Aktieris Mārtiņš Vērdiņš: "Mana dzīve teātrī un ārpus tā ir paskrējusi gluži kā viena diena"

Kā jūtas cilvēks, kuram jau pāri 80?

Mans dēls ir iecienījis televīzijas raidījumus, kur rāda, kā cilvēki izdzīvo ekstremālos apstākļos. Es uzskatu, ka arī mana dzīve manos gados ir diezgan ekstremāla. Tā kā Dieviņš man ir devis spēju kustēties, es, protams, to izmantoju un strādāju par apsargu. Te gan jāteic, ka esmu apsargs ar pieklājīgu stāžu, jau no 2005. gada. Kad vēl strādāju teātrī, pabeidzu speciālu skolu un kļuvu par apsargu. Laikam šīs lietas man ir tuvas, jo esmu arī Zemessardzes veterāns. Interesanti, ka ar dēlu esam vienā Studentu bataljonā.

Iztikt ar pensiju nav viegli, tāpēc piepelnos ar apsardzi. Tas ir diennakts darbs. Kad no rīta atnāku mājās, it kā ir brīvs laiks, tomēr gribas atpūsties. Tad vēl visādi mājas darbi, laiks paskrien diezgan ātri. Vakars klāt, un jāskatās Panorāma.

Mans hobijs vēl joprojām ir zīmēšana un gleznošana, ar šīm lietām es sāku aizrauties jau jaunībā. Reizēm gleznoju ar eļļas krāsām, bet bieži vien zīmēju ar zīmuli vai flomāsteru. Turpinu arī rakstīt, viena mape jau ir pilna ar pierakstiem. Ceru, ka tuvākajā laikā tiks izdota mana grāmata – ar tekstiem un zīmējumiem. Agrāk man bija viena aktiera teātris, kas saucās Literārais kabarejs. Ar to es braukāju pa Latviju un piefiksēju, ko ļaudis domā par teātri un aktieriem. Sanāca tādi kā aforismi, kurus man ieteica izdot. Tad vēl klāt nāca manis zīmētie aktieru portreti. Tas viss jau ir nodots izdevniecībā, grāmata atrodas darba procesā. 

Vai saglabājušies kādi kontakti ar bijušajiem kolēģiem?

Nē. Es domāju, ka viņi mani ir aizmirsuši. Bet es jau neesmu tāds vienīgais. Piemēram, ja paskatāmies uz Dailes teātri, ko tur varam redzēt no vecās paaudzes? Olgu Dreģi, Lidiju Pupuri, Juri Strengu, bet pārējie nav manāmi. Viņi dzīvo savu dzīvi ārpus teātra. Tiesa gan, Teātra darbinieku savienība reizēm sarīko kādu pasākumu teātra veterāniem mūzikas namā Daile.

Skaidrs, ka es kā aktieris jūtos neizmantots. Kāda astroloģe, kas veidoja manu personības raksturojumu, norādīja, ka mans zvaigžņu stāvoklis izveidojies tā, ka līdzcilvēki bieži vien manas spējas nepamana. Tas ir viens no manas dzīves aspektiem. Reizēm kaut ko piedāvā kino. Bija epizodes seriālos Sarkanais mežs un Likteņa līdumnieki. Bija neliela epizode filmā Dvēseļu putenis. 

Kaut kāda saskarsme ar bijušajiem kolēģiem ir, kad aizeju uz Spēlmaņu nakts vai Lielā Kristapa pasākumiem. Vai arī, ja apmeklēju kādu teātra izrādi. Tā kā man ir stingrs grafiks ar diennakts dežūrām, es ne vienmēr varu aiziet tur, kur vēlos. Protams, ar dežūrām var samainīties, bet ne vienmēr. Šādas samainīšanās iespējas es parasti pataupu tādām reizēm, kad ir bēres. Varu neaiziet uz kādu izrādi, bet bērēs – tur gan ir jābūt. Tā es samainījos, kad devos Oļģerta Krodera izvadīšanu.

Kad mācījos Teātra fakultātē, man bija draudzīgas attiecības ar Ģirtu Jakovļevu. Abi dzīvojām Pārdaugavā, turklāt mūs abus režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis aptuveni vienā laikā uzaicināja strādāt Nacionālajā teātrī. Kopā mērojām ceļu no fakultātes uz teātri un no teātra uz sabiedriskā transporta pieturu. Taču vēlāk mēs pašķīrāmies manas vētrainās dzīves dēļ. Ģirts bija gudrāks, viņš mācēja sevi savākt un disciplinēt aktieru bohēmiskajā vidē. Viņš zināja, ko drīkst un ko nedrīkst, savukārt man gāja grūtāk.

Tā es pašķīros no Nacionālā teātra un biju prom. Tad atkal atpakaļ un atkal prom. Pēc tam sekoja darbs Valmieras teātrī, kas bija diezgan intensīvs laika posms. Vēlāk strādāju Dailes teātrī un draudzējos ar Uldi Vazdiku. Viņš brauca pie manis uz Pārdaugavu, bet es pie viņa uz Baltezeru. Diemžēl man tas darba process teātrī bija tāds lejupslīdošs. 

Kad šodien paraugos atpakaļ, mana dzīve teātrī un ārpus tā ir paskrējusi gluži kā viena diena. Daudz kas bijis vērtīgs, tomēr spoža rezultāta nav. Bet visvairāk es cemmējos, ka neesmu pabeidzis savu māju. Līdz varas maiņai darbi ritēja normālā tempā, bet tad sākās visādas finansiālas un saimnieciskas problēmas. Pats jau biju vainīgs – nebiju pietiekami uzņēmīgs, lai pabeigtu to, ko vajadzēja pabeigt. Viss prasa laiku, naudu un veselību. Un kāda gan 82 gados var būt veselība? Agrāk es varēju skriet visu dienu, tagad tikai stundas divas. Darbojos ievērojami lēnākā režīmā.

Māju iesāka celt jūsu tēvs.

Jā. Turklāt tēvs nebija nekāds amatnieks, viņš bija aktieris – televīzijas, kino, teātra un operetes aktieris. Kad sākās karš, mūsu ģimene atstāja Rīgu un aizbrauca uz Talsiem. Pie Talsiem ir Lauciene, tur vectēvam bija māja, kur bijām nolēmuši pārlaist karu. Mans brālis, kurš bija ievērojami vecāks par mani, jau 15 gadu vecumā rāvās uz vācu armiju. Čekisti bija nogalinājuši viņa krusttēvu, mūsu mātes brāli, Latvijas armijas lidotāju. Brālis gribēja viņu atriebt un iestājās zenītartilērijā izpalīgos. Es gan nezinu, vai vecāki gatavojās emigrēt, jo, piemēram, manas mammas māsa, kuras vīru nošāva Centrālcietumā, ar bērniem aizbrauca uz Rietumiem.

Kad beidzās karš, mēs atgriezāmies Rīgā. Diemžēl savā dzīvoklī netikām, jo tur jau bija ievākušies "atbrīvotāji". Meklējām citu dzīvesvietu un tādu atradām vecajā Zolitūdē. Vēlāk tēvs dabūja gruntsgabalu, kur no sākuma uzbūvēja pagaidu māju un vēlāk sāka būvēt lielo māju. Man kā puikam bija jāpalīdz gan tēvam, gan meistariem, ko tēvs bija nolīdzis. Beigu beigās tā māja tika arī uzbūvēta. Vēlāk mana dzīve ievērojami sagriezās. Vecāki pārdeva lielo māju, bet pagaidu būvi uzdāvināja man. Biju iecerējis pabeigt to māju, un daudz kas tika arī izdarīts, bet diemžēl ne līdz galam.

Vai ir kādas ieceres?

Kādas gan ieceres var būt manā vecumā? Es bieži ar sevi sarunājos un šo to arī pierakstu. Iespējams, nākotnē to visu sakopošu kādā grāmatā. Man jau iznāca viena grāmata – Epizodes. Tur aprakstīti interesanti, epizodiski gadījumi no  manas dzīves, un šo tēmu es tagad turpinu. Mēģinu piefiksēt arī to, ko pats ar sevi runāju. Tāpat turpinu rosīties pa māju, kaut ko pielaboju, piešpaktelēju un nokrāsoju. To es vēl varu.

Kaut jau sen esmu prom no visiem teātriem, reizēm redzu murgus, ka man jābūt uz skatuves, bet es atrodos kādā noslēgtā telpā un nekādi netieku ārā. Nepatīkama sajūta. Savulaik, kad cīnījos ar zaļo pūķi, regulāri redzēju visādas šausmu vīzijas. Milzīgus monstrus ar platiem spārniem un briesmīgiem knābjiem. Turklāt ļoti skaidri un reāli. Un tad, kad gribēju no tā visa aizbēgt un atmosties, es nespēju. Es nespēju atmosties un piecelties. Tas bija šausmīgi.

Es vienmēr esmu šaubījies, tāpēc brīnos par saviem kolēģiem, kuri prot skaidri un pragmatiski izvērtēt savu dzīvi, profesionālo darbību un atveidoto tēlu raksturus. Turklāt prot to smalki izskaidrot un pamatot. Man tā nesanāk. Kad sevī kaut ko noformulēju, drīz vien uzrodas pretējas domas un jautājumi – bet varbūt ir pavisam citādi? Tas attiecas arī uz gleznošanu. Gadās, esmu iecerējis kaut ko vienu, bet pindzele aiziet citā virzienā. Iznāk pavisam cita bilde, ne tāda, kādu biju iecerējis. Un tas nemaz nav slikti, es nesūdzos. Tas pat ir interesanti.