No Zemītes Tukuma novadā uz Ukrainu nogādāti jau gandrīz 100 auto
Ukrainai karā pret Krieviju daudzi Latvijas iedzīvotāji palīdz pilnīgi privātā kārtā, pēc savas iniciatīvas un ar saviem līdzekļiem. Viņu vidū ir vīri no Tukuma novada.
Jau daudz rakstīts par “tvitera konvoju”, kuru koordinē Reinis Pozņaks – tā ietvaros uz Ukrainu aizvesto auto skaits pārsniedzis divus tūkstošus.
Jāpalīdz zapiņu dzimtenei
Tikmēr Tukuma novada Zemītes pagastā aptuveni piecdesmit brīvprātīgo grupa saviem spēkiem sarūpējusi jau 87 automašīnas. Vēl četras šobrīd ir atjaunošanas procesā, un ir pilna pārliecība, ka simta robeža noteikti tiks sasniegta.
Viens no šīs grupas neformālajiem līderim ir Intars Pavlovičs, zināms arī kā “ZAZ” kluba vadītājs, kas apvieno zaporožecu īpašniekus. Viņam pieder lielākā šo auto kolekcija Latvijā, tie apskatāmi paša izveidotajā “Retro fermā”.
Šīs automašīnas padomju laikā ražoja tieši Ukrainā, Zaporižjā, un, kā saka Pavlovičs, “kā tad var nepalīdzēt zapiņu dzimtenei”.
Ukraiņu paziņas meklēja busiņu
Sācies viss zināmā mērā nejauši, jo, pateicoties savam hobijam, Pavlovičs uz Ukrainu devies visai bieži un to darījis arī ar zapiņu, kas garo ceļu izturējis godam – ap 800 kilometru no Tukuma līdz Ļvivai 2022. gada februārī viņš mēroja 18 stundās, paspēdams īsi pirms kara.
Ukrainā izveidojies savs paziņu loks, un, sākoties karam, viņi interesējušies par iespēju iegādāties lietotu busiņu. “Man tieši sētā viens lietots stāvēja, taču es uzreiz pateicu, ka nekādas maksāšanas kara laikā nebūs. Mēs taču saprotam, ka tas nav tikai ukraiņu karš, bet ir arī visu mūsu karš. Tad ieliku “Facebook” ziņu, ka taisos atdot automašīnu, bet tā ir jāpielabo – vai kāds var atbraukt palīgā. Atsaucība bija zibenīga, un mēs jau pirmās nedēļas laikā bijām sagatavojuši četras automašīnas,” sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” atceras Pavlovičs.
Der viss, kas kustas
Parasti Zemītes grupa dod iespēju pašam auto saimniekam vai kāda draudzīga autoservisa darbiniekam šo spēkratu līdz Ukrainas robežai arī aizbraukt – tad veidojas atgriezeniskā saite un var izbaudīt sava darba rezultātu.
“Lai netērētu laiku muitai, uz robežas automašīnas nododam mūs sagaidošiem pensionāriem, kuriem ir atlaides muitas formalitāšu kārtošanai. Viņi tālāk šos spēkratus nogādā īstajās rokās,” teic Pavlovičs.
Nogādāšanai uz Ukrainu der jebkādi auto, var jau domāt, ka priekšroka dodama tikai džipiem, taču tur labs ir viss, kas brauc. Pavlovičs stāsta: “Džipi mums ir bijuši kādi piecpadsmit, bet ļoti labi noder miniveni un mikroautobusi, jo nav tā, ka transports vajadzīgs tikai frontes līnijā. Tāpat ir apgāde un ievainoto izvešana, un tur noder arī mazās mašīnas.”
Ar tranzīta numuriem
Pārsvarā ar automašīnu savešanu kārtībā vīri tiek galā ar saviem spēkiem, jo te nav ļoti jāsaspringst ar tehniskās apskates iziešanu – vienkārši paņem tranzīta numurus un brauc. “Tie ir derīgi piecas dienas, taču galvenais ir apdrošināt automašīnu, lai kādas ziepes negadās,” piebilst Pavlovičs.
Protams, kā mēs visi, arī Pavlovičs cer uz drīzām kara beigām, un gan jau kādam viņa kolekcijas zapiņam atkal reiz būs iespēja izbraukt pa savas dzimtenes ceļiem.
