Vācija šodien piemin Berlīnes mūra uzsliešanas 50.gadskārtu

Pēkšņais toreizējās Austrumvācijas lēmums 1961.gada 13.augustā slēgt robežu šokēja visu pasauli, un noveda pie Berlīnes pilnīgas sašķelšanas, kas ilga 28 gadus, līdz 1989.gada 9.novembrī mūris krita līdz ar komunistisko režīmu.

Piemiņas pasākumus ievadīja dievkalpojums kapelā, kas uzcelta kādreizējā mūra "nāves zonā". Tā laikā notika septiņas stundas ilgs lasījums par to cilvēku dzīvēm, kuri gāja bojā cenšoties izrauties brīvībā no totalitārā režīma žņaugiem.

Tikmēr Vācijas karogs uz Reihstāga ēkas ir nolaists pusmastā.

Vācijas prezidents Kristiāns Vulfs, norādījis, ka šī gadskārta dod vāciešiem iespēju apdomāt, cik tālu viņi jau atrodas no Aukstā kara tumšākajiem brīžiem.

"Mums ir iemesls būt ļoti apmierinātiem, dzīvojot šeit un tagad," uzsvēris Vulfs intervijā, kas publicēta laikraksta "Die Welt" sestdienas numurā. "Mēs varam nolūkoties ar lepnumu uz austrumvāciešu neapturamo tieksmi pēc brīvības un rietumvāciešu solidarizēšanos ar viņiem."

Eiropas Parlamenta (EP) prezidents Ježijs Buzeks savā paziņojumā norādījis, ka gadadiena ir "stingrs atgādinājums par nepieciešamību lolot mūsu Eiropas Savienību un nepieļaut jaunu šķelšanos".

"Berlīnes mūris ilgāk nekā 28 gadus bija Eiropas murgs. Tas simbolizēja mūsu kontinenta sašķelšanu un cilvēka pamattiesību nicināšanu un pārkāpšanu," uzsvēris bijušais Polijas premjerministrs, kuram pašam bija laime atrasties Berlīnē, kad Aukstā kara simbols beidzot tika gāzts.

"Tā bija vistraģiskākā diena Berlīnes vēsturē pēc Otrā pasaules kara," savukārt atzinis Vācijas galvaspilsētas mērs Klauss Vevereits, runājot par 1961. 13.augustu. "Mūris bija un joprojām ir nehumānas un diktatoriskas politiskās sistēmas simbols."

Kanclere Angela Merkele, kas arī bijusi spiesta uzaugt komunistu pārvaldītajā Austrumvācijā, pievienosies upuru piemiņas pasākumiem Bernavas ielā, kuru Berlīnes mūris savulaik sašķēla divās daļās.

Sestdien tiks atklāta arī jaunā Bernavas ielas memoriāla un muzeja sekcija, kas veltīta iespaidam, kādu pilsētas sadalīšana atstāja uz berlīniešiem gan austrumos, gan rietumos.

Savukārt pusdienlaikā visā pilsētā pēc vairāku sabiedrisko organizāciju aicinājuma tiks noturēts klusuma brīdis, lai pieminētu komunistiskās tirānijas upurus.

Tiks apturēta arī Berlīnes sabiedriskā transporta kustība, un autobusu un vilcienu atiešanas laikus staciju elektroniskajos tablo nomainīs atgādinājums par tiem, kuri gāja bojā, cenšoties nokļūt Rietumos.

Pieminot Berlīnes mūra uzsliešanas gadadienu, ierīkotas arī vairākas izstādes. Vienu no tām iespējams aplūkot Frīdrihštrāses stacijā, kas Aukstā kara laikā bija vienīgais punkts, kurā metro šķērsoja robežu starp abām sašķeltās pilsētas daļām.

Taču jau visu nedēļu pirms piemiņas dienas vācu laikrakstu un žurnālu lapaspuses aizpildīja intervijas ar cilvēkiem, kuri savulaik bija uzņēmušies risku, lai pārvarētu mūru, kas nošķīra viņus no brīvās pasaules. Savukārt visi televīzijas kanāli demonstrēja vēsturiskajiem notikumiem veltītus īpašus raidījumus un dokumentālās filmas.

1961.gada 13.augusts, kad agrā rītā sākās Berlīnes mūra būvniecība, iekrita svētdienā. Komunistiskā režīma varasiestādes, domājams, šo datumu bija izvēlējušās tāpēc, lai cilvēkus, kuri baudīja vasaras atpūtu, pārsteigtu nesagatavotus.

Slepenās operācijas "Roze" mērķis bija pilnībā nodalīt PSRS okupēto Berlīnes austrumu sektoru no Rietumberlīnes, kas pēc Otrā pasaules kara tika nodota Rietumu sabiedroto - ASV, Lielbritānijas un Francijas - kontrolē, un tās īstenošanai tika mobilizēti vairāki desmiti tūkstošu Austrumvācijas armijas karavīru un komunistiskās zemessardzes kaujinieku.

"Antifašistiskās aizsardzības siena", kā to dēvēja komunistiskais režīms, bija iecerēta, lai apturētu austrumvāciešu masveidīgo bēgšanu uz Rietumiem, izmantojot tolaik relatīvi viegli šķērsojamo robežu starp tā dēvētās Vācijas Demokrātiskās Republikas galvaspilsētu un Rietumberlīni.

Līdz 1961.gadam no 19 miljoniem austrumvāciešu 2,5 miljoni jau bija pārbēguši uz Rietumiem, un ik dienu "sociālistisko paradīzi" pameta vēl aptuveni 3000, raisot komunistisko varasiestāžu bažas, ka drīzumā viņu valsts varētu palikt vispār bez pilsoņiem.

Agrā 13.augusta rītā Austrumvācijas armijas vienības bloķēja ielas un dzelzceļa līnijas, kas saistīja Berlīnes austrumu un rietumu sektorus, un sāka uzsliet dzeloņstiepļu žogu, kuru vēlāk aizstāja 155 kilometrus garš no betona blokiem veidots mūris, kas bija nodrošināts ar visu stingri apsargātai robežai nepieciešamo tehnisko aprīkojumu.

Ir zināms par vismaz 136 cilvēkiem, kuri tikuši noslepkavoti, tiem cenšoties pārkļūt pār Berlīnes mūri, bet vēsturnieki lēš, ka kopējais to cilvēku skaits, kas nogalināti, kad mēģinājuši pārbēgt no Austrumvācijas uz Rietumiem, sasniedz sešus līdz septiņus simtus.

Šodien Berlīnes mūris faktiski izzudis bez pēdām. Saglabājušies vien daži atsevišķi fragmenti aptuveni trīs kilometru kopgarumā.

Kā pagājušajā nedēļā atzina Vovereits, izskanējusi pat zināma neapmierinātība ar to, ka pārāk maz kas no mūra saglabāts kā vēstures liecība.

"Tā to varētu uzlūkot tūristi. Taču tolaik mēs vienkārši bijām pārāk laimīgi, ka ar mūris ir cauri, un nespējām vien sagaidīt, kad ieradīsies ekskavatori un aizvāks to, kas radījis tik daudz posta šai pilsētai, to, kas šķēla ģimenes, kas prasīja tik daudz upuru un radīja tādas ciešanas," piebilda Vovereits. "Taču, iespējams, vajadzēja atstāt vairāk, lai parādītu sadalīšanas šausmas."

Vēl atlikušie mūra fragmenti tagad reģistrēti kā vēstures pieminekļi un tiek restaurēti.