Tur, aiz mākoņiem, ir saule. Saruna ar 80. gadu supergrupas "Credo" mūziķi Gunti Veitu

Reiz Guntis saņēmis tādu mazliet saņurcītu kalliņu, ilgi turētu karstos pirkstos; tieši šis zieds un tā kautrā sniedzēja spilgti iespiedusies atmiņā. Būdams lielisks stāstnieks, Veits savus piedzīvojumus varbūt reiz izklāstīs memuāros. Pagaidām tiem nepietiek laika.

Ar dziedātāju satiekamies pelēkā dienā, taču, izrādās, Guntim tādu nemaz nav. “Man viss ir kārtībā, viss ir labi, ja diena ir pelēka, tad tādai tai jābūt!” Laika apstākļi nekādi neietekmē Veita garastāvokli, un vienīgais, kas to var sabojāt, ir reizes, kad no koncerta viņš atgriežas vēlu, bet no rīta atkal agri jāceļas. Taču izredzes pagulēt mazliet mazāk, saprotams, īpaši nebiedē populāro grupas Credo solistu un dziesmu autoru, jo dzīves rūdījums bijis pamatīgs, turklāt spārno apziņa, ka darba kalendārs piepildīts jau līdz nākamā gada beigām. Un tas būs īpašs gads, jo Credo svinēs savu apaļo 50. jubileju!

Ekrāns balts un neparasts

Kāda ir tava mūžīgā optimisma recepte?

Galvenais ir labi izgulēties. Ja pa dienu jūtos noguris, bet vakarā ir kāds pasākums, man pietiek atlaisties dīvānā uz minūtēm četrdesmit. Visus aparātus izslēdzu, tikai modinātājs telefonā paliek. Nemeditēju, tikai apguļos pilnīgā klusumā un aizmiegu. Ir bijis, ka laika ir ļoti maz, tikai divdesmit minūtes. Aizmigt nav problēmu – kā man galva uz spilvena, tā gatavs. Pamostos, un atkal viss ir kārtībā.

Vai šādas iemaņas ieguvi, dienējot armijā?

Droši vien. Tur iemācās gulēt jebkuros apstākļos un jebkurās pozās. Es pabeidzu 31. Liepājas profesionāli tehnisko skolu ar elektriķa diplomu, lai varētu uzstādīt sadales skapjus, vilkt vadus un skrūvēt lampiņas. Šī profesija man nebija nekāds sapnis, bet kaut kur bija jāmācās. Arī tāpēc, lai nepaņemtu armijā. Pēc tehnikuma iestājos Liepājas jūrskolā, kur bija militārā katedra, un pēc jūrskolas dienestā vairs neņēma. Pamācījos divus no četriem gadiem elektromehāniķa specialitātē. Viss notika krievu valodā, bija jāapgūst ķīmija, fizika, matemātika, metāla tehnoloģijas, terminoloģija. Es jau latviski neko daudz no tā nesaprata, kur nu vēl krieviski, bet uz Liepāju mācīties brauca no visas toreizējās Padomju Savienības.

Nebiju nekāds paklausīgais, man bija tikai septiņpadsmit, tomēr tiku jūrskolā, kur mūs radināja pie armijas disciplīnas. Es jau biju pieradis braukāt pa ballītēm spēlējot un dziedot, bet te mani ieģērbj formā ar cepuri galvā, visam jābūt izgludinātam un spodram. Darīju visādas nerātnības, līdz par vienu mani izslēdza no skolas.

Tā bija politiska nerātnība?

Mūsu grupā, protams, viens puisis bija stukačs. Viņš vadībai ziņoja, ja bijām neatļautā laikā izmukuši no kopmītnēm uz pilsētu. Mani jau vispār negribēja pat sestdien un svētdien laist ārā, kaut māju pa logu varēju redzēt. “Kur tu iesi? Kas tev ko darīt? Lai iet tie, kas Liepājā nedzīvo.” Reiz nolēmām stukaču sodīt, naktī gultā uzklupām un, pieturot rokas un kājas, nodzinām matus uz nulli. Čalim spārdoties, ar bārdas dzenamo sanāca drusku sagraizīt to galvu. Par to mani aizsūtīja strādāt uz virtuvi nevis komandēt, kā man pēc stāža pienāktos, bet gan traukus mazgāt.

Stāvēja trīs katli – pavisam netīrais, tad drusku tīrāks un beigās tas, kurā noskalot. Mani nolika pie pirmā, turklāt tas bija pirms jaunā gada. Pateicu, ka nemazgāšu. Ak tā – atskaitīsim! Kad ierados, nosvinējis Jaungadu, pie sienas karājās pavēle, ka esmu atskaitīts. Tūdaļ arī paņēma armijā. Par laimi, paliku Rīgā, Jaunciema artilērijas pulkā. Tur viens latvietis mani iekārtoja par pulka elektriķi. Visi no rīta mostas un dodas skrējienā pa laukiem, pa mežiem, es skrēju pa taisno uz savu kabūzi – bunkuru zem zemes ar visādiem elektriķa piederumiem. Uz grīdas bija matracis, likos uz auss. Tur blakus darbojās ļoti skaļi motori sūknim, kas pumpēja ūdeni, pieradu troksnī gulēt. Ja izsita kādu korķi, meklēja Gunti. Dauzījās pie durvīm, bet es neko nedzirdēju. Gadījās arī nepatikšanas, piemēram, kad sadomāju aizšaut līdz Liepājai uz drauga jubileju, lidostā uzrādīju karaklausības apliecību, pliko pauri zem cepures paslēpu. Pēc tam gan mani iesēdināja uz pāris sutkām.

Kad uzzināja, ka spēlēju, atradās vieta Baltijas kara apgabala orķestrī tagadējā Rīgas Latviešu biedrības namā, toreizējā Virsnieku namā. Pēc tam spēlēju Dobeles karavīru ansamblī Sprīdītis.

Izklausās, ka māki izgrozīties no visādām situācijām, nezaudējot dzīvesprieku. Vai tas no senčiem iedzimts?

Mans tētis Dzidris bija ļoti dzīvelīgs, uzaudzis Ezerē. Pabeidzis celtniecības tehnikumu, viņš strādāja iekšlietu struktūrās, atbildēja par celtniecību. Pēc tam tētis aizgāja strādāt uz Liepājas rajona starpkolhozu savienību sākumā par celtnieku, tad darbu vadītāju, līdz kļuva par priekšsēdētāja vietnieku. Tad viņu pārcēla uz Pāvilostu, lai tur uzbūvētu alus rūpnīcu. Tētis tur kļuva par direktoru, uzcēla māju, mamma pārcēlās uz turieni. Es pie viņiem braucu ciemos. Mana mamma Ausma bija skolotāja, viņas bija četras māsas Skujskubres no Saldus. Bet es piedzimu Kuldīgā, kur vecāki tobrīd strādāja, vēlāk pārcēlāmies uz Liepāju.

Tev ir arī tavs Liepājas brālis – Uldis.

Viņš ir divus gadus jaunāks, kādu laiciņu bija menedžeris grupā Credo, pavīdēja arī Liepājas brāļos. Es no Liepājas aizgāju, kad iestājos Latvijas Valsts konservatorijā, lai mācītos masu pasākumu režiju. Mums ar Credo bija visādi trakie videoklipi, kurus filmēja Latvijas Televīzija, bet sižeti un idejas bija mani. Visas tās muļķības ar pārģērbšanos, koncertā ar Raimondu Paulu un Edgaru Liepiņu, parādījos uzkasītiem matiem un ūsām. Skriedams no ģērbtuves, tēloju, ka no žaketes esmu aizmirsis izņemt pakaramo, un dziedāju ar visu… Nu, tamlīdzīgas blēņas. Nolēmu, ka gribu dabūt kādu izglītības papīru, mūzikas līniju turpināt nevēlējos, nekādas vijoles, ko mācījos bērnībā, vai kontrabasus i redzēt vairs negribēju.

Iznāk, ka Liepājas mūzikas vidusskolas kontrabasa klasē iestājies pēc dienesta?

Jā, pabeidzu 1980. gadā, un direktors Valdis Vikmanis, pasniedzot diplomu, man teica: “Tu dziedi visās kamerklasēs, ansambļos un koros, bet ne reizi neesmu tevi redzējis ar kontrabasu.” Režisoru kursā puišu praktiski nebija, visus izmeta, palika tikai meitenes. Ar dažām vēl tagad komunicēju sociālajos tīklos.

Tu jau biji slavenība, izslēgt nedrīkstēja.

Popularitāte man nāca tikai par sliktu. Pedagoģe klubu darbā Inta Rasa teica, ka viņai jau pietiek ar tādiem kā Juris Kulakovs un Uldis Marhilēvičs, nevajag vēl vienu slaistu, kas aiz matiem jāvelk no kojām uz lekcijām. Bet es startēju ļoti labi. Par sagatavošanos man jāsaka paldies Andrejam Miglam – es gāju pie viņa uz Latvijas Radio, kur viņš strādāja par režisoru. Migla pazina manu mammu, pie viņa apguvu runas kultūru, mācījos spēlēt etīdes. Uz iestājeksāmenu devos baltā uzvalkā ar pušķi rokās no Credo koncerta, satiku pie durvīm diriģentu Gunāru Ordelovski, Credo gaismotāja Valērija Liepas sievastēvu. “Kas, tev kāzas?” Viņš, izrādās, bija uzņemšanas komisijā, pēc tam teica, ka eksāmenu esmu nokārtojis ļoti labi. Katedras vadītāja Rasa bija šokā, ka esmu uzņemts.

Izklausās dīvaini – pamest Latvijā populāru grupu un iet studēt.

Rīgā īrēju dzīvokli, braukāju uz Liepāju un atpakaļ. Mēs vienu laiku, pateicoties Raimondam Paulam, strādājām pie Latvijas filharmonijas, uz koncertiem veda lielais autobuss. Man arī bija pašam savs auto, ilgi krāju, jo zināju, ka gribu nopirkt žiguli. Nekad neesmu bijis baigais kodējs, tā arī varēju sakrāt naudu. Cits satiek un prasa: “Nu, tu vēl kod tāpat kā jaunībā?” Atbildu, ka tā nopietni vispār neesmu dzēris.

Kad nopirku pirmo žiguli, Credo skaitījās pie Liepājas kokapstrādes kombināta Baltija, kas bija pakļauts Mežkopības ministrijai. Ar grupu spēlējām 8. marta balli, sēžam pie galda, pienāk klāt ministru kundzes, apjautājas, kā jūtamies. Paslavē, ka skaisti spēlējam. “Varbūt ir kādas vēlēšanās?” Un viens no mūsējiem – nezinu, kurš – skaļi nobļaujas: “Ir vēlēšanās. Guntis gribētu volgu!” Tolaik volga piederēja Liepājas partijas pirmajam sekretāram un varbūt vēl kādam.

“Vai jūs patiešām gribat?” apvaicājās laikam jau ministra sieva. “Jā,” es atbildēju, nodomādams, ka tas ir labs joks. Tad pēc laika no ministrijas piezvanīja uz kombinātu, ka Guntis Veits izteicis vēlēšanos tikt pie volgas. Izrādījās, ka man automašīna tiešām bija piešķirta. Fabrikas direktors mani izsauca uz savu kabinetu – ko tagad darīt, ja strādnieki desmit gadu stāv rindā pēc žiguļa, bet Guntis, tikko nopircis žiguli, jau dabūs volgu! Aizbraucu uz ministriju, protams, mašīna nebija lēta, pārdevu žiguli, aizņēmos no tēva, varēju braukt uz studijām bez bēdu.

Astoņdesmitajos auto varēja novietot pie pašas konservatorijas, arī Merķeļa ielā.

Visur varēja atstāt. Brīvības piemineklim braucu apkārt. Credo, protams, nemitīgi notika koncerti. Meitenes man palīdzēja rakstīt kursa darbus. Uzvedām sengrieķu teikas un mītus, es biju vienīgais puisis un tēloju sazin cik lomu. Bija arī luga, kurā es muku uz Zviedriju. Eksāmenā tēloju karavadoni, kam jāvada karapulks, bet visas sievietes, ieskaitot manu sievu, paliek mājās.

Nolemju kā karalis atjāt pie savas mīļotās, jāju uz slotaskāta. Pils ciet, mani iekšā nelaiž. Viņa iznāk uz balkona, es runāju monologu, solot nonest zvaigznes no debesīm un tā tālāk, viss teksts, protams, jāzina no galvas. Mēs satinušies baltos palagos, zāle pilna, visi smejas. Režisors bija Uģis Brikmanis, lika man izvēlēties, kura būs mana sieva, bet es nezinu, kuru ņemt: šī man ar angļu valodu palīdz, tā vēsturē. Ja izvēlēšos vienu meiteni, pārējās apvainosies. Teicu, lai viņas pašas izlozē, kura būs mana sieva. Bet viņa mēģinājumā sāk pārdzīvot, kā tas būs – mamma, tētis, vīrs un, galvenais, bērns sēdēs zālē, redzēs, kā mamma ar svešu onkuli zem palagiem ņurcās. Un Brikmanis viņai cēli atbild: “Uz skatuves tev jāaizmirst par visu citu! Ja nesaproti, kādu profesiju esi izvēlējusies, ej, mācies kordiriģentos – tur nevienam zem segas ne ar ko nav jāguļ!”

Tava dziesma Disnejlenda sacerēta ar Dagnijas Dreikas dzejoli, kas ir veltījums režisoram Voltam Disnejam. Ar savām dziesmām, mūziku tu esi kļuvis par kaut ko līdzīgu viņam – uz baltā ekrāna radījis veselu pasauli.

Turklāt tagad es piedalos teātra izrādē Precies, māsiņ ar Jāni Jarānu un Raimondu Vazdiku. Tur cilvēki smejas, vēderus turēdami. Jānis tēlo pasākumu vadītāju, es – viņa čomu. Raimonda ir Jāņa varoņa māsa, kas tagad precas jau ceturto reizi, un viņa ir bijusi mana skolas gadu lielā mīlestība. Tagad man jāspēlē tajās kāzās, braucam pa Latviju ar šo smieklīgo izrādi. Ne tikai dziedu “ekrāns balts un neparasts” un “tad, kad mēs iemīlēsim”, bet arī runāju. Kas zina, varbūt man piešķirs kādu Spēlmaņu nakts balvu…

Neko nevar skaidri zināt

Kopš pabeidzi konservatoriju, vairs neesi liepājnieks. Vai nepietrūkst vēju pilsētas?

Mans diplomdarbs, starp citu, bija pasākums Mēs – Liepājai 1990. gadā. Kanālā bija iebraucis kuģis, uz tā pat Jumprava spēlēja. Tagad, kad dodos uz Liepāju, apskatu tās vietiņas, kas bija svarīgākās bērnībā un jaunībā. Vispirms dzīvojām Ezerkrastā, tad Zāļu ielā netālu no tirgus. Patīk ar auto izbraukt pa vecajām ieliņām, paskatīties uz māju, kur dzīvoju. Cauri sētai vairs izbraukt nevar, jo uzbūvēts žogs. Daudzas ielas noasfaltētas, ap ezermalu viss sakārtots.

Braucu un nevaru saprast, kā es šeit kādreiz varēju dzīvot. Viss ir tik maziņš! Iebraucu Liepājā pie Metalurga un pēc septiņām minūtēm esmu ārā uz Palangas šosejas. Tur man pat mašīna nebūtu vajadzīga. Ir jau forši, ka mūs ar Credo uzaicina uzspēlēt kādā iekšpagalma kafejnīcā vasarā, Rīgā tādās vietās pat neesmu spēlējis. Bet Liepājā tagad man sajūta ir kā cilvēkam, kuram pieder māja, kad viņš ienāk divistabu dzīvoklī.

Liepājā palika arī tavs dēls Ēriks.

Jā, viņš piedzima 1982. gadā. Sākumā diezgan bieži braucu uz Liepāju, tad retāk. Neesmu analizējis, kāds biju tētis. Man pašam tētis bija tad, kad vajadzēja sadot pa dibenu. Kad biju darījis to, ko nedrīkst darīt, piemēram, paņēmis gaisa šauteni un izgājis uz ielas baložus šaut vai darījis pāri jaunākajam brālim, man ļāva izvēlēties, ar ko pērs. Kad biju sīks, domāju, ka ar lapām žagari sāpēs vairāk par plikiem zariem, bet izrādījās, ka ir otrādi. Ja bija siksna pa rokai, ņēma to.

Reiz sēdējām ar brāli, zīmējām, krāsojām ar guašu – ūdens burciņas priekšā, viņš ar zilu krāsoja, es ar sarkanu. Ienāk fāters, bišķi šļupst. Man uz burciņas ar sarkano ūdeni virsū rakstīts, piemēram, tomātu sula. Tēvam karsti, prasa, vai burkā tomātu sula. “Jā, tēt.” Un šis visu izdzer, tikai beigās pie nogulsnēm sāk sajust garšu. Mēs, protams, smejamies. Skaidrs, kas pēc tam sekoja – mani sita, brālis raudāja. Bet es biju spītīgs, neraudāju.

Tagad man ar dēlu ir normālas attiecības. Par pagātni neesam daudz runājuši, viņa mamma apprecējās pēc tam, Ērikam bija patēvs. Tagad diezgan bieži sazvanāmies, izpalīdzam viens otram, kad vajadzīgs. Es dzīvoju Rīgā, viņš Liepājā strādā par franču valodas pasniedzēju, bet ļoti daudz ceļo, agrāk strādāja Eiropas Parlamentā. Dažreiz viņu vajag sagaidīt no ceļojuma, citreiz man jābūt lidostā agri no rīta. Kad Ēriks lido uz siltajām zemēm, pie manis atstāj somu ar drēbēm, kuras tur nevajadzēs. Kad atgriežas, es dēlu sagaidu. Tādas mums attiecības.

Par tevi saka, ka proti turēt solījumus. Vīrs un vārds.

Kad sāku nopietni spēlēt Credo, tad sapratu, ka divas trīs solījuma neturēšanas reizes var sabojāt visu. Dažreiz man prasa, vai var Līvus ņemt, vai būs viss kārtībā. Tad atbildu, ka par citiem nevaru atbildēt, bet, kas attiecas uz Ainaru Virgu, tad pirms laika ar Liepājas brāļiem aizbraucām uz Īriju, un Ainars bija vienīgais, kurš nedzēra, es – pats par sevi. Uz skatuves ejot, man tas nav vajadzīgs, tāpat labi jūtos, varu sarunāties ar publiku.

Varbūt vari padalīties ar savas labsajūtas recepti?

It nekā es nelietoju, vienkārši dzīvoju tā, kā gribu, un sevi nekādi neierobežoju, arī ēšanā. Pa ceļam uz koncertu paņemšu astoņus cīsiņus un marcipāna radziņu klāt, uzdzeru ūdeni pa virsu. Man nevajag nezin kā izgarnētus smalkumus, kad klausos cilvēku stāstos – bijuši tādā un tādā restorānā, austeres ēduši, to un to pagaršojuši.

Par ēdienu vispār neiespringstu, pēc koncerta braukšu mājās, zaudējis pusotru kilogramu svara. Vispār dzīvoju ar domu, lai ne par ko nav jāraizējas. Pietiekami daudz jālauza galva par to, ko un kā spēlēšu, kā salikt aparatūru, cik liela būs skatuve, cikos man jāierodas. Piemēram, ja koncerts sākas septiņos, es ieradīšos piecos, jo gribu visu labi sakārtot un sākt laikā. Man patīk spēlēt, ja viss ir pareizi salikts, viss skan. Lai viss, ko daru, ir kārtībā.

Tur, aiz mākoņiem, ir saule

Cik tev ģitāru mājās?

Kādas piecas. Ir ļoti laba akustiskā ģitāra, nejauši nokļuva pie manis; pasaulē tādu ir tikai simts. Ir arī divdesmit gadus vecs Gibson firmas instruments, ļoti labs, bet ļoti smags. Jārēķinās, ka var sāpēt mugura, ja ar to uz kakla jānolēkā divas stundas. Tad labāk paņemu kādu vieglāku ģitāru – visas ir ļoti labas. Ja būs koncerts, kurā varu sēdēt, paņemšu Gibson.

Vai jau gatavojaties Credo jubilejai?

Protams, uz nākamo gadu saplānoti jau 27 koncerti. Kad grupa deviņdesmito beigās pašķīda, ansambļa dibinātājam Valdim Skujiņam jautāju: “Kā ir, Valdi, mēs te, Rīgā, kā Credo varētu turpināt?” Viņš piekrita. Arī tagad par jubilejas pasākumiem apvaicājos, Valdim nebija iebildumu. Ar mums ļoti ilgu laiku kopā bija Armands Alksnis, kur viņš varēs, tur pievienosies koncertā, tāpat kā Valdis Skujiņš. Protams, Liepājas koncertā sapulcēsies visi, kas vien var, pirmajā rindā sēdēs tikai ansambļa dalībnieki, ja gribēs, kāps uz skatuves. To taču rādīs televīzijā! Iedomājos, kā viņš justos, ja tas būtu boksa rings, – gadiem neko neesi darījis, tagad nāc un iedod kādam pa štangu.   

Kovida laikā arī tev bija dīkstāve. Kā varēji izdzīvot?

Man jau nebija tā, ka pirms tam visu nopelnīto notriecu, kaut kādam drošības spilvenam vienmēr jābūt. 

Tev kādreiz piederēja kafejnīca Pļavniekos.

Tur nodzīvoju piecpadsmit gadu, bet bārs nodega, pēc tam to notirgoju. Nesen nobraucu garām – vēl stāv. Sākumā man gāja labi, vidū bija boksa rings, tāpēc kafejnīcai bija nosaukums Rings. Tolaik arī es nodarbojos ar kikboksu, joprojām varu stipri augstu kāju pacelt. Tagad man ir trīsistabu dzīvoklis Vecmīlgrāvī, kas pārtaisīts par divistabu. Jūru pa logu redzu.

Varbūt tādēļ pēc Liepājas neilgojies.

Vienā pusē redzu jūru, otrā pusē ezeru. Skats man ir lielisks. Visas citas mājas zemākas par manējo. Man sālsmaizē uzdāvināja tālskati. Dažreiz paskatos, cik cilvēku pludmalē, vai vēl ir brīvas vietas. Arī uz piraijām savā akvārijā varu paskatīties. Māju es negribēju, jo mājās faktiski tikai izguļos. Nevaru teikt, ka tur dzīvoju. Es kā no rīta izbraucu, tikai vakarā esmu atpakaļ – studijas, intervijas, mēģinājumi, fotosesija, televīzija, nepārtraukti kaut kas notiek. Netālu ir stāvvieta, kur ir mana laiva uz piekabes. Ja ir brīva diena, piekabinu laivu un aizlaižu makšķerēt.

Vieniem makšķerēšana ir atpūta, citiem veids, kā dabūt adrenalīnu.

Man kādreiz prasa, cik ilgi varu makšķerēt. Vasarā piecos esmu uz ezera, deviņos vakarā izkāpju no laivas. Jā, viens pats, un pilnīgi mierīgi. Viens džeks mani saslimdināja ar makšķerēšanu pirms gadiem divdesmit, kad aizbraucu viņam līdzi. Kopš tā laika, kā brīvs brīdis, tā es uz ūdeņiem. Sāku ar Engures ezeru, tur man tagad stāv pašam sava laiva, Babītes ezerā arī.

Trīs laivas un cik mašīnu?

Viena. Tagad braucu ar Lexus. Deviņdesmitajos dzinu uz Latviju automašīnas no Vācijas, tad izbraucos ar visām markām, izņemot Ferrari un Lamborghini. Kad gadās ātrumu pārsniegt, nemaz nav labi, ja inspektors mani atpazīst. Zinu, ka esmu pārkāpis, dodu dokumentus, viņš paskatās: “Ko tu domā, ja esi Veits, tad vari tā baigi dzīt? Ja esi no Credo, tad vari visu atļauties?” Bet es taču neko neteicu – lai dara, kas jādara, liek sodu, raksta kvīti. “Es saprotu, ka esmu pārkāpis, liec sodu.” Un tad seko – ā, naudas daudz? Atbildu, ka man pietiek. Vispār jau parasti neesmu nekāds steidzīgais braucējs, tikai dažreiz paskrienu, ja kavēju koncertu.

Un kāda mūzika skan tavā automobilī?

Visvisāda. Dažreiz ieslēdzu Latvijas Radio 1, kur raida Krustpunktus, Degpunktus, ziņas un aktualitātes. Internetā jaunumus nelasu, tā kā pārsvarā esmu mašīnā, tad ziņām sekoju līdzi radio vai vakarā ieslēdzu televizoru. Protams, politikai sekoju līdzi, un, ja man kaut kas nepatīk, tad tā ir visatļautība augšās, turklāt nevienam par to nekas nav. Man pazīstamam cilvēkam ir savs biznesiņš, viņu izkrata līdz panckām, ja viņš kādu nodokli nav samaksājis, bet te 220 miljonu lēnām aizplūst. Un neviens pēc šādiem skandāliem nav iesēdināts. Nolaidības dēļ aiziet bojā piecdesmit cilvēku, par to notiesā vienu vienīgo, pārējos attaisno...

Vai tev kādreiz ir gribējies mainīt pasauli, cīnīties pret netaisnību?

Nē, neesmu Dons Kihots, lai cīnītos pret vējdzirnavām. Esmu arī novērojis, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ieiet politikā. Lēnām viņš kļūst tāds pats kā tie, ar kuriem viņš tagad sēž un kurus agrāk kritizēja. Mūzikas biznesā mums nekad nemaksā par velti. Ja es kaut ko gribu saņemt, man fiziski ir jādara darbs – jāspēlē. Par tukšu runāšanu, lielību un stāstiem, cik es esmu foršs, man neviens neieskaitīs naudu.

Bet ir taču grūti četrdesmit gadu par ūsaino puķi dziedāt!

Tur jau tā lieta, ka es nespēlēju un nedziedu katrreiz vienādi, kaut ko izdomāju tur vai šur. Galvenais jau ir redzēt, ka cilvēkiem tas patīk. Piemēram, koncerts jau beidzas, bet izskrējis no galvas nospēlēt Kad nekas nav palicis tevī, un cilvēki prasa. Labi, tad ņemu un spēlēju.

Daži nemaz nezina, ka Disnejlenda, Lido, Ko tu dungo savā kabatā? ir tavas dziesmas. Un kā tev ienāca prātā par četrām kailām meitenēm dziesmu Neko nevar skaidri zināt sacerēt?

Tajā laikā daudz lasīju dzejoļu grāmatiņas, tur arī to Ārijas Elksnes dzejoli uzgāju. Vispār vairāk kriminālromānus un kapeņu stāstiņus par slepkavībām lasīju. Dzejolim vissvarīgākais ir ritms, šad tad es kaut ko dzejai pierakstīju klāt, piedziedājumu dziesmā Lido es izdomāju. Arī tagad, kad Guntars Račs uzraksta vārdus, šo to pielaboju, jo pats vislabāk zinu, kā manai dziesmai jāizklausās. Pēc tam viņš aizrāda, ka tur tā nebija. Nu, piedod…

Starp citu, kāds ir tavs dzīves kredo?

Jābūt pārliecinātam par to, ko daru un ko es pats, nevis kāds cits, uzskatu par pareizu. Laikam tāpēc mani nevar izsist no līdzsvara. Piemēram, kad man piederēja kafejnīca, varēja ierasties policija kaut ko pārbaudīt vai sanitārā inspekcija. Tagad man kā muzikantam neviens nekur nevar piesieties, viss – rēķini, autoratlīdzības, elektroniskais paraksts – ir sakārtots. Arī tāpēc tik labi varu gulēt, arī par pagātni galvu nelauzu – kāpēc es toreiz pirku to kafejnīcu, būtu labāk māju vai kuteri pircis.

Vai neuzmācas bailes par to, cik ilgi vēl ar mūziku varēsi nopelnīt?

Man šad un tad jautā: “Cik ilgi tu domā spēlēt?” Bail būs tad, ja paskatīšos kalendārā un tur divus vai trīs mēnešus nebūs neviena koncerta. Tagad man katru nedēļu ir pa divām spēlēm, vēl ir projekts Guntis un Guntis, kurā sadarbojos ar saksofonistu Gunti Branci. Nāk grupas Credo jubileja, pirmais koncerts notiks nākamgad 7. februārī. Un es jau zinu, kur spēlēšu 2024. gada 31. decembrī…

Un kur tad?

Saldū, sporta hallē. Es arī zinu, kur dziedāšu nākamajos Jāņos. Ir labi, ja esmu cilvēkiem vajadzīgs, neko nezinu par tādu izdegšanu. Ko es vairāk no dzīves varu vēlēties, kā redzēt tik daudz priecīgu seju un skaistas meitenes savos koncertos! Paldies visiem, kam vajadzīga mūzika, jo ko es citādi viens mājās darītu – sēdētu un pats sev spēlētu?