Māris Verpakovskis par futbolu un ģimeni: "Bez sliktā zēna domāšanas lielajā sportā grūti kaut ko sasniegt"

Savulaik tas uzbrucējs, kurš pārsteidza gan futbola lielvalsti Turciju, gan visu Eiropu, – kālab Vaira Vīķe-Freiberga pasludināja Māri par Latvijas futbola Zelta puisēnu, bet  viņa izlases krekliņu ar intriģējošo uzrakstu Rita fani joprojām atceras ar sentimentālu lepnumu.

Tagad mīlošs tētis un vīrs. Un grāmatas Manas [ie]spējas līdzautors.

Kopš 2014. gada, kad tu atvadījies no lielā futbola, pagājis jau brīdis. Kāpēc grāmata ir tapusi tieši tagad?

Rakstīt autobiogrāfiju esmu aicināts jau ilgāku laiku, bet līdz šim īsti nesapratu, vai tas ir vajadzīgs – kuru interesēs iedziļināšanās futbolista gaitās? Linda Apse piedāvāja grāmatas ideju, kas mani uzrunāja, jo šis nav stāsts tikai par sportu vien.

Otrs pamudinājums bija tas, ka pirms gada, februārī, no dzīves aizgāja mans tēvs. Viņš noteikti būtu daudz interesanta pastāstījis par manu futbola karjeru: gan tās sākumu, kad bija mans treneris, gan vēlāk, kad sekoja līdzi manai karjerai, katrai tās spēlei. Sapratu, ka laiks iet, neviens nav mūžīgs. Aug arī mani bērni, un jaunākie – Marsels un Lora – nemaz nav īsti mani redzējuši spēlējam laukumā. Grāmata savā ziņā ir veltījums arī viņiem: ja nu nebūs interesanti skatītājiem un lasītājiem, tad paliks vismaz bērniem ko palasīt. 

Vēl viens ļoti svarīgs iemesls – vēl dzīva ir mana ome, viņai tikko palika 99 gadi. Grāmatā par viņu ir liela nodaļa. Sapratu: šis laiks ir jāizmanto, ja nesaņemšos rakstīt tagad – tad nekad.

Skatītājiem sporta spēles ir bijušas vajadzīgas visos laikos – kā tev pašam šķiet, kāpēc tās joprojām spēj izkonkurēt gan teātra izrādes, gan laikmetīgākus izklaides veidus? Piemēram, zinātnieki ir izvirzījuši smadzeņu pētījumos balstītu teoriju, ka aktīvs līdzjutējs ne tikai emocionāli, bet arī fiziski – ar visu ķermeni izdzīvo to, ko sportisti dara spēles laukumā…

Arī sports ir augsta līmeņa šovs – tas pats, kas teātris vai kino. Izklaide, kura ir interesanta tāpēc, ka nav uzrakstīts scenārijs: tu nekad nezini, kā tas beigsies. Ir šis pārsteiguma moments. Otrs faktors – cilvēkiem ir vajadzīga kopābūšana. Tu izjūti vienotību, lepnumu par savu valsti, par nacionalitāti, ja tās ir olimpiskās spēles vai valsts izlase, kas var vinnēt kaimiņvalsti vai citu lielāku un spēcīgāku valsti. Tāds aizraujošu emociju kopums…

Kad 2022. gada pasaules čempionātā uzvarēja Argentīna, Buenosairesas ielās, centra laukumā, izgāja divi miljoni cilvēku. Jo futbols apvieno, tur nav draugu vai ienaidnieku, ar to līdzjutēji var aizmirst ikdienas likstas, to, ka ekonomiskā situācija nav tik laba. Argentīniešiem – un ne tikai viņiem – sports ir tikpat kā reliģija. Gan Maradona, kurš bija Argentīnas visu laiku izcilākais futbolists līdz šim, gan Lionels Mesi, kuram es īpaši jutu līdzi – viņš tagad vinnēja Pasaules kausu savai valstij, – abi savā zemē ir teju dievu vietā. Pie mums gan tā nav, citas tradīcijas un mentalitāte,  taču spēju saprast, kāpēc tā ir viņiem.

Un kāda bija tava sportista motivācija doties laukumā? Iespējams, grūti ir izvairīties, ja tēvs ir futbola treneris…

Mans tēvs Ilmārs Verpakovskis bija arī spēlētājs, un tā man bija pirmā motivācija. Tētis mani ņēma līdzi uz spēlēm un treniņiem, bet neko neuzspieda – es vairāk pats prasījos līdzi. Daudz spēlējām arī pagalmā. Līdz sapratu, ka nav citas izvēles dzīvē, ir jāspēlē futbols.

Tajos laikos, 90. gados, sports bija viena no tām lietām, ar ko var izsisties dzīvē. Tagad iespēju ir vairāk. Piemēram, dabūt labu izglītību šeit, Latvijā, vai ārzemēs. Deviņdesmitajos tas bija viens no veidiem, kā sevi piepildīt, kaut ko panākt dzīvē – aizbraukt uz kādu spēcīgu čempionātu uzspēlēt, nest savu vārdu pasaulē. To mērķi es sev uzstādīju.

Nesen izdotās latviešu sportistu biogrāfijas – tava izlases kolēģa Andreja Rubina grāmata, basketbolistu Kaspara Kambalas un Armanda Šķēles atmiņas – ir piedzīvojumiem bagātas. Tavējā – Manas [ie]spējas nav dēku romāns.

Jā, tik daudz dēku tur nav aprakstīts, un manā dzīvē varbūt arī nebija… Ir dažas pikantas vai interesantas detaļas, ko šķita vērts pieminēt, taču nebija domas piesaistīt lasītāju ar dzeltenās preses materiālu.

Toties bija doma uzrunāt jauno futbolistu paaudzi, dot pamudinājumu tai?

Protams, uz to es ceru! No vecākiem jau dzirdu atsauksmes, ka jauniešiem grāmata ir patikusi. Jo tajā daudz runāts par motivāciju – un tieši pusaudžu gados, kad ir daudz visādu kārdinājumu. Tas visos sporta veidos ir svarīgi: kā saglabāt motivāciju, kā iet uz mērķi.

Tagad, kad darbs ar grāmatu ir aiz muguras, tu jūties noskaidrojis par sevi pašu ko no jauna, sevi no iekšpuses – kā rentgenā redzējis?

Jā, tāda sajūta mazliet ir. Kamēr tapa grāmata, daudz tika pacelts no arhīviem, iziets cauri – no mazām dienām, bērnības, līdz karjeras līkločiem un arī pēc… Tieši tā – kā rentgenā. Vēlreiz izdzīvoju to ceļu no sākuma līdz beigām, filmās skatoties vecās spēles. Daudz bija piemirsts.

Droši vien ieraudzīji ko jaunu arī par sevi kā cilvēku?

Tā lielākā atklāsme bija – man jau kopš bērnības, padsmit gadiem, ir bijis mērķis kļūt par augsta līmeņa futbolistu. Spēlēt pasaules labākajās līgās – Čempionu līgā – vai Latvijas izlasē Eiropas čempionāta finālturnīrā. Ļoti gribēju spēlēt un darīju visu, lai tā būtu un es tur nokļūtu. Karjeras laikā viss šķita vienkārši: tā sanāca. Kā gāja, tā gāja. Tur parakstīju līgumu, tur – nākamo…

Tagad atcerējos secību: kad sāku profesionālās futbolista gaitas, bija mērķis tikt izlasē. Notika izloze, kur notiks 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrs, un es domāju – man tur ir jānokļūst, man jābūt izlasē! Tā arī notika, un mēs tikām līdz finālturnīram Portugālē. Kad savā laikā aizbraucu uz Kijivu kā jauniešu izlases futbolists, domāju – te būtu baigi forši spēlēt, varbūt jāuzstāda mērķis iekļūt Dinamo? Tā arī sanāca. Sapratu, ka es visu laiku esmu licis sev tos mērķus, sūtījis signālus Kosmosam.

Tātad ir bijusi mērķtiecība, smags darbs, bet arī Providences labvēlība, veiksme?

Bez veiksmes profesionālajā sportā grūti izveidot sekmīgu karjeru, sasniegt rezultātus. Taču veiksme jānopelna, un to var ar smagu darbu.

Vai esi paļāvies arī uz sirdsbalsi, intuīciju?

Jā. Visus svarīgākos dzīves lēmumus esmu pieņēmis, paļaujoties uz sirdsbalsi, tādu iekšējo balsi, kura pasaka – tev ir jādara tas vai tas!

Protams, tas nenotiek impulsīvi. (domā) Piemēram, kad gāju prom no Skonto, man bija piedāvājumi no trim četriem klubiem. Ļoti ilgi analizēju un domāju, līdz vienu vakaru apsēdos, uzrakstīju uz lapiņas visus plusus un mīnusus – un tad, lai gan bija divi mazliet labāki varianti, iekšējā balss teica: tev jāiet uz Kijivas Dinamo!  

Ar to ir jāstrādā, lai lēmums nav impulsīvs vai emocionāls. “Nosvērta intuīcija” – tas gan laikam jocīgi skan… Bet sirdsbalss nav mani pievīlusi ne karjeras laikā, ne dzīvē.  

“Futbolisti ir emocionāli romantiķi: raud, kad iesit vārtus, bet vēl vairāk – kad aizsit garām,” tu saki savā grāmatā.

Tā arī ir. Tā paiet visa profesionālā karjera – no vienas galējības otrā. Vienu nedēļu vari būt varonis un līdzjutēju elks, nākamajā aizsist garām ļoti svarīgu pendeli, tava komanda zaudē Kausa finālā, un viss – tu atkal esi nodevējs, spēlētājs, kurš ir sliktāks par sliktu.

Emociju gamma ir fantastiska. Cilvēkam, kurš nav saistīts ar mākslu, teātri vai profesionālo sportu – sajūtu ziņā spilgtajām nozarēm, to varbūt pat nesaprast. Tu vari būt labākais valsts izlasē, gūt vārtus un tikt finālturnīrā, bet pēc mēneša savā klubā aizsit garām 11 metru sodu 90. minūtē – un tevi neieredz ne treneris, ne kluba vadība. Un tev ir jātiek galā ar to visu.

Jāspēlē, jārāda sniegums uz laukuma, tu nedrīksti šīm emocijām padoties.

Pēdējā laikā daudz runā par presingu, kas jāiztur augstākā ranga sportistiem, – gan sabiedrības gaidām, gan pašu uzliktajiem mērķiem un attiecīgo spiedienu. Par to, kā tas ietekmē mentālo veselību.

Šis spiediens ir bijis vienmēr. Mazāka bija mediju uzmanība, mazāk bija sociālo tīklu. Tagad katram sportistam ir savs tviteris, savs instagrams un feisbuka konts, kur viņš var dalīties savās domās. Iepriekš tam nepievērsa tik daudz uzmanības. Atbildības slogs vienmēr ir bijis ļoti liels, jo no tevis visu laiku gaida. Mājās tevi pašu gaida sieva un bērni, mamma un tētis. Skaidrs, ka no tevis gaida treneris un kluba vadība, gaida līdzjutēji. Un, jo augstāks līmenis, jo lielāka atbildība. Nupat, Pasaules kausa laikā, Argentīna no Mesi gaidīja – visi tie daudzie iedzīvotāju miljoni. Ir spiediens. Un viņam jāsit 11 metru soda sitiens fināla spēlē. Nerunājot par 80 000 skatītāju stadionā, mājās Argentīnā sēž un gaida 40 miljoni… Tikai daži var tikt ar to galā, izturēt un labu sniegumu rādīt ilgtermiņā.

Uz emocijām bagātās lielā sporta skatuves aizvadīji 15 gadus – vai nebija grūti no tās atvadīties?

Nē. Es atgriezos Liepājā, kad saņēmu jaunu izaicinājumu – saglabāt šeit lielo futbolu pēc Liepājas metalurga bankrota. Sanāca, ka no profesionālā futbolista gaitām uzreiz pārlēcu uz funkcionāra darbu. Tas, ko darījām Liepājā, bija kas jauns. Bija sajūta, ka tas ir ļoti svarīgi un nedrīkstu pievilt cilvēkus. Strādāt bija tik interesanti, ka nebija arī mocību, skatoties mačus no tribīnēm, – varbūt es būtu labāk nospēlējis…

Bet aiziešana bija diezgan viegla, jo, iespējams, šo emociju bija izdzīvots jau gana daudz. Pēdējo gadu jutos tukšs. Gāju uz spēlēm kā uz darbu, bez azarta un adrenalīna devas – ā, nu labi, tagad ir jānospēlē. Uz spēli, uz mājām, paēst, atpūsties, tad rīt atkal treniņš…

Varbūt pēc dabas esi ļoti prātīgs, mierīgs cilvēks?

Jā, esmu. Bet nezinu, vai un kā tas palīdz atvadīties no lielā sporta.

Emocijas nav tik sakāpinātas, nav iekšējās drāmas.

Jā, varbūt tāpēc... Tādas lielas drāmas vai sakāpinātas emocijas man ir ļoti reti.

Un kas tās var izraisīt?

Nu, man acis bija slapjas, kad Mesi uzvarēja pasaules čempionātā un pacēla rokās kausu. Par to pats biju mazliet pārsteigts, jo man sportā nav bijuši super lieli elki. Bet tā bija.

Un otrs – noteikti bērni, kuri ikdienā priecē, pasaka kādu mīļu vārdu, samīļo vai izdara ko jauku.

Viņi tev ir trīs.  

Jā. Fantastisks sasniegums, daudz svarīgāki nekā visi mani sasniegumi futbolā.

Ar Alisi sagājāt kopā, kad tu vēl aktīvi sportoji, viņa ir dabūjusi arī to sportista sievas garoziņu?

Jā, tad spēlēju Grieķijā. Tas bija 2010. gads. Un, jā, viņa to ir izbaudījusi. Sapratusi, kā tas ir – būt futbolista sievai. Nav diez ko viegli.

Kāpēc?

Sportists ļoti daudz laika pavada ārpus mājām, ir izbraukuma nometnes, spēles. Kad esmu mājās, man ir speciāla diēta, režīms. Viņai tas jāzina un sanāk tam pakārtot vai piekārtot visu savu dzīvi. Profesionāla futbolista sieva arī lielā mērā ir profesija. Protams, ir sievas, kuras strādā: tas ir mazliet citādāk, taču arī tad noteikti jārespektē vīra vajadzības. Jebkuram sportistam būs ļoti grūti izveidot karjeru, ja sieva nesapratīs. Emocionālais stāvoklis ir ļoti svarīgs, tāpēc mājās nevajadzētu strīdēties – gan par to, ka tev jāiet pagulēt pa dienu vai ātrāk, gan to, ka mājās kādam klusi jāuzvedas.

Jānodrošina, lai bērns ir kluss, kamēr tētis guļ?

Jā.

Dēliņš piedzima, kad tev bija 33, Alisei – 22. Vai tik jaunam cilvēkam ir viegli saprast, ka viņš spēs pakārtot savu dzīvi otram?

Marsels piedzima 2012. gadā, mēs sākām satikties 2009. gadā. Bijām jau kopā trīs gadus, un mēs sapratām, ka gribam bērniņu, ka es gribu vēl vienu. Alise arī bija gatava, es redzēju, ka arī viņa to grib, un mēs tik dziļi neanalizējām… (smaida)

… vai viņa nodrošinās to klusumu mājās.

Jā… Es iepriekš tik skaisti aprakstīju, kā jābūt, bet jebkurā gadījumā bērniņš ir svarīgāks. Protams, svarīga ir arī karjera, te grūti būs izlavierēt, tomēr bērns – tas ir kaut kas cits. Kad spēlēju Grieķijā, tuvojās manas karjeras beigas un nebija nekādu tādu šaubu, ka mēs tagad neradīsim bērniņu, kuru gribam, tikai tāpēc, ka es nevarēšu izgulēties. 

Alisei tas bija vecums, kad daudzi vēl mācās augstskolās, plāno savu profesionālo karjeru.

Mēs bijām iemīlējušies, viņa jutās ļoti labi man blakus, turklāt ir ļoti ģimeniska: viņai jau no mazām dienām savā ģimenē bija jātaisa ēst brāļiem, jābūt auklei un mammas vietā. Alise savu lomu saprata un ļoti labi tika ar to galā, viss notika dabīgi. Es redzēju, ka viņa ir gatava veltīt savu dzīvi ģimenei un ir laimīga.

Abi esat liepājnieki?

Nē, Alise ir no Jūrmalas. Iepazināmies, sākumā sarakstoties internetā. Pēc tam vienā no starpsezonu atvaļinājumiem es pavadīju vasaru Latvijā, pāris reizes tikāmies pasākumos… Un tad sarunājām aiziet kaut kur kafiju iedzert.

Liepāja, kurp tu bija gatavs atgriezties pēc lielā sporta, joprojām ir tava mīļākā vieta uz Zemes?

Jā, viennozīmīgi! Lai kur liepājniekus dzīve iemetīs, viņi uzskatīs sevi par liepājniekiem. Vienmēr atgriežos ar lielāko prieku un jūtos kā mājās. Bieži ar ģimeni aizbraucam turp padzīvot divas trīs nedēļas, sevišķi vasarās.

Mana ome aizvien vēl tagad ir Liepājā, Palmu ielā. Viņa nav dzīvojusi nekur citur – lai cik reizes piedāvāts viņai pārcelties vai uzlabot dzīves apstākļus. Tur viņa arī paliks – Palmu ielā, nekur nebrauks.

Jums ar omi ir īpašas attiecības.

Jā, tādas mums ir. Bērnībā dzīvojām blakus, kopā braucām uz laukiem, mums bija arī laivu būdas, uz tām kopā gājām. Jo mamma strādāja, tētis bija futbolists, kam bija ļoti daudz izbraucienu un spēļu. Ome ir atstājusi savas pēdas manā personībā, to var just.

Viņa ir veidojusi kādas tavas rakstura īpašības?

Ome ir ļoti atbildīga – ja viņa kādam ko ir apsolījusi, obligāti to izdarīs. Pat tagad uz mani apvainojas, ja esmu apsolījis atbraukt divos un atbraucu divos piecpadsmit. Tādu atbildības sajūtu, ka jāizpilda tas, ko esi teicis cilvēkam, – to viņa augstu vērtē. To esmu pārmantojis.

Un arī strādīgumu. Viņas vīrs Odo, kuru es saucu par opi, strādāja līdz 90 gadu vecumam – bija mērnieks, vēl brauca un pieņēma pasūtījumus. Tas, ka cilvēkam ir jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu, man arī no viņiem nācis.

Arī labestība, miers?

Jā, noteikti. Kad mamma un tētis jau šķīrās un strīdējās, vienmēr zināju, ka aizbraukšu pie omes un tur būs miers, tur varēšu patverties.

Ome, starp citu, ļoti skuma, kad es pirmoreiz braucu prom no Liepājas, pārgāju uz Skonto futbola klubu. Man bija 21 gads, un viņa teica – tu vairs nenāksi pie manis, būsi tik tālu prom! Kamēr mācījos Liepājas 10. vidusskolā, kam Palmu iela ir blakus, bieži gāju pie omes paēst pusdienas, viņa ļoti priecājās mani pabarot. Es teicu, ka tepat vien, Rīgā, būšu, braukšu uz Liepāju… Bet viņa pārdzīvoja.

“Starkova – Verpakovska ēru”, kas sākās līdz ar tavu pārcelšanos uz Rīgu, un Latvijas izlases spēles līdzjutēji joprojām atceras ar siltām emocijām. Arī to ainu, kad gūto vārtu priekā norāvi formas tērpa virskreklu, lai skrietu triumfa loku ar uzrakstu Rita uz krūtīm…

Jā, manas karjeras veiksmīgākie gadi bija trenera Aleksandra Starkova vadībā. Un otrādi, bijām ļoti sekmīgs tandēms. Man bija 19, kad mani izsauca uz izlasi, tur kļuvu par pamatspēlētāju. Vēlāk sāku spēlēt Skonto, tur aizsākās manas karjeras kāpums. Vienmēr esam bijuši kaut kur blakus. Kopā nostrādājām kādus 15 gadus.

Par Ritas kreklu stāstu arī grāmatā, par to vienmēr ir jautājuši žurnālisti. Savā laikā, kad aizbraucu spēlēt uz Kijivas Dinamo, viņi sevišķi mēģināja izdibināt, kas šī Rita ir – draudzene, mīļākā? Jo sieva taču man bija Baiba…

Vai Valtera Sīļa izrādē Uzvara ir mirklis (Veltījums vienai leģendārai 2003. gada spēlei, kam sekoja Latvijas izlases cīņa Eiropas čempionāta finālturnīrā – Red. piez.) bija kas samelots, piepušķots, piemēram, vai patiesībai atbilst teksts, ka tevi nosauc par “Vairas zelta puisēnu”?

Šur tur bija uztaisīts drusku tā, lai smukāk un labāk izskatītos, bet kopumā izrāde bija diezgan precīza. Cepuri nost aktieriem un režisoram, ka viņi spēja aizraujoši un interesanti īstenot šādu ideju. Pats izrādes tapšanā nebiju iesaistīts, un man tas likās nereāli – kā futbolu vispār var pārcelt uz skatuves!?

Nu, jā, Vaira jau arī nosauca mani par zelta puisēnu, mēs, izlase, bijām pieņemšanā pie prezidentes pēc mūsu uzvaras pār Turciju.

Juties pagodināts vai apmulsis…? Vai nesekoja nelabvēļu komentāri, nenovīdība vai skaudība?

Protams, ka ļoti pagodināts un apmulsis! Vaira mums bija ļoti liela autoritāte – domāju, ka viņa vēl aizvien ir labākais Valsts prezidents, kāds mums ir bijis.

Mums ir bijis labs un draudzīgs izlases kolektīvs. Es jebkurā intervijā uzsvēru to, ka uzvara vienmēr pieder komandai un tas ir trenera nopelns. To teicu ne tikai publiski, bet arī ģērbtuvēs – mēs esam spēcīgi kā komanda, nevis katrs individuāli!  Tāpēc skaudības nebija.

Tava diplomāta daba taču palīdz arī dzīvē?

Jā. Varbūt reizēm vajadzētu būt arī asākam, tas noderētu darbā, kad man, komandas direktoram, jārunā ar kādu futbolistu vai darbinieku. Bet galīgi neesmu konfliktu cilvēks, tāpēc mēģinu konfliktsituācijas atrisināt diplomātiskā veidā.

Ko īsti dara sporta funkcionārs, un kas notiek profesionālā sporta dzīvē mūsu tik nelielajā valstī? Nesen izskanēja ziņa par vairāku miljonu darījumu, ko izdevies noslēgt Valmieras futbola klubam, – no tās var secināt, ka Latvijā atkal izdodas izaudzināt savus brīnišķīgus spēlētājus? 

“Funkcionārs” ir  ļoti plašs jēdziens – vārds man pašam nepatīk, bet darbs gan. Augstākstāvošās personas sporta klubos un federācijās – tie ir sporta funkcionāri. Bet, runājot par to fransfēra līgumiem, pagājušogad arī mēs pārdevām vienu spēlētāju par gandrīz miljonu, un tāds darījums mums bija vēl iepriekš. Tie gan nebija vietējie Latvijas puiši, tādēļ par šo Valmieras darījumu man ir īpašs prieks. Ja Raimondam Krollim tur, Itālijas A sērijas klubā, labi veiksies, Latvijas vārds tiks nests pasaulē.

Latvijas virslīga kopumā pēdējos gadus ir ļoti augusi, ir daudz augstāks ārzemju spēlētāju – leģionāru līmenis, klubu īpašnieki ļoti nopietni investē, attīsta infrastruktūru. Esam daudz spēcīgāki gan par Lietuvas, gan Igaunijas līgām, kaimiņi uz mums skatās ar baltu skaudību. Domāju, ka to novērtē mūsu līdzjutējs – un novērtē citu valstu klubi, kas tic, ka varam sagatavot tik labus spēlētājus, lai viņi tos iegādātos par lielām naudas summām.

Tev šis ir gan darbs, gan arī misijas apziņa?

Gan, gan. Protams, gribas palīdzēt attīstīt Latvijas futbolu. Un ir sakrātas gan zināšanas, gan pieredze, esmu spēlējis daudzos čempionātos, ir palikuši sakari šajās valstīs.

RFS klubam šosezon ir augsti mērķi. Februārī bijām treniņnometnē Turcijā, trenējāmies un spēlējām ar stiprākiem pretiniekiem. Martā sākām jauno sezonu, gribam atgūt čempionu titulu, jo Latvijas kausu pērn RFS atņēma Valmiera. Tāpat ir skaidrs, ka pretinieki būs – arī Rīga, Liepāja –, būs grūti. Un interesanti. Kad gada beigās dabū to čempiona titulu, ir tāds gandarījums un patīkama sajūta.

Arī Eiropā – pērn fantastisks piedzīvojums un pieredze bija tas, ka iekļuvām Konferenču līgu grupu turnīrā, kur iepriekš Latvijas klubs bija spēlējis tikai vienreiz. Tā ir Eiropas klubu futbola augstākā skatuve, liels sasniegums. Mēģināsim atkārtot.

Vai ceļā uz augstām skatuvēm noder doma: “Ja gribi izdzīvot, tev jābūt sliktajam zēnam ar labiem nodomiem…”

Tas gan grāmatā bija vairāk par disciplīnas vai robežu pārkāpšanu futbola laukumā… Lai izceltos uz laukuma, parādītu ko tādu, ko cits nevar, tev ir jābūt tam sliktajam zēnam, kam dažreiz ir trakas idejas. Treneris teiktu – nē, risks ir pārāk liels, to tu nedrīksti! Ja neizdosies, mēs paši varam ielaist vārtus. Tad tā iniciatīva jāuzņemas, nav jādomā, ko treneris ir vai nav ļāvis.

Ja būsi tikai pareizs un paklausīgs, tad neizdarīsi mazliet vairāk un nesasniegsi mazliet vairāk. Ir jābūt nekaunīgam arī pret pretinieku ar autoritāti, ir jādomā, ka tu arī vari, tu tūlīt viņam parādīsi! Pat ja viņš spēlē, teiksim, FC Barcelona. Bez sliktā zēna domāšanas un tāda krampja lielajā sportā ir ļoti grūti kaut ko sasniegt.

Bet es esmu izaudzis Liepājas Ezerkrasta ielās, un arī tur bez šī nevarēja izdzīvot. Pa ausīm varēja dabūt diezgan ātri, vajadzēja mācēt par sevi pastāvēt – tas man laikam ir nācis no bērnības rajona.

Varbūt tieši tā krampja tagad pietrūkst Latvijas izlasei?

Es ceru, ka šobrīd Latvijas futbolā ir restarta posms, esam uz pareizā ceļa un drīz mūsu spēlētāji parādīsies Top 5 līgās – tā kā Raimonds Krollis, pirmais tāds mūsu futbola skolas auglis Itālijā. Ir svarīgi, lai viņam tur viss izdodas. Tad, esmu pārliecināts, arī pārējie aizbrauks. Kad pirmais ļoti veiksmīgi Anglijas premjerlīgā pieteicās Marians Pahars, tad pasaule pamanīja – ā, arī Latvijā prot spēlēt futbolu! Pēc viņa aizbrauca vēl pieci vai seši spēlētāji.

Savulaik mūsējie spēlēja gan Spānijā, gan Anglijas premjerlīgā, spēcīgos klubos Krievijā, Polijā, Vācijas bundeslīgā – kad sabrauc kopā tādi izlases futbolisti, viņiem laukumā nav bijības pret spēcīgu pretinieku. Un viņi var paraut līdzi arī citus.

Nevajag taču nemaz tik daudz, lai nebūtu tālu līdz dievināšanai arī Latvijā, kas nav Argentīna… Skaidri redzam fanu gatavību priecāties, kad paveicas, teiksim, hokeja izlasei pasaules čempionātā. (Saruna notika vēl pirms Latvijas hokejistu fantastiskajiem panākumiem - izcīnītās bronzas medaļas pasaules čempionātā. - Red.).

Kad atceramies to pašu 2004. gadu, kad ar izlasi tikām Eiropas čempionāta pusfinālā, Latvijā bija arī nenormāls futbola bums – protams, bija!

Skaidrs, ka līdzjutēji ir pieraduši redzēt augsta līmeņa sasniegumus – hokejisti katru gadu spēlē Pasaules čempionātā. Tikai tā konkurence, kas ir hokejā, ir daudz mazāka. Jo teiciens – “futbolu māk spēlēt visur” – ir patiess. Starptautiskās organizācijas – UEFA un FIFA – iegulda ļoti lielas naudas vietējās federācijās visā pasaulē. Visās valstīs spēlē futbolu – un labi spēlē.

Ja mēs spēsim sasniegt to rezultātu, tikt Eiropas čempionātā vai pasaules čempionātā, esmu pārliecināts, futbols atkal būs numur viens Latvijā! Un visi runās tikai par futbolu.

Basketbolisti tagad rāda piemēru – spēlē Eiropas čempionātā, tagad pirmoreiz vēsturē tika pasaules čempionātā. Un līdzjutējam ir interesanti redzēt, kā latvieši cīnās pret pasaules labākajām komandām. Kamēr mēs spēlējam Nāciju līgas zemākajā grupā pret Sanmarīno, Lihtenšteinu un Andoru, kas, protams, nav… Vācija vai Itālija.

Kad tu pats spēlēji Kijivas Dinamo – arī tas taču bija ļoti augsts līmenis, ļoti laba komanda?

Jā, šis klubs katru gadu spēlēja Čempionu līgas grupu turnīrā, katru gadu vinnēja valsts čempionātu un cīnījās pret ļoti augsta līmeņa klubiem. Tas bija tiešām ļoti augsts līmenis. Tajā laikā.

Daudzi tavi bijušie Kijivas kluba biedri ir paņēmuši ieročus un karo. Sports izsenis ir bijis miera lieta. Tagad viņi ir pie frontes līnijas…

(domā) Šī situācija ir drausmīga un nepieņemama. Taču – kas sāp visvairāk: laikam ejot, tu pie visa pierodi un par to runā arvien mazāk. Mēs uztveram ziņu, ka uz Kijivu ir palaistas 80 raķetes, kā kaut ko pavisam normālu. Nu, okei, vakar viņi palaida 90, šodien 80… Tie dzīvie cilvēki, bērniņi un ģimenes, ir turpat uz vietas, tāpat iet bojā. Šķiet, ka Rietumu palīdzība kavējas, paliek bailes, cik ilgi Ukrainas cilvēkiem pietiks spēka cīnīties vieniem. Taču arī viņi ir pieraduši un dzīvo savu dzīvi, dažam manam kluba biedram ģimene izbraukusi uz lauku mājām, citi palikuši turpat, Kijivā.

Jā, arī viņi tagad aizstāv savu zemi. Dažiem futbolistiem vēl bija līgumi ārzemēs – viņi varētu būt pavisam citur, bet tagad ir paņēmuši automātus rokās un aizstāv dzimteni.

Kad runāju ar viņiem, mani nomierina viņu balsis – vienmēr pārliecinātas, ka viņi uzvarēs, viss būs labi. Mums šeit liekas – vai viņiem būs tas cīņas gars, lai izturētu līdz galam? Un tad tu runā – un jūti, ka viņiem galīgi nav nolemtības sajūtas.

Vai esi dzirdējis izskanam kādas skaļākas Krieviju nosodošas balsis no pasaules futbola lielo un vareno puses?

Diemžēl ne. Kā zināms, Volodimirs Zelenskis pirms Pasaules kausa fināla bija ierakstījis savu Miera uzrunu un to nosūtījis FIFA prezidentam Džanni Infantīno ar lūgumu to translēt pirms fināla sākuma. Pasaules kausa finālam ir milzīga auditorija, tā ir visskatītākā sporta pārraide, šogad ar vislielāko reitingu vēsturē. Skaidrs, ka uzrunu vajadzēja rādīt, to noraidīt bija gļēvs gājiens no Infantīno puses.

Kā ir mūsu valstī, tavā pārraudzītajā lauciņā, kur latvieši un krievi ir vismaz puse uz pusi? Vai runājat par šo tēmu?

Visi zina, cik stingra ir mana nostāja. Ja arī manā tuvumā ir kāds, kurš domātu, ka viss nav tik viennozīmīgi, viņš to nav ar mani apspriedis. Manā “burbulī” kopumā nebūs neviena, kas domā, ka taisnība ir abās pusēs.

Latviski runājošo futbolistu izlasē tagad ir ap 80–90 procenti. Jā, kādreiz futbols mums bija viens no krieviskākajiem sporta veidiem, kamēr basketbolā bija tīri izteikti latvieši, bet hokejā ap 50 uz 50. Vismaz man līdz šim likās, ka šī plaisa starp latviešiem un krieviski runājošajiem mazinās ar katru gadu – ka uz to vispār netiks akcentēta uzmanība. Karš diemžēl atkal ir atmetis mūs atpakaļ. Un to, kuri uzskata, ka viss nav tik viennozīmīgi šajā karā, Latvijā ir diezgan daudz. Tā ir valstiska līmeņa problēma.

Esi izbaudījis pasauli, redzējis dažādas zemes, – vai jūties tā, ka tava vieta ir šeit, vai arī esi gatavs aizrotēt kur citur?

Nē. Es tiešām esmu redzējis daudzas zemes, dzīvojis fantastiskās vietās – Horvātijā, Spānijā, Grieķijā – blakus Vidusjūra, garšīgas virtuves, interesanti cilvēki. Bet vienmēr esmu sapratis, ka gribu dzīvot tikai Latvijā. Zināju, ka atgriezīšos. Tagad reizēm liekas, ka varētu aizbraukt uz to pašu Horvātiju vai Spāniju – pārziemot. Bet man patīk baltā ziema, arī bērniem tā ļoti patīk, braukājam gan ar ragavām, gan slēpojam. Kopā ar suni visi aizbraucam pie dabas. Gribētos varbūt to ziemu mazliet īsāku un vasaru garāku – taču tāds tas klimats ir.

Latvijā es izbaudu savu dzīvi pēc futbola. Gadus 15 nodzīvoju ārzemēs, braukājot ar čemodāniem no spēles uz spēli, no sezonas uz sezonu. Visu laiku ir bijis režīms. Un tad, kad bija starpsezonu atvaļinājums – mēnesis vai trīs nedēļas –, gribējās atpūsties, kaut kur aizbraukt, visus satikt... Grafiks bija pa stundām sarakstīts.

Tāpēc tagad man ļoti, ļoti patīk dzīvot mājās. Izbaudu to, ka eju gulēt un ceļos ar saviem bērniem un sievu, varu aizbraukt satikt māsu un mammu. Aiziet pie omes, kad aizbraucu uz Liepāju.  

Cik labā formā tu tagad jūties? Ne vairs lielajam futbolam, bet kā cilvēks?

Nu, cenšos būt formā. Ja darba dēļ gadās kādu mēnesi nepasportot, to atgūt ir grūti. Tāpēc trīs četras reizes nedēļā cenšos veltīt sportam pa stundiņai. Spēlēju gan futbolu, gan tenisu, gan pludmales tenisu, aizeju uz trenažieru zāli. Bez sporta nevaru – tad arī emocionāli sliktāk jūtos.

Savus darba mērķus šai sezonai jau izklāstīji, cik vērienīgi tie ir privātajā dzīvē?

Privātajā dzīvē? Nu, nezinu – trīs bērni man ir, suni mēs arī šogad paņēmām. Papildinājumu, es ceru, vairs nebūs, māja jau ir pilna. (smejas)

Vienkārši ģimenes laimi, mieru, varbūt pāris labus, skaistus ceļojumus, un galvenais, lai visi veseli būtu.