Režisors Juris Rijnieks: "Mēs spriežam, kas ir mazāks ļaunums - pandēmijas veidotāji vai Kremļa saimnieki"

Var teikt, ka man iestājusies otra jaunība, jo es sāku pārvērtēt un dziļāk saprast to, ko jau agrāk esmu dzirdējis, lasījis, mācījies. Kaut jaunas teorijas manā apkārtnē nav uzradušās, reizēm iezīmējas būtiski aspekti, kas izraisa pārdomas. Piemēram, pēdējā laikā es paklausos, ko stāsta Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks Oleksijs Arestovičs, un viņa stāstītais man atsauc atmiņā to, ko pats agrāk esmu lasījis. Kad viņš liek priekšā savas zināšanas, es atceros savējās, un tas viss kaut kā sasienas kopā. Arestovičs izvirza ideju par radoši brīvu sabiedrību, un man šī ideja ir saistoša. Protams, ideja nav jauna, par kaut ko tādu aizdomājos jau padomju laikā. 

Skaidrs, ka izmaiņām pasaulē ir jānotiek. Pašlaik mēs esam kā pakavs starp diviem ļaunumiem – globālistiem un tirāniju. Mēs sēžam pa vidu un spriežam, kas ir mazāks ļaunums – pandēmijas veidotāji vai Kremļa saimnieki. Kuri ir lielāki briesmoņi?

Pandēmijas laikā pie mums vairākas ļaužu grupas tika izstumtas no sabiedrības, turklāt visas šīs grupas, kas saistītas ar sportu, mākslu, kultūru, sabiedrisko dzīvi, ēdināšanu, ir tās, kuras vienmēr valstī ir veidojušas noskaņojumu. Pandēmijā šo grupu pārstāvji tika izolēti, arī es biju viens no šiem izstumtajiem. Divus gadus es sēdēju mājās, faktiski dzīvoju kā cietumā. Tagad cietums ir vaļā, un – ko dara aktieri, mūziķi, sportisti, ēdinātāji? Viņi ņemas kā traki un mēģina atgūt to, ko palaiduši garām šajos divos gados. Interesanti, ka šajā hokeja čempionātā daudziem lielākais prieks bija nevis par komandām, bet par skatītājiem tribīnēs.

Pandēmija skaidri parādīja, ka šī sabiedriskā iekārta nav spējīga darboties krīzes apstākļos. Turklāt labi izgaismojās, ka visa mūsu valdība ir viens nespējīgs cilvēku bars, kas nespēj uzņemties atbildību. Neviens no viņiem nav gatavs uzņemties atbildību – sākot ar pašvaldību vadītājiem un beidzot ar premjeru. Kad krīzes apstākļos jārisina konkrētas lietas, tad izrādās – neviens nespēj to izdarīt. Piemēram, tiem, kas pandēmijas laikā sprieda par atļauto un aizliegto preču sarakstu, vispār vairs nevajadzētu parādīties publiskajā sektorā. Vadošos amatos cilvēki var kļūdīties, tomēr viņi nedrīkst būt stulbi, bet tas, kas notika, bija liels stulbums. Tikpat liela nejēdzība – salikt stabiņus Rīgas ielās.

Šodien svarīgas ir pārmaiņas, lai cilvēks kļūtu par radošu un brīvu personību. Lai cilvēks spētu aizstāvēt savas idejas, savus uzskatus, savu zemi. Tas ir ļoti būtiski. Ja to nedara, viss tālāk rit reālpolitikas gultnē, un veidojas vergu sabiedrība. Runājot par pandēmiju, rodas iespaids, ka to visu organizē citplanētieši. Jo tad, kad cilvēki uzliek maskas, grūti saprast, kurš ir kurš. Un citplanētieši to dara, lai viņus nevarētu atmaskot. Viņi ir starp mums, bet mēs to vēl nezinām. Tas tāds humors. Taču tādas asociācijas tik tiešām rodas, kad redzējām, kā uz kovidu reaģēja mūsu valdība.

Nav noslēpums, ka Rietumos valdošā ideoloģija virzīta uz autoritātes jēdziena iznīcināšanu. Tas ir stāvoklis, kad nav nevienas dominējošas reliģijas, sociālas lomas, un nav arī ģimenes autoritātes. Tas ir stāvoklis, kad autoritatīva viedokļu paušana un uzstāšanās vairs nav iespējama, tā tiek izstumta no normas. Cilvēks vairs nevar autoritatīvi izteikties, viņš tikai var uz kaut ko atsaukties. Un tad arī sākas ziepes – visa sabiedrība sāk izirt, jo nav neviena, kas to saturētu un virzītu. Ja tāds uzrodas, viņu nostumj malā. Kas tu tāds esi? Ar kādām tiesībām? Tāpēc arī cīnās pret tādiem kā Tramps un pret tādiem kā Šlesers. Lai kādi viņi būtu, labi vai slikti, viņi sevi pozicionē kā autoritātes.

Diemžēl šī situācija noved pie tā, ka pie varas nokļūst cilvēki, kas nespēj uzņemties atbildību. Viņi nav nekādas autoritātes, viņi nav varoņi, viņi neprot rīkoties krīzes situācijā. Tas ir tāpat kā karā, kur nepieciešami cilvēki, kuri izšķirīgos brīžos uzņemas atbildību, nevis iesaistās garās diskusijās, lai izvairītos no atbildības un panāktu, lai šī atbildība kļūtu kolektīva. Arestovičs stāstīja, ka uz kādu Ukrainas armijas daļu tikuši aizsūtīti jauni ieroči, bet drīz vien prezidenta kancelejā ieradies komandieris un jautājis, kur ir konkrētais dokuments, kas apliecina, ka viņi drīkst šaut ar šiem ieročiem. Arestovičs teicis, ka tādu papīru viņš varot uzrakstīt simtiem, lai taču tas komandieris dodas atpakaļ uz daļu un ķeras pie ieročiem. Tieši tāpēc jau tie ir nosūtīti, lai tos lietotu. Lūk, konkrēts stāsts par atbildības uzņemšanos.

Runājot par notiekošo Rietumos, es gan nedomāju, ka eksistē kāds smalks sazvērestības plāns. To var saukt par globālu plūsmu, koncentrējoties ļaužu domām un vēlmēm. Iespējams, ka šīs vēlmes pat ir labas, jo cilvēks pēc savas būtības ir labs. Tas viss sakrājas, virzās, saduras ar pretrunām, veidojas un virzās tālāk. Nekādas sazvērestības es šeit nesaskatu. Būtu absurdi iedomāties, ka ir kādi atsevišķi cilvēki, kuri par kaut ko vienojušies, lai ieviestu pasaulē sev vēlamu kārtību. Lai vai kā, bet tas, kas tagad notiek Ukrainā, manī raisa cerības. Iespējams, tas iezīmēs kādu pagrieziena punktu, aiz kura sāksies pārmaiņas cilvēku galvās.

Visas šīs sazvērestības teorijas, piemēram, ka mēs staigājam ar čipiem asinsvados, rodas no lielas neskaidrības. Jau pašā sākumā amatpersonām vajadzēja paskaidrot, kas īsti ir pandēmija. Starp citu, ļaudis visvieglāk var novest hipnozē, lietojot nesaprotamus terminus. Un tagad publiskā komunikācija nonākusi tādā absurdā, ka mēs vairs nesaprotam, ko katrs ar konkrētiem jēdzieniem saprot. Krīzes situācijā nedrīkst runāt segmentēti, orientējoties uz konkrētām grupām. Krīzes situācijā ir jārunā ar visiem. Ja tu neproti runāt ar visiem un puse tevi nesaprot, ļaudis sāk izvirzīt savas teorijas. Tāpēc nav ko brīnīties, ka rodas antivakseri.

Ir vēl kāda būtiska lieta, ko nepieciešams darīt krīzes situācijā, – runāt patiesību. Bet tas, kā izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Šajos trīsdesmit gados daudzas amatpersonas ir apguvušas komunikācijas prasmes, lai spētu manipulēt un loģiski pamatot to, kā īstenībā nemaz nav. Un tagad, kad jāsaka patiesība, to nevar izdarīt.

Jau ilgāku laiku nodarbojos ar  publisko komunikāciju un vēroju, kā veidojas tēli. Piemēram, kā jāizskatās varonim? Šodien ir skaidrs – viņam jāizskatās kā Zelenskim. Turklāt viņš ir patīkams varonis, viņš daudziem patīk. Jau uzrodas viņa atdarinātāji, un vēlāk uzradīsies vēl vairāk. Pamanāms ir arī britu premjers, kurš agrāk tika uzlūkots kā tāds īpatnis. Normālajā laikā viņš bija frīks, bet krīzes apstākļos izceļas ar pozitīvām aktivitātēm. Es ceru, ka Ukrainas un Zelenska piemērs būs kā atmodinošs signāls pozitīvām pārmaiņām.

Visos laikos sabiedriskās formācijas ir mainījušās ar kādu manifestu. Ar kaut kādu ideoloģisku virzienu maiņu un tālākiem centieniem visu to realizēt praksē. Es ceru uz radoši brīvas sabiedrības izveidošanos. Lai katram būtu iekšēja prasība pastāvēt par sevi un ietekmēt to, kas atrodas apkārt, nevis paklausīgi un paļāvīgi pieņemt, kas notiek. 

Diemžēl mūsu valstī trūkst cilvēku, kas spētu runāt lielās, filozofiskās kategorijās. Piemēram, uz kurieni virzās mūsu valsts, uz kādiem principiem tā balstās, kas ir brīva un radoša sabiedrība. Šodien pārmaiņas pasaulē lielā mērā ir atkarīgas no notikumiem Ukrainā. Un nav zināms, Rietumi sevi novedīs līdz revolūcijai vai arī mēs paši kaut kā mierīgi pārmainīsim šo pasauli.