pieeja atspoguļojās arī Krievijas bruņoto spēku sagatavošanā un militārās operācijas plānošanā. Tā kā Ukrainas padošanās jau bija determinēta, armija bija paredzēta nevis karam, bet parādei (ko apliecina gan parādes tanki, gan karavīru paņemtie parādes formas tērpi).

Munīcijas, degvielas un pārtikas rezervju daudzums bija sagatavots tikai dažām dienām, jo pēc plāna Baltkrievijā izvietotajām vienībām bija jāsasniedz Kijiva jau 18 stundu laikā. Tikmēr artilērija un aviācija, kurai bija jāiznīcina Ukrainas pretgaisa aizsardzība un militārās bāzes, daudzas raķetes raidīja pa veciem, dzīvē sen neeksistējošiem mērķiem.

Visdrīzāk iepriekš minētie Kremļa maldīgie apsvērumi noteica arī Krievijas iebrucēju kontingentu, kas tika lēsts ap 150 000 līdz 200 000 karavīru apjomā. Militārie eksperti šādu daudzumu uzskatīja par izteikti nepietiekamu, ņemot vērā aplēses, ka Ukrainas bruņotos spēkus tobrīd veidoja ap 250 000 karavīru, kā arī kopējo Ukrainas iedzīvotāju skaitu, kas pārsniedz 40 miljonus cilvēku. Tiek uzskatīts, ka veiksmīga uzbrukuma īstenošanai spēku attiecībai jābūt vismaz 3 pret 1 uzbrucēja labā.

Ukrainas kaujas spējas atklāja Krievijas militāro nespēju

Tika uzskatīts, ka Krievija pēc rūgtajām mācībām Čečenijas karos ir spērusi lielus soļus bruņoto spēku modernizēšanā. Tā nemitīgi lielījās gan ar iespaidīgo finansējumu (protams, Eiropas mērogā), gan pašiem modernākajiem ieročiem – raķešu sistēmām, pretgaisa aizsardzību, aviāciju, elektroniskās karadarbības spējām. Iespaidu par Krievijas militāro varenību stiprināja tās panākumi gan Gruzijā, gan Ukrainā, gan Sīrijā.

Tomēr jau 24 stundu laikā pēc Krievijas kontingenta iebrukšanas Ukrainā sāka iezīmēties reālā situācija tās bruņotajos spēkos, kas atklāja, ka šī šķietami spēcīgā, neuzvaramā armija joprojām spējīga karot vien tāpat kā Otrajā pasaules karā pirms vairāk nekā 80 gadiem. Šī armija izrādījās nespējīga pielāgoties mainīgajai situācijai kaujas laukā, nespējīga kontrolēt, motivēt un apgādāt savus karavīrus un, galu galā, nespējīga realizēt tai izvirzītos uzdevumus par Ukrainas teritoriju pārņemšanu un noturēšanu.

Militārie eksperti norāda, ka Krievijas armiju caurauž smagas problēmas visos līmeņos. Viena no acīmredzami smagākajām ir tās komandieru vājās taktiskās spējas kombinēto ieroču operāciju vadīšanā, nespējot efektīvi realizēt mehanizēto kājnieku, artilērijas un aviācijas sadarbību.

Tikpat vāja izrādījās vienību savstarpējā koordinācija un nespēja patstāvīgi pieņemt lēmumus kaujas laukā, jo Krievijas armijas sistēma paredz jebkuru darbību saskaņošanu ar augstāka līmeņa komandieriem.

Rezultātā Krievija ātri un bieži vien bezjēdzīgi zaudēja arī daudzas savas elites vienības – desantniekus, specnazu u.tml., kas tika izmantotas neatbilstošiem uzdevumiem un nesaņēma nepieciešamo atbalstu, un drīz šiem upuriem pievienojās arī komandējošā sastāva virsnieki, tostarp pat vairāk nekā desmit ģenerāļi, kas paši bija spiesti uzturēties frontes līnijas tuvumā un komandēt apjukušos karavīrus.

Lielus zaudējumus jau pirmajās iebrukuma stundās Krievijas karavīriem sagādāja taktiskajai situācijai neatbilstoši izvēlētās formācijas – garās kolonnās virzība notika galvenokārt pa autoceļiem, padarot tās par lieliski redzamu mērķi ukraiņu artilērijai, “Bairaktariem” un ar prettanku ieročiem apgādātajām kājnieku vienībām.

Taču šādu Krievijas spēku virzības veidu noteica kārtējā nejēdzīgā cēloņsakarību ķēde. Pastāv pieņēmums, ka Putins atlika iebrukumu Olimpisko spēļu dēļ, taču februāra beigās Ukrainas zeme jau bija kļuvusi mīksta un nepiemērota smagās tehnikas izbraukšanai.

Ātri vien par nepārvaramu Krievijas armijas problēmu kļuva ne tikai koordinētie un motivētie Ukrainas spēku uzbrukumi, bet pašu loģistikas hroniskā nespēja.

Daudzi desmiti un pat simti tehnikas vienību, tostarp tanki un kājnieku kaujas mašīnas tika pamestas, jo beidzās degviela vai tās nebija iespējams saremontēt. Karavīriem trūka itin visa – siltā apģērba, pārtikas, sakaru līdzekļu, medicīniskās aprūpes un munīcijas.

Situācija uzlabojās vien tad, kad Krievija kā galveno uzbrukuma virzienu izvēlējās Doneckas un Luhanskas apgabalu, kur apgādes veikt jau kļuva vieglāk. Tomēr kopš “HIMARS” mobilo raķešu sistēmu parādīšanās kaujas laukā loģistika joprojām ir viena no sāpīgākajām Krievijas karaspēka problēmām.

Taču par lielāko un visaptverošāko Krievijas armijas militārās nespējas cēloni praktiski visi eksperti nosauc gadu desmitiem ilgušo korupciju un “putinisma” caurstrāvoto domāšanu.

Krievijas militārajai vadībai un tautai, kā arī pārējai pasaulei visu šo laiku tika rūpīgi būvēta ilūzija par spēcīgu un labi apgādātu armiju, taču atklājās, ka vidējam krievu karavīram ar to visu nav nekāda sakara. Viņš devās karā neko nezinot par saviem uzdevumiem un bez jebkādas motivācijas, bija nosalis, pārguris un izsalcis, bet apiešanos ar ieroci varēja gadīties apgūt no “Vikipēdijas”, jo neviens to viņam nebija mācījis.

To, cik lielā mērā Krievijas izslavētie militārie sasniegumi ir tikai izrādīšanās “uz papīra” un televīzijas ekrānā, atklāja ukraiņu karavīru atradumi – ar dūri sadauzāmas ķiveres, ar pistoli cauršaujamas bruņuvestes, tanku reaktīvās bruņas, kas aizstātas ar tukšām olu kārbām, un daudzi jo daudzi līdzīgi piemēri.

Taču runa nebija tikai par nozagto ekipējumu, kuram atvēlētie līdzekļi bija aizplūduši atsevišķu personu makos, bet kopējo ārkārtīgi zemo morāles līmeni un pesimistiski-nihilistisko noskaņojumu Krievijas karavīru rindās. To pastiprināja arī neizbēgamā “lielgabalu gaļas” sajūta, jo Kremlim savu karavīru dzīvības drīz kļuva par teju galveno ieroci cīņā pret ukraiņiem – tas bija resurss, ko šķietami varēja netaupīt.

Tādējādi bija redzams, ka Krievijas armija ir atgriezusies pie Otrajā pasaules karā izmantotās taktikas – pārspēt pretinieku ar kvantitāti, nevis kvalitāti, un krievu zaudējumi ātri vien sāka augt prātam neaptveramos apjomos, sasniedzot pat tūkstoti karavīru dienā.

Tas izriet no vēl vienas itin klasiskas Kremļa pieļautās kļūdas – politisko mērķu izvirzīšanas par prioritāti pār militārajiem apstākļiem un iespējām.

Putins un viņa komandieri absolūti nerēķinās ar karavīru dzīvībām, tomēr šāda pieeja ne tikai nav devusi cerētos rezultātus, bet arī novedusi pie nākamā sarežģījuma – nepieciešamības izziņot un īstenot Krievijas iedzīvotāju mobilizāciju, kas izraisīja masveidīgu jaunu vīriešu bēgšanu no valsts.

Teroristu taktika un konfrontācija ar Rietumiem

Krievija piedzīvoja neveiksmes ne tikai fiziskajā kaujas laukā, bet arī informatīvajā telpā, neraugoties uz tās plašo pieredzi dezinformācijas un melu kampaņu veidošanā kopš 2014. gada.

Tomēr šoreiz iecerētie Kremļa naratīvi izgāzās un nespēja sasniegt tik plašu publiku, kā bija iecerēts, pirmkārt, pašā Ukrainā, otrkārt, Austrumeiropā un Rietumos. To noteica gan pašu ukraiņu efektīvā pretdarbība un ļoti veiksmīgā sociālo mediju izmantošana, gan Kremļa nespēja atturēt savu armiju no brutalitātes pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas ātri vairoja kolektīvo naidu pret iebrucējiem.

Putins nešaubīgi paļāvās uz Rietumu līderu vājumu un cerēja, ka viņa kampaņa noslēgsies vēl pirms tie būs spējuši pienācīgi reaģēt. Kad ukraiņiem arī ar atsevišķu Rietumvalstu, Polijas un Baltijas sūtīto ieroču palīdzību izdevās atsist iebrucēju pirmo vilni, Krievija arvien straujāk sāka zaudēt savas pozīcijas starptautiskajā politiskajā scēnā, pakāpeniski pieaugot nosodījumam Krievijas virzienā un atbalstam Ukrainai.

Kā zināms, sākotnēji ne sankcijas, ne ekonomiskais, sociālais un militārais atbalsts nešķita pietiekami efektīvs, tomēr laika gaitā tas ir sasniedzis pirms gada neiedomājamus apmērus, kad Ukrainai tiek piegādāti kaujas tanki un tās ekonomikā iepludināti miljardiem dolāru, bet Kijivu kara laikā nebaidās apmeklēt pats ASV prezidents.

Tikmēr Krieviju skārušas iepriekš nepieredzētas sankcijas gan no ES, gan ASV un citu valstu puses, kas būtiski apturējušas gan tās ienākumus, gan spēju attīstīt savu militāro potenciālu (praktiski visas modernās Krievijas ieroču sistēmas darbojas, pateicoties Rietumu piegādātajām augsto tehnoloģiju komponentēm), bet Eiropa ir spērusi milzu soļus, lai atbrīvotos no Krievijas energoresursu atkarības.

Saprotams, ka galvenais iemesls šādam atbalstam ir neaprakstāmi smags Ukrainas tautas, armijas un politiskās vadības darbs un upuri, taču arī Krievijas kļūdas to ir ievērojami veicinājušas. Diemžēl šīs kļūdas iespējams apkopot zem vārdu savienojuma “teroristu taktika”, kas kļuvis par Krievijas galveno karadarbības principu.

Pirmkārt, tā joprojām ir nesaudzīga artilērijas izmantošana ar “nodedzinātās zemes” pieeju, brutāli iznīcinot visu savā priekšā metru pēc metra, kā tas pagājušā gada pavasarī notika Mariupolē un šobrīd notiek Bahmutā. Otrkārt, tā ir mērķtiecīga civilās infrastruktūras iznīcināšana ar mērķi terorizēt Ukrainas tautu un piespiest to padoties – jau kopš oktobra Krievija pakļauj dažādas Ukrainas apdzīvotās vietas masīvām raķešu apšaudēm, nogalinot civiliedzīvotājus un nodarot smagus postījumus enerģētiskajai infrastruktūrai, kuru dēļ Ukrainā ir ierobežota elektroapgāde un apkures padeve.

Protams, ir iespējams diskutēt, vai šādu taktiku ir pareizi dēvēt par kļūdu, tomēr nav noliedzams, ka Krievija ar šīm metodēm ne tikai nav guvusi cerētos panākumus, bet arī panākusi savas valsts pilnīgu izolāciju no civilizētās pasaules, bet par tās vienīgajām stabilajām atbalstītajām uzskatāmas Irāna un Ziemeļkoreja, kā arī Eritreja. Vairākas valstis, tostarp arī Latvija, jau oficiāli atzinušas Krieviju par valsti, kas sponsorē terorismu, pagājušā gada novembrī to pasludināja arī Eiropas Parlaments.

Krievijas konfrontācija ar Rietumiem gada laikā ir sasniegusi kopš Aukstā kara laika nepiedzīvotu eskalāciju, un šobrīd tās politiskā elite ar diktatoru Vladimiru Putinu priekšgalā vairs nav spējīga atgriezties uz attiecību normalizācijas ceļa.

Lai arī Krievijas pieļautās kļūdas ir prasījušas simtiem tūkstošu dzīvību abās karojošajās pusēs un nodarījušas simtiem miljardos dolāru mērāmus zaudējumus (nerunājot par globālajiem ekonomiskajiem satricinājumiem), to patieso ietekmi uz valsts un visas Eiropas turpmāko likteni vēl ir pāragri novērtēt.